Deportācijas notika pēc padomju "čekas" pavēles, lai atbrīvotu okupēto teritoriju no "sabiedriski bīstamiem elementiem" un "tautas ienaidniekiem". 1941.gada 14.jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji – gan latvieši, gan ebreji, gan krievi un poļi, tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs. Nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem. Daļa arestēto, kuriem bija piespriests augstākais soda mērs, nomira vēl pirms nāves soda izpildīšanas. Ieslodzījuma vietās nomira vairāk nekā 3400 arestēto Latvijas Republikas pilsoņu.
Deportācija notika galvenokārt pēc "šķiriskām pazīmēm", arestējot tos, par kuriem bija savāktas ziņas par "kontrrevolucionāru darbību un "pretpadomju aģitāciju", kā arī Latvijas Republikas valstsvīrus, politiķus, turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā Latvijas aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!