EK pārstāvniecības bijusī vadītāja: Latvijas lielākā nelaime ir nacionālo mērķu izkliedētība

Viņasprāt, ir jākonsolidējas ap diviem trim mērķiem, - nevar būt desmit prioritāšu. "Tā ir politiska koķetēšana - kuru nozari atbalstīsim. Izpatikšana vēlētājam," uzskata Šulca un piebilst, ka Latvijā "patiesībā ir tikai divi resursi – cilvēki un daba. Domājam šajā virzienā."

Viņa uzsver, ka eiro nozīmē noteiktus kritērijus, pēc kuru izpildes vai neizpildes savukārt ārvalstu finanšu tirgi, investori, bankas vērtē konkrētās valsts ekonomiku un atraktivitāti ieguldījumiem.
Atbildot uz jautājumu par eiroskeptiķu skaita palielināšanos, Šulca norāda, ka Eiropas Savienību (ES) nedrīkst uztvert kā kaut ko ārēju, - Latvija ir daļa no ES.

"ES darbību var skaidrot salīdzinājumā ar monētu, kurai ir divas neatņemamas puses: savstarpēja solidaritāte un dalībvalstu pašu nacionālā atbildība. Solidaritāti mēs varam sajust kā tos ievērojamos naudas resursus, kurus mēs no ES saņemam. Savukārt mūsu nacionālā atbildība ir šos resursus pareizi izmantot, ieguldīt attīstībā, nevis priekšvēlēšanu gadā kaut kur iztērēt projektos, piemēram, lai iegūtu vēlētāju balsis. Tā ir politisko partiju, kas ir pie varas, tieša atbildība. No šī viedokļa nacionālā līmeņa politiskā atbildība ir ļoti svarīga," skaidro EK pārstāvniecības Latvijā bijusī vadītāja.

Pašlaik politiķiem, viņu rīcībspējai ir eksistenciāla nozīme, lai tirgi atgūtu uzticību. Politikai ir nozīme arī brīvajā tirgū un kapitālismā. Viņa kā piemēru min faktu, ka Latvijā ir populāri vainot zviedru bankas. "Bet, atvainojiet, bankas ir bizness, kas domā biznesa, nevis valstiskās kategorijās. Attiecīgi tas, kā pietrūka, bija skaidrs, politisks rīcības plāns, lai nepieļautu šo kreditēšanas burbuli," uzskata Šulca.

Viņa uzskata, ka Latvijai ir nepieciešams gan spēcīgāks politiskais atzars, gan nevalstiskais, kas veiksmīgi pildītu konstruktīvas opozīcijas lomu.

ES dalībvalstīm ir jābūt pašām atbildīgām par sevi, arī imigrācijas un sociālās politikas jautājumos. "Ja mums ir demogrāfiskā situācija tāda, kāda tā ir, tad mums jau ir tikai trīs varianti. Samazināt finansējumu valsts pārvaldē, ne tikai ierēdņiem ministrijās, bet arī skolotājiem, ārstiem, policistiem. Otrs variants ir darbaspēka trūkumu kompensēt uz imigrācijas rēķina vai tomēr latviešiem mēģināt pašiem radīt jaunas darbvietas un nopelnīt pietiekami," uzskata Šulca.
Eiropa dod ievērojamus līdzekļus. Ja mēs, piemēram, negribam šo imigrāciju, tad Latvijas sabiedrībai pašai ir uzmanīgi jāseko, cik veiksmīgi politiķi šo naudu izlieto.

Piemēram, ir aprēķināts, ka viens zinātnē ieguldīts eiro palielina rūpniecības produkta vērtību par 7-14 eiro. Valdība šajā plānošanas periodā apņēmās 1 miljardu eiro no struktūrfondiem novirzīt zinātnes un inovatīvo uzņēmumu atbalstam, bet mūsu augstskolās tikai 15% no visām akreditētajām programmām ir ar tehnoloģisko virzienu. Salīdzinājuma: Lietuvā tie ir 30%, Igaunijā - 40% un Somijā – 63%. Tātad: vai mēs šo ES finansējumu lietojam tālredzīgi un prasmīgi, ieguldot 1 miljardu eiro, tiekam vismaz pie 7 miljardiem, vai nometam šo naudu zemē, situāciju raksturo EK pārstāvniecības bijusī vadītāja.

Krīzes postītā Latvija diez vai ir pievilcīga imigrantiem, vienīgi varbūt kā tranzīta valsts. Pašlaik ir sasniegta stabilitāte, tas ir šīs valdības nopelns. Tagad ir nepieciešama attīstība, lai cilvēki sajustu makroekonomisko rādītāju uzlabošanos savos maciņos. Tad imigranti nebūs arī vajadzīgi mūsu ekonomikai un mūsu sociālās sistēmas finansēšanai. Uz šo mērķi ir jākoncentrējas mums visiem, - "zem sarkanbaltsarkanā karoga ir jāpulcina visi, kuri te dzīvo un strādā. Ir jāatsakās no t. s. sarkanajām līnijām," uzskata Šulca.