Kāpēc Latvijas pārstāve bērnu Eirovīzijā palika pēdējā?  (234)

Vairāk kā 700 TV skatītāju un DELFI lasītāju bija vēlējušies izteikt savu viedokli par šo popkultūras notikumu, tāpēc atstāt šo faktu nepamanītu nav iespējams. Vēl jo vairāk, ja runa ir par lietām, kas skar Latvijas prestižu starptautiskajā arēnā. Skeptiķi var smīkņāt gan par vienu vai otru Eirovīziju, bet fakts paliek fakts – tik milzīgu auditoriju Latvija spēj pulcināt vēl tikai sportā.

Atmetot malā kārtējās žēlabas par Eirovīzijas fenomenu balsot par saviem kaimiņiem, kas aizgūts no lielās Eirovīzijas, komentāros spilgti izkristalizējās jautājums – vai Latvijas Televīzija bija darījusi visu, lai godam pārstāvētu Latviju šajā Eiropas mēroga šovā.

Latvijas Televīzija šobrīd ir atteikusies organizēt Nacionālo atlases konkursu bērnu Eirovīzijai, iespējams, aizbildinoties ar naudas trūkumu, tāpēc skatītāju viedoklim, kurš bērns ir vislabāk piemērots šim šovam, šobrīd nav nekādas nozīmes. Tas vēl jo vairāk dara atbildīgus pašus televīzijas darbiniekus, kuriem jāizlemj, kādu Latvijas bērnu talantu sūtīt uz šo konkursu.

Bet no atbildības līdz bezatbildībai ir tikai viens solis. Šoreiz bezkritiska uzticēšanās dziesmas komponistam (dzejnieka tekstam varam nepievērst nozīmi, jo citu valstu skatītāji tos nesaprot tāpat kā mēs nesapratām, par ko dzied maķedonietis vai nīderlandiete. Viens liels pārmetums komentētāja dārziņā gan sviežams – Miķelis Ļaksa tiešraides laikā neatrada vietu pauzē starp dziesmām, lai kaut vai vienā teikumā pastāstītu, par ko dzied katras dalībvalsts solists).

Speciāli Latvijas solistes Amandas Bašmakovas balsij rakstītajai dziesmai pēc būtības nav nekādas vainas, bet, kā vienprātīgi atzīmē DELFI lasītāji, dziesmas autori galīgi bija aizmirsuši, kādam notikumam viņi sacer šo dziesmu. Tas ir ļoti pārgalvīgs risks likt visu "uz vienas kārts". Ja būtu bijusi dziesmu atlase, būtu sapulcināta mērķauditorija, kura izteiktu savu viedokli, tad Latvijas TV darbinieki vismaz būtu aizdomājušies, kurš no Latvijas talantiem ir visatbilstošākais.

DELFI komentāros izskanēja kāda ļoti racionāla doma, kurai nevar nepiekrist. Tā saistīta gan ar dziesmas sacerēšanu, gan tērpa izvēli, gan šova izveidošanu, kura Latvijai vienīgajai nebija. Kāpēc Latvijas televīzija nevarēja uzticēt šo sagatavošanās darbu jaunajiem komponistiem, stilistiem, scenogrāfiem, horeogrāfiem? Tas no LTV darbiniekiem prasa lielu darbu, un te redzams, ka labāk "rullēt" pa vecajām sliedēm, nevis "saspringt" kam jauneklīgākam un azartiskākam.

Žēl, ka neatradās neviens, kurš pateiktu, ka karalis tomēr ir kails. Tas varēja notikt, ja Latvijas TV mājas lapā varētu noklausīties LTV piedāvājumu bērnu Eirovīzijai, visi varētu par to balsot, izteikt savu vērtējumu. Tad neveiksmes gadījumā LTV varētu teikt – ko tad mēs, tā jau nav mūsu izvēle. Starp citu - ja domājat, ka LTV mājas lapā varēja noklausīties visu pretendentu dziesmu fragmentus un pats galvenais – mūsu solistes dziesmu, tad rūgti maldāties. Tādas iespējas nebija!

Jā, šī nav pirmā reize, kad Latvija Bērnu Eirovīzijā paliek pēdējā vietā. Bet toreiz diskusija bija pavisam par ko citu, jo bija dziesma, bija šovs, bija tērpi un azartiskums. Mums nebija par ko kaunēties. Tiesa gan, Mārtiņš no Ventspils atgriežoties mājās no Norvēģijas, negribēja iziet no lidostas bagāžas saņemšanas zonas, jo ļoti pārdzīvoja savas dziesmas zemo novērtējumu. Un tad gribas jautāt – vai tas bija bērnu Eirovīzijas mērķis?

Vai bērniem vajag izdzīvot sarūgtinājuma asaras, vai internetā vajag veltīt asus un pārmetošus izteicienus par bērna izskatu, dziedājumu, vai vispār bērniem vajag rīkot visu tā, kā pieaugušo Eirovīzijā – tas ir jau cits stāsts. Tikai uzreiz man jāsaka – neceriet, ka kādam no jums izdosies apšaubīt Eirovīzijas funkcionāru pārliecību par viņu "izdētās zelta olas"- tiešraides balsojuma, ģenialitāti. Žēl tikai, ka uz šī altāra nolīst arī pa kādai nevainīgai bērna asarai.

Aivars Auziņš, bērnu Eirovīzijas pirmais organizators Latvijā.