'Cilvēki nav lopiņi' un 'sen jau esam aizbraukuši': kāpēc viņi nesaskaitījās  (268)

Taču daudzi Latvijas pases turētāji nezināšanas, attieksmes vai citu iemeslu dēļ tautas skaitīšanā vienkārši nepiedalījās. "Cilvēki nav lopiņi, kas pieder vienai vai otrai valstij", "mēs tāpat sen esam aizbraukuši", "neredzu šīs akcijas jēgu" – tā nepiedalīšanos portālam "Delfi" skaidroja daži gados jauni Eiropas valstīs dzīvojoši Latvijas pilsoņi.

Dana jau vairākus gadus dzīvo Itālijā un par tautas skaitīšanu nemaz nav dzirdējusi. Viņa neseko līdzi notikumiem Latvijā, "par tiem dzirdu vien tad, ja ir noticis kaut kas mega ekstrēms un Itālijas laikraksti arī par to raksta, kā bija ar grautiņiem Vecrīgā pirms dažiem gadiem".

Skaitīšanā nepiedalījās arī Jānis no Anglijas, jo viņš nebija informēts. Jānis gan pieļauj: ja būtu Latvijā un ja kāds no draugiem viņu mudinātu, tad varbūt arī saskaitītos.

Māris, kas vairākus gadus dzīvo Maltā, par tautas skaitīšanu zināja, jo ik pa laikam vēl seko līdzi notikumiem Latvijā. Taču arī viņš tajā nepiedalījās, jo "dzīvesvietā skaitīšanas punkta nav, bet e-sistēmu izmantot negribēju datu drošības apsvērumu dēļ". Uzticību datu drošībai mazināja publiskotā informācija par vieglu pieeju datiem, kurus Centrālā statistikas pārvalde solīja glabāt drošībā. "Šī problēma gan tika samērā laicīgi novērsta, bet tad jau man bija skaidrs, ka nepiedalīšos," atzīst Māris, gan piebilstot - "ja būtu vēlējies, iespēju piedalīties atrastu".

Apzināti tautas skaitīšanā nepiedalījās arī Pāvels, kurš ieguvis Latvijas pilsonību naturalizējoties, taču jau trīs gadus ar sievu un bērniem dzīvo Anglijā. Lai gan viņi arī seko līdzi Latvijā notiekošajam un par tautas skaitīšanu bija informēti, nesaskaitījās draudzīgi visa ģimene. "Zinājām, bet nospriedām, ka tā ir Latvijā dzīvojošo skaitīšana. Iespēja saskaitīties bija, man aizvien ir konts "Swedbank"... Bet mēs taču sen esam aizbraukuši," viņš skaidro.

Iemesli nepiedalīties tautas skaitīšanā šiem cilvēkiem bija dažādi, bet viņus vieno skepse par šī pasākuma nozīmi. Aicinājums visiem saskaitīties, lai apzinātos, cik tad Latvijai ir valstspiederīgo, viņus nepārliecināja.

Jānis skopi norāda, ka vienkārši neredzot šādai akcijai jēgu.

Arī Dana ir noskaņota skeptiski. "Par tautas skaitīšanu nezināju un tajā nepiedalījos. Taču domāju, ka nebūtu piedalījusies arī, ja būtu Latvijā, jo man liekas, ka tas ir mēģinājums pārāk personiski ielīst manā dzīvē... valstij, kurā es nemaz nedzīvoju, varai, kuras lēmumi manu dzīvi maz ietekmē. Godīgi sakot, mani neinteresē arī šīs skaitīšanas rezultāts, jo tā jau ir skaidrs, ka Latvijā ir palikuši vien tie, kas nevar vai ir pārāk slinki, lai brauktu prom," rezumē Dana.

Māris savukārt skaidro, ka viņa nepiedalīšanās nebija kādas attieksmes paušana, taču labu iemeslu piedalīties nebija, jo viņš šobrīd Latvijā nedzīvo. Jautāts, kas būtu "labs iemesls", Māris atjoko: "Piemēram, dzīvot attiecīgajā valstī." Pēc brīža piemetina: "Vai izmantot sociālo sistēmu, t.i. saņemt kādu pabalstu, stipendiju vai tamlīdzīgi."

"Manis minētajos piemēros valsts interese par manu personu ir labāk vai sliktāk, bet lietišķi pamatota. Vienkārša ziņkāre - nē. Apturēt to, protams, nevar, taču izrādīt pretimnākšanu arī nav vērts. To pašu var teikt arī par pieminēto piederību valstij kā argumentu par labu pienākumam piedalīties. Manuprāt, cilvēki nepieder valstij, nav tās īpašums," pauž Māris.

Pāvels lēmumu nepiedalīties nenožēlo, jo īstu piederību Latvijas valstij vairs neizjūt un domā par Lielbritānijas pilsonības iegūšanu. Tiesa, pēc Latvijas kā pēc vietas pasaules kartē viņš dažreiz ilgojas, turklāt te dzīvo radi un draugi. Taču par valsti viņš ir skeptisks, glabājot aizvainojumu par attieksmi pret krieviem kā okupantiem. "Es šeit dzīvoju visu dzīvi, mācījos, strādāju, maksāju nodokļus... Šāda attieksme ļoti aizvaino," viņš skaidro.