"Referendumu nevar organizēt par visu, kas ienāk prātā, jo demokrātija nav visatļautība. Gan Centrālajai vēlēšanu komisijai, gan saviem kolēģiem parlamentā vaicāju, ja kāds savāktu 10 tūkstošus parakstus, piemēram, par to, ka vēlēšanu tiesības tiek liegtas vīriešiem, vai šis jautājums tiktu virzīts referendumam? Vai arī, ja, teiksim, kādi antisemīti sāktu vākt parakstus par to, lai atsevišķām Latvijas mazākumtautībām tiktu liegtas vēlēšanu tiesības? Man atbildēja: nē! Bet par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu, kas ir klajā pretrunā ar valsts neatkarību, – drīkst?" intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" (LA) pauž Čepāne.
"Rodas jautājums, vai Centrālā vēlēšanu komisija ir tikai tāds kā pastnieks, kas saņem parakstus, pārbauda tos, saskaita un palaiž procesu tālāk? Ja komisija būtu nospiedusi bremzes jau pašā sākumā, tad Lindermans un pārējie Administratīvajā tiesā piecus gadus tiesātos, apstrīdot komisijas administratīvo aktu, kas liegtu rīkot referendumu. Iespējams, ka komisija nobijās, jo tai nav bijusi šādu referendumu pieredze," pieļauj deputāte.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!