Jānis Kučinskis: Ja pastāvošo režīmu nemainīs paši latvieši, to izdarīs Lindermans  (737)

Faktiski pagājušajā referendumā latviešu vairākums saliedējās ap valdošo režīmu, ļāva sevi izmantot kā aklu ieroci, atbalstīja šo disfunkcionālo sistēmu, kas jau 20 gadus metodiski iznīcina Latviju.

Triks bija vienkāršs. Režīms aicināja aizstāvēt latviešu valodu, un kurš gan latvietis var būt pret šādu aicinājumu, pret savu dzimto valodu? Problēma tikai tā, ka šo valodas aizstāvēšanas enerģiju saņēmis un savās interesēs izmanto tas pats režīms, kas gadiem nīdējis gan Latvijas ekonomiku un kultūru, gan latviskos laukus un mazpilsētas (tātad latvisko vidi un saknes), un līdz ar to arī pašus valodas nesējus latviešus (skat. statistiku par tautas izmiršanu un izbraukšanu) un citas šeit dzīvojošās tautas.

Neapmierinātībai ar 20 gadus īstenoto politiku ir ļoti dziļš un dzīvīgi svarīgs pamats, un tai bija jābūt Latvijas pamattautai latviešiem, kas šo politiku maina. Tā kā latvieši to nedarīja, tad vispārējo neapmierinātību savās interesēs izmanto citi, proti, Vladimirs Lindermans ar savu komandu.
Ja latvieši arvien neuzskata par vajadzīgu organizēties valsts politikas maiņai un cīņai par cilvēka cienīgu nākotni, tad Lindermans jau izstrādājis pavisam konkrētu plānu savu mērķu sasniegšanai (skat. viņa interviju šeit). Un viņš ir labi izpētījis valdošā režīma (un arī tam paklausīgā elektorāta) vājās vietas, tai skaitā hronisko tieksmi noliegt realitāti, izlikties, ka viss ir kārtībā. Faktiski Lindermans tagad ar šo režīmu un tam lojālo elektorātu spēlējas kā kaķis ar peli. Jo stulbāka un prognozējamāka režīma reakcija, piemēram, šī svaigā iniciatīva – "Единство": все детские сады должны быть латышскими", jo vairāk nostiprinās Lindermana pozīcijas. Līdzīga parādība bija vērojama 1980. gadu beigās: jo stulbāka bija padomju režīma reakcija, jo vairāk nostiprinājās Atmodas dalībnieku pozīcijas.

Tā kā pastāvošais režīms 20 gadus ir valdījis bez vērā ņemamas opozīcijas, tas nav radis risināt sarežģītas problēmas un ir sevi iemidzinājis kūtrā, iedomīgā pašpārliecinātībā, ka tāpat varēs laist muļķi arī turpmāk. Režīms nav gatavs neitralizēt (apspēlēt) tik labi motivētu un uz mērķiem koncentrētu opozīciju, kādu pašlaik veido Lindermans. Faktiski gan režīms, gan tam akli lojālais elektorāts dara visu, lai Lindermana rokās ieliktu visas viņam nepieciešamās kārtis un sviras. Līdz ar to Lindermanam paveras reālas iespējas paveikt to, kas jau sen bija jāpaveic pašiem latviešiem.
Pastāv liela varbūtība, ka ap Lindermanu augošā opozīcija spēj šo režīmu ne tikai satricināt, bet arī gāzt un ievadīt fundamentālas politiskās pārmaiņas. To varētu izdarīt jebkura gudra, labi motivēta un uz saviem mērķiem koncentrēta grupa, bet pagaidām Latvijā ir tikai viena šāda grupa, un to prasmīgi mobilizē Lindermans.

Latvieši, 20 gadus ieraduši pasīvi atbalstīt savām interesēm neatbilstošu politiku, ir sevi nostādījuši neapskaužamā stāvoklī. Iniciatīva jau sen vairs nav latviešu rokās, jo latviešu vairākums savu likteni saistījis ar korumpētu, prettautisku, ārvalstu kapitālam kalpojošu režīmu. Ja šis reakcionārais režīms tiks sagrauts bez nozīmīgas latviešu līdzdalības, Latvijas politiku nākotnē veidos nevis pamattauta, bet kādi citi.

Tā ir gana nopietna viela dziļākām pārdomām.