Paraugs Sprūdžam, īsais kurss Latgales attīstībā – Ulmaņlaiku pieredze  (274)

Vispilnīgāk pirmskara Latgales saimniecības attīstības plāns skatāms Kārļa Ulmaņa grāmatā "Kā pacelt un padarīt ienesīgāku mūsu lauksaimniecību", sarunā ar portālu "Delfi" norāda Latgales pētniecības institūta dibinātāja Genovefa Barkovska.

Viņa norāda, ka Ulmanis, sākot reformas, veicis dziļu un vispusīgu Latgales dabas apstākļu, saimniecisko tradīciju un attīstības iespēju analīzi, uz kuru pamatojoties, ieviests arī termins "tālumnieki" – iedzīvotāji, kuri mīt apgabalos, kas atgriezti no vienas vai otras izdevības un iespējamības, kas vieglāk pieejamas citu apvidu iedzīvotājiem.

Tiesa gan, tajos laikos ar šo definīciju nav domāti ļaudis Īrijā – grāmatā skaidrots: "laucinieki par tādiem var kļūt lielāku attālumu dēļ no valsts galvaspilsētas, vai neērtas, apgrūtinošas, laiku laupošas un dārgi maksājošas cilvēku un ražojumu satiksmes dēļ ar galvaspilsētu".

Latgalei "tālumniecība" bijusi divkārša – gan attālums no galvaspilsētas, gan attālumi un izolētība starp pagastiem. Tādēļ saimniecības attīstībai, atšķirībā no citiem Latvijas novadiem, tika piešķirta īpaša nozīme, norāda Barkovska.

Tā laika "tālumnieku" programma paredzēja paaugstināt ražas, lai novērstu maizes un kartupeļu trūkumu, paplašināt āboliņa laukus, ieviest kultivētās ganības, apstādīt ceļus ar dārziem, ierīkot paraugsaimniecības pa vienai vai vairākām pagastā.

Jāatzīmē gan, ka bez visām Sprūdža aktivitātēm Eiropas Savienībā zināmas līdzības ar tālumnieku principu jau samanāmas tā saucamajā MLA jeb „mazāk labvēlīgo apvidu" finansēšanai, kas paredz lielākus tiešos platībmaksājumus zemniekiem „lauksaimnieciskai ražošanai mazāk labvēlīgos reģionos, kuros ir zemi sociālekonomiskie rādītāji, kur ir sarežģīti apstrādāt zemi, tai ir zema augsnes auglība". Gandrīz visa Latgale ir MLA sarakstā.

Reformas nodrošināja finansiāli

Tikuši kalti arī tirgus apstākļu uzlabošanas plāni, plānoti dzelzceļa tarifu lauksaimniecības produktu nogādei Rīgā atvieglojumi. Nodokļu parādi netika atlaisti, bet gan sadalīti un iekasēti mazās daļās līdz ar jauniem nodokļiem. Savukārt tolaik aktuālo zemes trūkumu Latgalē Ulmanis piedāvāja kompensēt ar valsts tiešām piemaksām mežu cirtumu attīrīšanai no celmiem un akmeņu novākšanai no laukiem, tāpat arī purvu susināšanai un jaunsaimniecību dibināšanai.

Protams, pamatā tolaik pasākumi tika orientēti uz lauksaimniecību – tā laika tautsaimniecības stūrakmeni, un tiešā veidā nav piemērojami "Sprūdža plānā".

Pateicoties iedibinātajam vaislas lopu pirkšanas fondam Latgales lopu pircēji varēja saņemt bezprocentu kredītu 9/10 apmērā no iegādes cenas uz trīs līdz pieciem gadiem, kuru laikā bija jāatmaksā 40%, bet veiksmes gadījumā, ja lopa vaislas spēja atbilda normai, 60% norakstīja kā dāvinājumu.Kredīta piešķiršanas atvieglojumi bija arī piensaimniecības sabiedrību ēku būvei. "Atšķirībā no pārējās Latvijas, Latgalē tas bija bezprocentu kredīts, sedzot tikai 0,5% bankas izdevumiem," stāsta pētniece.

Barkovska atzīst, ka šis projekts bijis vērienīgs un drosmīgs viena Latvijas reģiona attīstības paātrināšanas mēģinājums, kas devis arī savus rezultātus. "Galvenais bija saprast, ka Latgale ir īpašs reģions ar savām saimnieciskajām un vēsturiskajām īpatnībām, kas tika rūpīgi analizētas un minētas Ulmaņa grāmatā."

Pirmās Latvijas Republikas laikā īstenoto reformu rezultātā, piemēram, Zīlānu pagastā iegūtais piens drīz vien nonāca Krustpilī, kur pārtapa sviestā un caur Rīgu ceļoja uz Londonu.

Ulmaņa vērienīgās reformas pārtrauca Latvijas pievienošana Padomju Savienībai, bet vēl 1940.gada 17.jūnijā viņš radio runā, atminoties savu kārtējo ceļojumu uz Latgali 1934.gadā, atgādināja tolaik teikto: "Latgale ir trešā zvaigzne Latvijas vainagā – jaunākā, skaistākā, spožākā zvaigzne. Latgale, paturēdama savu skaistumu, sadarbībā ar abām vecākām māsām jaunības spēkā un sparā ķersies pie darba, lai savu spožumu vēl vairāk uzspodrinātu."

'Jaunāko māsu' pieskatīs Sprūdžs

Pašlaik "Trešo zvaigzni" spodrināt gatavojas ministrs Sprūdžs, kurš Latgales attīstības plānu iecerējis publiskot 11.aprīlī, Latgales foruma ietvaros. Sprūdža plānā ietilpst tādas lietas kā cilvēkkapitāla attīstība, cilvēku rosināšana sākt uzņēmējdarbību, jaunu uzņēmējdarbību programmu piedāvāšana profesionālajā un augstākajā izglītībā, infrastruktūras attīstīšanā, īpaši ceļu būves nozarē, modernās publiskās pārvaldes veidošana, nodokļu sistēmas veidošana, kas rosinātu uzņēmējdarbības izaugsmi.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra izveidotā darba grupa, kas izstrādā Latgales reģiona attīstības plānu, ir rūpīgi iepazinusies ne vien ar Ulmaņa grāmatu "Kā pacelt un padarīt ienesīgāku mūsu lauksaimniecību", bet arī ar nākamo, 1932.-1933.gadā sarakstīto "Kas jādara un kā", kurā analizēta tautsaimniecības nozare kopumā, pētot arī budžeta sabalansēšanas jautājumus, portālu "Delfi" informē ministrijas preses pārstāve Inese Auniņa.

"Šajās grāmatās pausto ideju izmantošanu apgrūtina atšķirīgā nostāja jautājumā par valsts lomu tautsaimniecības attīstībā. Ulmanis strikti aizstāv gan valsts iejaukšanos cenu regulēšanā, gan viegli pieejamas valsts garantijas lauksaimniekiem un citus aspektus. Savukārt darba grupā dominē viedoklis, ka valstij jāiesaistās tikai aktuālas nepieciešamības situācijās," pauž Auniņa VARAM vārdā.

Šonedēļ "Delfi" jau rakstīja, ka Latgales reģiona atbalstam tiks novirzīts papildu Eiropas Savienības fondu finansējums, remontēti ceļi un VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) Daugavpilī veidos jaunu ražotni.

Kas notiek pašlaik?

Barkovska pauž uzskatu, ka Ulmanim bija skaidrs, kas jādara, bet "mums ne tuvu nav tās skaidrības, tādēļ, ka ir pārāk liels ierēdņu aparāts, kas ar to nodarbojas". "Vajag mazāk, bet labāk," teic Latgales pētniecības institūta dibinātāja, kura gan ar VARAM programmu vēl nav paspējusi iepazīties.

"Nauda jānovirza reģionu attīstībai – tad arī varēs prasīt, kādēļ nav kaut kas izdarīts, nepieciešana stingrāka valsts līdzekļu izmantošanas kontrole, kooperācijas ieviešana laukos, kurā būtu saistīta ražošana, pārstrāde, piegāde, tehniskais aprīkojums. Savlaicīga un vajadzīga informācija jau esošajiem ražotājiem par pieprasītāko produkciju, tās realizācijas iespējām. Visiem lielajiem uzņēmumiem, piemēram, slimnīcām jārada palīgsaimniecības laukos, lai tās apgādātu ar saviem ražojumiem. Tajās sākumā varētu strādāt brīvprātīgie, kuri paši sevi apgādātu ar pārtiku. Tā taču bija Latvijā pēc kara. Šodien mēs esam vēl grūtākā situācijā, tādēļ ir vajadzīgi neordināri pasākumi, kas paredzēti šim laikam, bet mēs tikai par nākotni," teic Barkovska.

Savukārt vēsturnieki – Ēriks Jēkabsons un Roberts Ķipurs – uzsver, ka pirmās Latvijas Republikas laikā Latgalei netika piešķirtas īpašas privilēģijas, bet gan tāds pat statuss, kā citiem reģioniem, tāpēc pašlaik, kad valdība vairāk koncentrējas uz Latgales attīstību, lielāks posts var piemeklēt citus reģionus.

"Ulmaņa laikā cēla visas valsts līmeni, bet šobrīd notiek pamatīga gāšanās atpakaļ un pašlaik ir grūti noteikt atpalikušāko reģionu – visur dzer un visur ir bezdarbs. Tomēr tolaik valdība realizēja saprātīgu politiku, panāca labus rezultātus, šobrīd politika kopumā ir nesekmīga," sacīja Jēkabsons.

Arī Ķipurs uzsver, ka Latgales veiksmes stāsts pirmās Latvijas Republikas laikā jāskata kontekstā ar citiem vēstures notikumiem. "Latgales ekonomiskās izmaiņas ir skaidras – agrārā reforma, deportācijas un kolektivizācijas sekas, padomju lieluzņēmumu celtniecība, ekonomiskais sabrukums 90.gados un ražošanas iznīcināšana – piemēram, "Līvānu stikla" gadījums."

Vēsturnieks ir pārliecināts, ka pašlaik svarīgākais ir apzināt dzīvotspējīgos centrus, kas var būt potenciāls ražošanai un eksportam, jāizzina resursus, tostarp tūrisma attīstīšanas iespējas: "Tomēr tūristu piesaistei nepieciešams ne vien viesnīcu tīkls, lauku viesu nami, bet arī aktīvā tūrisma produkti, maršruti, vēsturisko objektu prezentēšana – Daugavpils cietoksnis, Aglona, Pasiena un citas sakrālās vietas, telpas, arhitektūras pērles. Tomēr nākamais posms ir infranstruktūra, kas neprasa komentārus."