Laikraksts: pansionātos asinsradiniekus 'aizmirst' arī pēc viņu nāves  (34)

Pansionātos apbedīto sarakstos aizgājušie lielākoties figurē kā bezpiederīgie. Viņu guldīšanu zemē uzņemas paši pansionāti, tērējot nāves gadījumiem valsts piešķirto pēdējo – dubulto – pensiju vai pabalstu, vēsta laikraksts. Gadu un trīs mēnešus apkopojot informāciju par Rīgas nezināmajiem mirušajiem, laikraksta saskaitīja 232 aizgājējus. Piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcas Patoloģijas centra morgā jau daudzus mēnešus atrodas kādas sievietes mirstīgās atliekas. Laikraksta vēsta, ka dēls un šķirtais vīrs valsts izmaksāto pabalstu saņēmuši, bet nelaiķi atstājuši morgā.

Aprūpes centru vadītāji laikrakstam par saviem novērojumiem stāstījuši, ka tuvinieku piepeša pieteikšanās viņu klientiem bieži vien saistīta ar iespēju saņemt kādu labumu no radniecības atcerēšanās. Piemēram, pēc tam, kad 2007. gadā Reģu pansionātā Alsungas novadā notika traģiskākais ugunsgrēks Latvijas vēsturē, vienam no bojāgājušajiem pieteicās 26 piederīgie. Laikraksts bilst, ka tas noticis visdrīzāk tāpēc, ka cilvēki cerējuši uz kādiem iespējamiem labumiem.

Piepešu tuvinieku atcerēšanos nācies piedzīvot arī aprūpes centram Veģi Abavas novadā, kur mīt galvenokārt bērni. Direktore Irēna Kauliņa laikrakstam stāstījusi, ka vecākiem par viņu radniecību savulaik atgādināja iespēja tikt pie bērnu privatizācijas sertifikātiem. Veģos mīt bērni ar ļoti smagām saslimšanām, trešā daļa uz gultas, savukārt pabalsti, kā vēsta laikraksts, nav tik lieli, lai rosinātu tuviniekus pašiem uzņemties rūpes. Arī šos bērnus pēc nāves nereti pansionāts apglabā pats kā bezpiederīgos, vēsta laikraksts. "Patiesībā mēs esam viņu vienīgie īstie tuvinieki," laikrakstam atzinusi Kauliņa.

Krīzes un bezdarba apstākļos ceļoties pensiju vērtībai, dažos 2009. gada mēnešos no Engures novada pansionāta Rauda tuvinieki izņēma 40 vecīšu, vēsta laikraksts, norādot, ka tāda pati tendence bija vērojama arī citos pašvaldību uzturētos pansionātos. Dažām aprūpes iestādēm budžets tika iedragāts neatgriezeniski, un pašvaldības tās slēdza. Piemēram, Ugāles nabagmāju, kā to dēvēja paši iemītnieki, jo pēdējos pastāvēšanas gados tā patiešām eksistēja milzīgā trūkumā, vēsta laikraksts. Engures Raudai naudas grūtības izdevās pārdzīvot, un tagad, kā laikrakstam stāsta direktors Viktors Neilands, klientu skaits stabili turas ap 350. Tur vecīšus vairs neņem ārā un arī viņus bieži vien nākas apbedīt kā bezpiederīgos.

Nereti aprūpes centros tiek ievietoti slimi sirmgalvji, par kuriem tuvinieki nevēlas vai nevar rūpēties, vēsta laikraksts. Neilanda novērojis, ka viņa vadītājā iestādē pašlaik ievieto daudzus insulta slimnieku.

Arī Labklājības ministrija laikrakstam atzīst, ka pansionātos nonāk arvien slimāki cilvēki. Kā laikrakstam skaidrojusi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta speciāliste Elvīra Grabovska, tas varētu būt saistīts ar to, ka medicīna smagi slimu cilvēku prot daudz ilgāk uzturēt pie dzīvības. Tagad insulta slimnieki, izglābti no nāves, smagā stāvoklī nokļūst pansionātos.

Ministrijas pārstāve Grabovska gan laikrakstam pieļauj, ka šobrīd cilvēku līdzatbildība vienam par otru ir stiprinājusies. Vēl nesen vecīši no aprūpes centriem tika ņemti laukā, lai tādā veidā tiktu pie naudas, bet tagad vecīši savu mūža novakari atkal vada aprūpes centros, to klientu skaits esot stabils. Pēdējais pārskats par aprūpes centru darbību uzrāda, ka dažādās valsts, pašvaldību vai privātās institūcijās Latvijā mitinās 12 509 personas, vēsta "Neatkarīgā".