Tagad mēs skaidri redzam, ka tie visi bija meli un propaganda. Un es šo atziņu vēlos izmantot, lai atgādinātu, ka Atmodas gados un arī uz 1991. gada janvāra barikādēm neviens cilvēks nepieprasīja kapitālisma restaurāciju Latvijā. Arī LTF programmā, ar kuru šī jumta organizācija uzvarēja vēlēšanās, tika piedāvāta jaukta tipa ekonomika (ar stipru sabiedrisko sektoru un aktīvu valsts lomu) un sociāli atbildīga politika.
Privātas uzņēmības vietā - korporāciju oligopols un ārvalstu koloniālisms
1991. gadā Latvijas iedzīvotājiem bija visai miglains priekšstats par privātu uzņēmību, izņemot to visai plašo privāto rosību, kura plauka jau padomju gados: ziedu, augļu un dārzeņu audzēšana un tirgošana visā PSRS teritorijā, mājlopu turēšana, piena un gaļas nodošana valstij, dažādas privātās "haltūras", kurās plaši izmantoja padomju uzņēmumu resursus un tehniku, kā arī pagrīdes uzņēmējus, kuri šuva apģērbus, remontēja dzīvokļus, cēla privātmājas, tirgoja no ārzemēm ievestas vai "pa blatu dabūtas" Rietumu patēriņa preces. Interesanti, ka tagad, 20 gadus pēc privatizācijas, tik plaša privāta uzņēmējdarbība Latvijā vairs nav iespējama, tā tiek saukta par ēnu ekonomiku un apkarota.
Inteliģentākie cilvēki droši vien bija lasījuši vecas grāmatas, kurās figurēja privātas bodītes un krogi, privāti amatnieki, paunu žīdi, ubagi, uzmācīgas prostitūtas, Parīzes vai Berlīnes krogos naudu notriecoši muižu īpašnieki, pirmie latviešu namnieki, kooperatori, spekulanti, skarbie Zemgales saimnieki, leišu un latgaļu gani saimnieku tīrumos, vāciešiem vai Ceplim līdzīgiem uzņēmējiem piederošas fabrikas, kurās par savām tiesībām un izdzīvošanu cīnās pirmie marksisti un arodbiedrību aktīvisti.
XIX gadsimta vidū par privātīpašumiem un to priekšrocībām Latvijā bija lielāka skaidrība, jo visi īpašnieki dzīvoja starp mums. Lūk, tas ir muižkungs, kura priekšā jānoņem cepure un jābučo stērbeles, tas ir muižas pārvaldnieks, tas ir vagars, kas uzrauga, izdzen un soda dzimtcilvēkus, tas ir mācītājs, kas bargs pret latviešiem, bet vēlīgs pret vācu kungiem, bet tas ir spiegs un ziņotājs, kurš pienes ziņas vagaram vai muižas pārvaldniekam. Daļu barona zemes apstrādāja muižas algoti vietējie strādnieki un klaušu pildītāji, daļa tika iznomāta vietējiem zemniekiem, kuri par zemi maksāja bargu renti. Tad dzimtbūšana tika atcelta, un latviešiem piedāvāja to zemi, ko kādreiz vācu iekarotāji bija tiem ar varu vai viltu atņēmuši, dārgi izpirkt. Bez zemes palikušie latvieši devās meklēt laimi uz lielpilsētām vai ārzemēm. Vai pirms 20 gadiem kāds varēja iztēloties, ka līdzīga situācija var atkārtoties?
Vai nav dīvaini, ka 20 gadus pēc privatizācijas privāta uzņēmība Latvijā ir visai reta parādība, bet paši privātie uzņēmēji tiek visādi apspiesti, izspiesti, žņaugti ar nodokļiem, iedzīti parādos un izūtrupēti? Privāti uzņēmēji, kas nebauda īpašu protekciju, mūsdienu Latvijā ir iznīkstoša un visādi diskriminēta kārta. Grūtībās nonācis privāts uzņēmējs nevar pretendēt pat uz sociālo pabalstu, jo viņam taču vēl ir īpašums! Vidusslānis, par kuru tik daudz runāja 1990. gados, tā arī nav izveidojies, bet tie, kurus nosacīti varētu pieskaitīt plānajam vidusslānim, ir nevis privātuzņēmēji, bet valsts ierēdņi, kuru skaits, salīdzinot ar padomju laikiem, ir uzblīdis 6 - 8 reizes. Lielākā daļa cilvēku, kuriem pieder īpašums, to ir ieķīlājuši vai jau zaudējuši - solītās īpašnieku sabiedrības vietā mums izveidojusies parādnieku sabiedrība. Liela daļa nosacīti privāto uzņēmumu, kas kā tādi reģistrēti, pastāv vien tāpēc, ka tie vai nu apkalpo uzblīdušo valsts pārvaldes aparātu, vai arī saņem valsts vai pašvaldību pasūtījumus. Kaut cik turas tie uzņēmēji, kuri neapsaimnieko savu īpašumu, bet ir starpnieki kādai ārvalstu korporācijai, vai darbojas tās uzdevumā. Mēri, kā gribi, bet tie nav klasiskie privātuzņēmēji. Kā šādu rezultātu izskaidrot?
Ja īsi, tad Latvija šajos gados ir zaudējusi ne tikai bijušo PSRS un socvalstu tirgu (vairāk nekā sesto daļu pasaules), bet arī savu nacionālo (iekšējo) tirgu. Latvijas tirgu totāli kolonizējušas un okupējušas Rietumu korporācijas!
Tie politiskie aktieri, kuri manipulatīvi spēlē uz latviešu nacionālajām jūtām, arvien nepagurdami pūš propagandas pīlītes par skarbo un noziedzīgo PSRS okupāciju, kuras sen vairs nav, bet klusē par jauno, daudz totālāko okupāciju, kurā tagad smakdami mēģinām izdzīvot. Kas gan bija tie daži PSRS armijas garnizoni, kuri lojāli patērēja mūsu darba cilvēku ražojumus (tātad paplašināja iekšējo, nacionālo tirgu) un rudeņos kopsaimniecībām bez maksas palīdzēja novākt ražu, ja to salīdzina ar absolūti totālo Rietumu korporāciju okupāciju, kas mūsu potenciālajiem ražotājiem, ja neskaita dažas šauras nišas, vispār atņēmušas visu tirgu?
Vai jūs zināt, kam konkrēti pieder, piemēram, Rimi lielveikalu tīkls, Swedbank tīkls, Tele 2 tīkls, automobiļu tehniskās apskates punkti, apdrošināšanas kompānijas, "Latvijas gāze" u.c.?
Varat nepūlēties, jo neuzzināsiet. Arī Google meklētājā neatradīsiet. Arī tie atbildīgie darbinieki, kuri Latvijā šos tīklus uz vietas pārvalda, nevarēs nosaukt šo tīklu īpašniekus, izņemot tādu uzņēmumu kā Statoil, jo Statoil pieder Norvēģijas valstij un to nekādi nevarētu dēvēt par privātuzņēmumu.
Teorētiski šie un citi tīkli pieder šo korporāciju akcionāriem. Taču jau sen pagājuši laiki, kad tādi harizmātiski līderi kā Henrijs Fords paši pārvaldīja savu uzņēmumu (šī tradīcija nedaudz saglabājusies Vācijā un citās ģermāņu valstīs). Kāda daļa akciju parasti pieder lielākajiem akcionāriem, kuru uzvārdus varbūt varētu sameklēt, bet pārējās akcijas tiek nepārtraukti tirgotas biržās un nemitīgi maina īpašniekus.
Lielākā akciju īpašnieku daļa nemaz nezina, ka viņiem pieder uzņēmumi Latvijā un ka vispār tāda Latvija kaut kur uz pasaules ir. Parasti akcionāri ne mazākā mērā nepiedalās savu uzņēmumu pārvaldē un lēmumu pieņemšanā. To viņu vietā dara darbā pieņemti profesionāļi, kuri par savu darbu saņem algu un prēmijas (tikpat labi šos pārvaldniekus varētu algot valsts uzņēmumi). Algu un prēmiju (bonusu) lielums atkarīgs no korporācijas peļņas rādītājiem. Darbā viņus pieņem akcionāru pārstāvju pilnvarota institūcija (valde). Pārvaldnieku un viņa komandu šī valde jebkurā laikā var atlaist no darba un viņu vietā pieņemt citus. Vienīgais pārvaldnieku komandas uzdevums ir korporācijas darbu organizēt tā, lai akcionāri saņemtu maksimālu peļņu un dividendes.
Tas ir vienīgais un galvenais pārvaldnieku jeb menedžeru mērķis! Nekādi citi apsvērumi, piemēram, taisnīgas algas, draudzīgas cenas, vietējo iedzīvotāju intereses, nodokļu maksāšana, ekoloģiskie standarti u.c., netiek ņemti vērā. Korporācijas nav dibinātas labdarībai, bet tikai akcionāru peļņai. Katra pārvaldnieka darbība citu cilvēku vai kolonizētās valsts iedzīvotāju interesēs tiek iztulkota kā pret akcionāru interesēm vērsta darbība, kā nelikumība un korporatīvs noziegums. Jebkura pārvaldnieku vai pārvaldes zemākā posma darbinieku rīcība, kas veikta aiz humāniem apsvērumiem, tiek sodīta, var iestāties krimināla atbildība un, protams, tāds darbinieks tiek atlaists no darba. Zemākajam parasto darbinieku posmam precīzi jāievēro instrukcija un korporācijas disciplīna, jāvalkā formas tērps, bez domāšanas jāizpilda visas augstāk stāvošo pavēles, un, protams, jāglabā korporācijas noslēpumi. Kā armijā vai specvienībā.
Lielās korporācijas būtībā ir kā valstis. Tām ir sava birokrātiskā hierarhija, savs budžets, savi pētniecības institūti, sava ideoloģija, politika un propagandas aparāts, savi drošības, izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti, savi diplomāti un preses dienests, savi pilsoņi (formās tērpti izpildītāji), no kuriem tiek prasīta absolūta pakļaušanās, lojalitāte un disciplīna. Ja neticiet, pajautājiet kaut vai kādai personīgi pazīstamai lielveikala pārdevējai. Es gan nedomāju, ka viņa stāstīs visu, jo ir parakstījusies par korporācijas noslēpumu neizpaušanu, un šo noslēpumu saraksts ir visaptverošs. Par noslēpumu izpaušanu var tiesāt un sodīt. Informācija par nelojāliem darbiniekiem tiek izplatīta visā korporāciju vidē, tāpēc darbinieku, kuru no darba atlaidusi viena korporācija, visdrīzāk darbā neņems arī citas korporācijas. Korporācijas, kuras ienākušas svešā zemē, ar labdarību nenodarbojas. Kā jau uzsvēru, korporāciju vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa akcionāriem un maksimālas prēmijas pārvaldniekiem, kuri šo peļņu izspieduši. Neatkarīgi no tā, kādas sociālas vai ekonomiskas sekas no šādas darbības cieš kolonizētā zeme un tās iedzīvotāji. Korporācijas ir ideāls kolonizācijas instruments. Tāds tas bijis jau kopš XIV gadsimta. Rietumeiropa pārējo pasauli kolonizēja ar korporāciju starpniecību (skat. manu rakstu "Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture").
Kolonizēto valstu sacensība uz leju
Katra korporācija, lai gūtu maksimālu peļņu, tiecas uz monopola stāvokli, uz pilnīgu iekarotā (okupētā) tirgus kontroli. Mūsdienu praksē tomēr 100% monopols ir visai reta parādība. Parasti konkrēto tirgu savā starpā sadala vairākas korporācijas, vienojoties par kopīgu stratēģiju, cenām, algām un tirgus segmentu sadali. Šādu stāvokli sauc par oligopolu. No peļņas gūšanas viedokļa oligopols var būt vēl efektīvāks par monopolu, turklāt uzbur brīva tirgus un konkurences ilūziju. Reizēm oligopolu veido pat viena korporācija, piemēram, Superneto un Rimi lielveikali Latvijā: vieni orientējas uz nabadzīgāko klientu daļu, otri - uz turīgāko un prestiža kārāko. Līdz ar to korporācija aptvērusi lielāku tirgus segmentu nekā tad, ja tīkls būtu ar vienu nosaukumu.
Korporācijas ar savām milzīgajām iespējām (korporāciju apgrozījums pārsniedz atsevišķu valstu apgrozījumu) un svaru parasti no tirgus izspiež mazos uzņēmējus, ko labi varam vērot arī Latvijā. Visās valstīs, kurās ielaistas korporācijas, iznīkst vietējās (pašvaldību) ekonomikas, jo visu, ko agrāk veica vietējie uzņēmēji saviem spēkiem, tagad pārņēmušas korporācijas. Lai arī korporācija var nodarbināt kādus vietējos cilvēkus, peļņa tiek izvesta gan no pašvaldības, gan no Latvijas. Vienīgā problēma šādā gadījumā tā, ka bez darba un iztikas palikušie cilvēki vairs nespēj atļauties korporāciju un citus pakalpojumus, un ir spiesti aizbraukt vai nomirt uz vietas. Lai kurai valstij uzkundzējas korporācijas, kapitāls un darbs no šīm valstīm tiek izsūkts kā ar putekļusūcēju.
Valstis, kuras piekritušas "Vašingtonas konsensa" noteikumiem, paraksta t.s. investīciju aizsardzības līgumus un ir spiestas savstarpēji sacensties (konkurēt) par korporācijām labvēlīgāku apstākļu radīšanu savā teritorijā un uz savu pilsoņu rēķina. Korporācijām nav nekādas morāles, cilvēcisku jūtu, augstāku vērtību vai sentimenta. Korporācijas ir plēsoņas, kas pārvietojas tur, kur tām treknāks laupījums. Noplicinājušas vienu vietu, tās pārceļas uz citu. Ja, piemēram, kādā valstī strādnieki atteiksies strādāt par tik zemu algu vai mēģinās nodibināt arodbiedrību savu interešu kolektīvai aizstāvēšanai, attiecīgā ražotne tiks slēgta un pārvietota uz citu valsti, kurā strādnieki vai vergi gatavi to pašu darbu veikt lētāk. Tas pats par nodokļiem un citiem faktoriem, no kuriem atkarīga peļņa. Ja viena valsts no korporācijas pieprasīs taisnīgus nodokļus, darba drošības un ekoloģisko standartu ievērošanu, korporācija savu ražotni pārcels uz valsti, kur nodokļus neprasīs, vai prasīs mazākus nodokļus. Bez tam korporācijas parasti reģistrētas ārzonās un veido dažādas shēmas, tāpēc ieņēmumu nodokli nemaksā.
Kas nepieciešams maksimālas peļņas gūšanai? Pareizi, - visu izdevumu maksimāla samazināšana un ieņēmumu maksimāla palielināšana. Kādus izdevumus var samazināt? Strādnieku algas, maksājamos nodokļus, izejvielu cenas, ietaupījumi uz darba drošības un sociālo garantiju rēķina, vērtīgu izejvielu aizstāšana ar surogātiem un atkarību izraisošu vielu piedevām, vienošanās, ka attiecīgā valsts gādās par korporācijai nepieciešamo infrastruktūru un citādi subsidēs korporāciju. Līdzīgus noteikumus savulaik somu korporācija piedāvāja Latvijai saistībā ar celulozes rūpnīcas būvniecības projektu - visi izdevumi un atkritumi Latvijai, bet visa peļņa un tīrā produkcija - somu korporācijai. Vienīgais attaisnojamais izdevumu palielinājums - melīgām, manipulatīvām propagandas un reklāmas kampaņām, kā arī ierēdņu un politiķu uzpirkšanai, ko mūsdienās mēdz saukt par lobēšanu. Tādējādi korporāciju pārvaldītā pasaule grimst korupcijā, nabadzībā, parādos un verdzībā par vēdera tiesu, kamēr šaurs korporatīvo akcionāru un pārvaldnieku slānis iegūst arvien lielāku varu un kontroli. Protams, arī politisko varu. Korporāciju varas saplūšana ar politisko varu ir Benito Musolini dotā fašisma definīcija. Viņš laba zināja, par ko runa, jo bija pirmās fašistiskās diktatūras dibinātājs. XXI gadsimtā korporatīvais fašisms ieguva globālu raksturu.
Autoritatīva diagnoze
Par korporācijām un to darbības radītajām sekām visas pasaules mērogā varētu sarakstīt vairākas grāmatas. Latviski šai tēmai veltīta Džona Perkinsa grāmata "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze". Angļu valodā izdotas daudzas līdzīgas grāmatas. Grāmatu nelasītājiem varu ieteikt dokumentālo filmu "The Corporation", kuru bez maksas var noskatīties internetā. No šīs filmas aizņemos pasaulē vadošā sociopātijas (Rietumos šo psihisko kroplību parasti dēvē par psihopātiju) speciālista un FBI konsultanta sociopātijas jautājumos Dr. Robert Hare, Ph.D. vērtējumu.
Zemāk esmu izrakstījis jautājumus no Pasaules Veselības organizācijas oficiāli apstiprinātās kontrollapas psihisko slimību diagnosticēšanai, kas publicēta šīs organizācijas izdotajā rokasgrāmatā (ICD-10; DSM-IV):
- cietsirdīga nevērība pret citu cilvēku jūtām;
- nespēja uzturēt ilgstošas attiecības;
- noziedzīga nevērība pret citu cilvēku drošību;
- patoloģisks melīgums: atkārtota melošana un cilvēku krāpšana;
- nespēja izjust savu vainu;
- vispārpieņemto sociālo normu ignorēšana;
Tā kā korporācijām ir juridiskas personas statuss un uz minētajiem kontroljautājumiem (speciālajā literatūrā var atrast vēl plašāku kontroljautājumu, uzvedības modeļu un pazīmju sarakstu) atbilde ir "jā", tad mūsdienu korporācijām ir visas un spilgti izteiktas sociopātijas pazīmes.
Sociopātija ir neārstējama pataloģija, sociopāti ir humanoīdi bez cilvēciskām jūtām un sirdsapziņas, kurus vada plēsoņas instinkts (skat. arī manu rakstu "Sociopāta profils"). Normāli cilvēki, kuri spiesti (jo apkārt bezdarbs un nabadzība) darboties sociopātiskās struktūrās, pret savu gribu kļūst par sociopātu instrumentiem jeb - proto-sociopātiem [šo tēmu plaši iztirzājis īru aktīvists un vairāku grāmatu autorsTomass Šeridans (Thomas Sheridan)].
Neierobežots kapitālisms nozīmē privilēģijas sociopātijai, korporāciju varu, korporatokrātiju, fašismu.
Cilvēce no sociopātijas struktūrām jāaizsargā. Latvijai no korporāciju varas jāatbrīvojas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!