Saeima nav gatava mainīt ar fotoradariem fiksēto sodu piemērošanas kārtību un uzskata, ka esošā kārtība, kad sodi tiek piemēroti, nenoskaidrojot pārkāpēja personību, nepārkāpj nevainīguma prezumpciju.
Satversmes tiesā (ST) ir vērsies tiesībsargs Juris Jansons, lūdzot izvērtēt, vai valsts pamatlikumam atbilst Latvijā līdz ar fotoradariem iedibinātā prakse, ka par braukšanas ātruma pārsniegšanu sods tiek piemērots automašīnas īpašniekam, nenoskaidrojot pārkāpuma faktisko izdarītāju.
Tiesībsargs ir apstrīdējis vairāku Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta daļu atbilstību Satversmes 92.pantam, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības aizstāvēt savas tiesības taisnīgā tiesā un ikviens ir uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.
Saeimas Juridiskais birojs atzīst, ka nevainīguma prezumpcija ir viens no svarīgākajiem tiesiskas valsts pamatprincipiem, taču tā galvenokārt izpaužoties un esot attiecināma uz kriminālprocesu.
Saeima savā atbildes rakstā pauž viedokli, ka tiesībsargs nav pienācīgi argumentējis, kādā veidā apstrīdētās normas varētu neatbilst attiecīgajam Satversmes pantam. Saeima vērš uzmanību, ka tiesībsargs lietas pieteikumā ir apstrīdējis vairākas tiesību normas, bet no pieteikuma izrietot, ka viņš vēlējies apstrīdēt attiecīgajās normās ietvertā tiesību institūta - sodīšanas par pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem (foto vai videoiekārtām), neapturot transportlīdzekli, - kopumā atbilstību nevainīguma prezumpcijai.
Satversmes 92.pantā noteiktais nevainības princips ir tulkojams atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām, kas izriet no Eiropas Padomes (EP) Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, domā Saeimas juristi. Saeima vērš ST uzmanību uz faktu, ka EP Cilvēka tiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencijā runa ir par kriminālpārkāpumiem, savukārt piemērotais sods par braukšanas ātruma pārsniegšanu ir administratīvs.
ST jau iepriekš bija noraidījusi iespēju, ka Latvijas tiesību sistēmā Satversmes 92.panta traktējums varētu būt ar plašāku tvērumu nekā atbilstošajai konvencijas normai, uzsver Saeima.
Pēc Saeimas ieskata, šādiem administratīvajiem pārkāpumiem nav krimināli sodāma nodarījuma rakstura, un Krimināllikumā nav ietverti tiem pielīdzināmi noziedzīgi nodarījumi vai kriminālatbildība par atkārtotu atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu.
Kā atbildes rakstā ST norāda Saeima, tiesībsargs savā argumentācijā ir norādījis, ka jebkurš administratīvais pārkāpums, ja par to var piespriest naudas sodu, ir uzskatāms par krimināllietu minētās EP konvencijas izpratnē. Tomēr Saeima nepiekrīt arī šim viedoklim, apgalvojot, ka sankcijai par pārkāpumu ir jābūt tik būtiskai, lai to varētu pielīdzināt kriminālsodam.
Administratīvais sods par fiksētajiem ātruma pārkāpumiem nav tik liels, lai to varētu klasificēt kā kriminālpārkāpumu. Pat bargākais iespējamais administratīvais sods nesasniedz krimināltiesībās pieļaujamā minimālā naudas soda - trīs līdz 200 mēnešalgas - apmēru, vēstulē rezumē Saeima.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!