Diena kā NRA neDiena
Bet labāk visu pēc kārtas, mierīgi, trīs reizes atkārtojot, lai saprot arī deputāti. Gaujmalietis iesēdās klubkrēslā, savā vārda dienā iedzēra papirmētru tēju ar Šartrēzi" un sāka stāstīt: ”Bibi, vai Tu dzirdēt gribi.... Pag, pag, tu jau pillā, vai? Te jau nav Lietuva! Ak, jā. Tad tā. Un tad pienāca diena, kad ”Diena" vairs nebija ”Diena", bet ”NRA" un otrādi, ka pat Puzes Lielā hūte vairs nesaprata, kurā izdevumā likt savu runu un portretu. Bet ”SestDienā" Ilze pēkšņi kļuva par Batjku, Raivis par Taņu, Sarmīte par Aivaru, bet Aivars vairs nevarēja nēsāt hūti, jo bija Kirovs Roza Luksemburga. Nācās meklēt kipu. Viss šis sajukums iestiepās arī augstākajos atmosfēras slāņos un tā nu sakrita, ka Bērziņš, Zatlers, Dombrovskis katrs savā pasaules malā stāvēja pie pisuāra, skatījās spogulī un uzdeva vienu un to pašu jautājumu: ”Kas es esmu?". Spogulis klusēja. Vīri neziņā raustīja rāvējslēdzējus un plecus. Sāka klīst runas, ka krānam vairs nav nozīmes, bet īstiem vīriem jābūt tvirtām un iespējami lielām krūtīm. Ja ne kā Elīnai E., tad vismaz kā Ščerbatiham (vai tiešām tvirtas?). Zaržeckis steigā atstāja novārtā Ameriku un darbu Rīgas Domē, un meklēja brīnumeliksīru, ar kuru iesmērējot, vīri atkal būtu modē. Meklējumi turpinās un ne tikai Amerikā. Savukārt dāmas etalons tagad ir izteikts pavisam lakoniskā formā: ”Priekša kā mugura, mugura kā dēlis". Dažas, ko likt uz reklāmstabiem, padomā jau ir. Vēl no iepriekšējām vēlēšanām Zemgalē.