Atskats pagātnē: kur palikuši Lemberga spilgtākie oponenti  (188)

Portāls ”Delfi” iepazīstina ar citiem skaļākajiem Aivara Lemberga oponentiem. Tādu jau kopš neatkarības atgūšanas bijis ne mazums. Lielākā daļa no tiem kādu laiku darbojās aktīvā opozīcijā, tomēr pēc tam pieklusa. Tāpat pret Lembergu uzsāktas vairākas izmeklēšanas un tiesvedības, kuru atrisinājumu tuvākajos gados vēl neredz.

Kas 'lecis' Lembergam acīs:

Četri tā saucamajā Lemberga lietā par cietušajiem atzītie uzņēmēji - Ainārs Gulbis, Valentīns Kokalis, Vladimirs Krastiņš un Jūlijs Krūmiņš - paši savulaik bijuši Ventspils mēra biznesa partneri.

Pēc vairāku gadu sadarbības ar pilsētas mēru viņi nostājās uz kara takas, publiski paziņojot, ka Lembergs no viņiem izspiedis kukuļus, lai viņu uzņēmumi Ziemeļkurzemes pilsētā vispār varētu strādāt.

Tā, piemēram, Ainārs Gulbis Lembergu apsūdzēja Šveicē dibinātā uzņēmuma ”Multinord AG” (AS ”Kālija parks” dibinātāja) akciju izspiešanā, bet no Kokaļa esot prasītas SIA ”Puses” daļas. Krastiņš un bijušais ”Man-Tess” grupas īpašnieks Krūmiņš par oligarhu saukāto mēru savukārt apsūdzēja SIA ”Lat Transnafta” kapitāldaļu pieprasīšanā.

Kamēr citi apsūdzības turpina uzturēt, Rīgas ostas uzņēmums SIA "Man-Tess" jau gandrīz divus gadus kā pārgājis citu īpašnieku rokās un šogad atteicies no cietušā statusa šajā lietā. Tas pamatots ar ekonomisko racionalitāti. Pagaidām neviens nav apņēmies prognozēt, kad ”Lemberga lietas” tiesvedība varētu beigties.

Aivara Lemberga biznesa intereses radījušas vēl vienu plaši pazīstamu viņa oponentu četrinieku. Pašā tūkstošgades sākumā – 2001. gadā – Latvijas tranzītbiznesa ”dūži” AS ”Ventbunkers” prezidents Olafs Berķis, AS ”Rietumu cauruļvadu sistēma” prezidents Jānis Blaževičs, AS ”Ventspils nafta” (VN) prezidents Igors Skoks, AS ”Kālija parks” padomes priekšsēdētājs Oļegs Stepanovs, RCS un SIA ”LatRosTrans” padomju loceklis Genadijs Ševcovs un Latvijas Tranzītbiznesa asociācijas prezidents Aivars Lembergs kopīgi dibināja jaunu AS ”VB Holdings”. Šajā gadījumā katrs no šiem uzņēmējiem saņēma pa vienai, bet Lembergs divas uzņēmuma daļas.

Vēlākos gados Berķis publiski atklāja, ka šis daļu sadalījums tiekot ievērots visu Ventspils uzņēmumu īpašumtiesībās, turklāt papildus viena daļa kopējā katlā, pēc viņa teiktā, bijusi arī uzņēmējam Jānim Blaževičam. Berķim drīz radušās aizdomas, ka Ventspils ietekmīgākā uzņēmuma AS ”Ventbunkers” sadalē Lembergs šo vienošanos ir pārkāpis, kas arī raisījis pirmos konfliktus starp biznesa partneriem.

Jau 2004. gada nogalē oponentu četrinieks ”Ventbunkers” akcionāru sapulcē, pārstāvot mazākuma akcionārus, iecēla jaunu uzņēmuma valdi, vienlaikus atceļot iepriekšējo, kura pārstāvēja arī Lemberga intereses. Toreizējais Uzņēmuma reģistra galvenais valsts notārs Jānis Endziņš izmaiņu reģistrāciju vēlāk atcēla kā nelikumīgu.

Konflikts, kas saukts arī par Ventspils tranzīta karu, ieilga, turpmākajos gados vairākkārt mainoties uzņēmēju daļām dažādos Ventspils uzņēmumos un līdz ar to arī vadošajām personām tajos. Karš patlaban ir pārgājis ilgstošos tiesas procesos, un pats oponentu četrinieks ir "sagājis ragos" arī savstarpēji.

Tas savukārt devis iemeslu Lembergam savus bijušos biznesa partnerus Berķi, Stepanovu, Skoku un Ševcovu nosaukt par ”šakāļiem”.

Deviņdesmito gadu vidū sākoties privatizācijas procesam, Lemberga plānus pārņemt lielos valsts uzņēmumus aizšķērsoja cita uzņēmēja intereses. 1995. gadā politikā kā plašākai publikai nezināms pārstāvis ienāca Vidzemes uzņēmējs Andris Šķēle. Tieši viņa laikā tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums par vairāk kā 100 valsts uzņēmumu nodošanu privatizācijai. Sarakstā bija arī ”Ventspils nafta” (VN), ”Latvenergo”, ”Latvijas balzams”, ”Liepājas metalurgs” un citi.

Privatizācijas aģentūru tobrīd vadīja Šķēles paziņa un vēlākais biznesa partneris Jānis Naglis. Šis apstāklis tā sauktā Valmieras grupējuma pārstāvim palīdzēja privatizēt vairākus uzņēmumus, kas tika apvienoti slavenajā AS ”Ave Lat grupa”. Šajā laikā parādījās pirmie pret tā saucamo Ventspils grupējumu un īpaši Lembergu vērstie Šķēles publiskie izteikumi, ko vēlāk prese skaidroja ar abu uzņēmēju interešu sadursmi saistībā ar VN.

Lai gan VN cīņā par uzvarētāju bija uzskatāms Lembergs, šis apstāklis vēlāk – 1998.gadā, startējot vēlēšanās ar svaigi izveidoto Tautas partiju, - Šķēlem deva papildus punktus. Viņš priekšvēlēšanu kampaņā norādīja, ka politiskā vara Latvijā atrodas oligarha Lemberga rokās. TP 7.Saeimas vēlēšanās uzvarēja.

Vēl 2000. gada nogalē Lembergs minēja, ka valdība, kuru tobrīd vadīja Šķēle, ir ”bandītu saiets”, un stāstīja, ka ”caur Ekonomikas ministriju Šķēle turpinās kontrolēt visu privatizāciju”. Līdz ar to Šķēlem, viņaprāt, parādīšoties resursi, kurus ”varēs pavirzīt uz vajadzīgajiem projektiem un novirzīt no tiem, kas nav savējie - no nedraugiem uz draugiem”. Abu pušu retorika gan mainījās jau pēc gada, kad plašākai publikai tapa skaidrs, ka abi politiskie ienaidnieki ir salīguši mieru.

Vienlaikus ar Tautas partijas debiju 7. Saeimā ienāca arī ”Jaunā partija”, kuras galvenais veidotājs bija Ainārs Šlesers. Uzņēmējs bija pazīstams vien šaurās aprindās kā norvēģu mazumtirdzniecības partneris Latvijā un saistībā ar nekustamo īpašumu uzņēmumu ”Linstow Warner”. Nepazīstamais deputāts ar vidējo izglītību veikli tika Viļa Krištopāna veidotajā valdībā par ekonomikas ministru.

Jau pēc pusgada it kā nekompetences dēļ Šlesers no augstā amata bija spiests atkāpties, ko vēlāk masu mediji skaidroja ar pretošanos Ventspils mēra Aivara Lemberga interesēm lielo valsts uzņēmumu privatizācijā. Neilgi pēc atstādināšanas televīzijas tiešraidē viņš, klātesot pašam Lembergam, publiskoja dokumentu, atmaskojot Lemberga saistību ar AS ”Kālija parks” caur ārzonu uzņēmumiem.

Pāris gadus vēlāk, 2002. gadā, pirms 8. Saeimas vēlēšanām Šlesers nodibināja Latvijas Pirmo partiju (LPP). Viens no priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīviem bija gāzt oligarhu varu Latvijā. Toreiz Šlesers savu retoriku vērsa pret Lembergu un Šķēli, tostarp centās atmaskot VN privatizāciju.

Partija ieguva 10 vietas Saeimā, un ar to pietika, lai Einara Repšes valdībā iegūtu trīs ministru vietas un pats Šlesers kļūtu par Ministra prezidenta biedru. Jau pavisam drīz izskanēja aizdomas, ka Šlesers nupat iegūto politisko varu izmanto personiskā labuma gūšanai, piemēram, ”Saules akmens” projekta ”izsišanai” caur vajadzīgajām institūcijām. Savukārt vēl aptuveni pēc gada bija apklususi arī viņa anti-oligarhu retorika.

Induļa Emša vadītās Zaļo un Zemnieku savienības valdības laikā, Šleseram ieņemot satiksmes ministra amatu, viņa politiskā ietekme un finansiālais kapitāls tikai turpināja augt.

2005.gadā bijušais ”Jaunā laika” (JL) deputāts Māris Gulbis dibināja partiju ”Jaunie demokrāti” (JD). Īsi pirms pašām 9. Saeimas vēlēšanām - 2006. gada 26. septembrī – intervijā "Latvijas Avīzei" jaunais politiskais censonis stāstīja, ka viņam vairs neesot ilūziju par mūsu valsts politiku, jo "Latvijas politisko kursu nosaka tie, kas politikā iegulda miljonus: Andris Šķēle, Ainārs Šlesers, Valērijs Kargins un Aivars Lembergs".

Gulbis intervijā skaidroja, ka pats Saeimā nāk turpināt "Jaunā Laika" iesākto, ko gribasspēka trūkuma dēļ neesot spējis JL vadītājs Einars Repše. "Ja es rīt būtu Ministru prezidents, jau otrā dienā galda otrā pusē sēdētu šie četri oligarhi. Viņiem skaidri pateiktu: kungi, vai nu jūs sākat dzīvot citādi, vai arī es pielikšu visas pūles un jūs sēdēsiet!" klāstīja politiķis. Viņa teiktais gan skanēja visai dīvaini, ņemot vērā, ka vēl 2004.gadā viņa kāzās Lembergs bija goda viesis. Tāpat arī 2005.gadā, dibinot JD, Lembergs tika aicināts partijas rindās, bet, kad tas nenotika, Gulbis cerēja, ka Ventspils mērs piekritīs kļūt par jaunās partijas premjera kandidātu.

Acīmredzot īsi pirms vēlēšanām Gulbis oligarhu gāšanas saukli saskatīja kā savu pēdējo trumpi, taču arī tas izgāzās, jo partija ieguva vien 11 505 vēlētāju balsu jeb 1,27% no kopējā balsu skaita un Saeimā neiekļuva.

Pēc 10.Saeimas vēlēšanām ”Jaunā Laika” pārstāvis Artis Kampars atkārtoti nonāca ekonomikas ministra krēslā. Īsi pēc tam publiskajā telpā sākās strīds starp viņu un Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Par oligarhu dēvētais pilsētas mērs Kamparu apvainoja nespējā laikus paveikt darbus, tostarp par lēno reakciju sniega izraisītās elektrības krīzes laikā. Kampars savukārt raidījumam ”Nekā Personīga” norādīja, ka Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) neformālais līderis viņam izvirza ”pretvalstiskas un neizpildāmas prasības vēja enerģijas ražošanas kvotu sadalē un amatpersonu iecelšanā”.

Arī pēc Saeimas atlaišanas un paziņojuma par aiziešanu no aktīvās politikas Kampars intervijā žurnālam "Ir" pauda, ka Lembergam ir liela ietekme uz katru ZZS lēmumu. ”Lemberga kungs spēj strukturēt šo organizāciju, spēj pulcēt ap sevi cilvēkus, kuriem tiek deleģēts detaļās sekot, galvenokārt finanšu jautājumiem. Tas ir fakts,” skaidroja ministrs.

Kampara nestartēšanu nākamajās vēlēšanās nereti skaidro ar pret viņu vērsto kampaņu, piemēram, interneta vietnē ”Pietiek.com” publicētajiem dokumentiem un dažādiem datiem par ekonomikas ministru, viņa uzņēmumu un ģimeni. Tostarp plašākas diskusijas izraisīja jautājums par aptuveni 27 000 latu izcelsmi, kuru ieguves skaidrojumā ministrs vairākkārt saputrojās.

Savulaik opozīciju Lembergam centās izveidot arī ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš (”Jaunais Laiks”). No ministrijas darbam Ventspils brīvostas pārvaldē viņš izvirzīja partijas biedru, Ventspils domes deputātu Ojāru Grīnbergu. Lai gan viņu apstiprināja arī valdība, Ventspils pilsētas dome pat nelēma par deputāta iecelšanu ostas valdē, jo ”neesot noskaidrojusi viņa personību”.

Kariņš un Grīnbergs vērsās tiesā, ko pēc trīs gadiem zaudēja. Patlaban Ventspils mērs nosūtījis iesniegumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Latvijas valsti, prasot kompensēt tiesāšanas izdevumus. Līdz šim prasīto 104 000 latu vietā Tieslietu ministrija Lembergam izmaksājusi aptuveni 3000 latu.

2003.gadā uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatu pretendēja arī Juta Strīķe. Valdība viņas kandidatūru atbalstīja vienbalsīgi, bet Saeima aizklātā balsojumā tomēr balsoja ”pret”. Ar premjera rīkojumu viņa gan tika iecelta par pagaidu KNAB vadītāju.

Nākamajā gadā par biroja vadītāju Saeima iecēla Alekseju Loskutovu. Viņš Strīķei vairākkārt pagarināja pārbaudes termiņus, līdz, neatradis pārkāpumus viņas darbā, ļāva turpināt iesākto korupcijas apkarošanā. Vēlāk nopludinātos izmeklēšanas materiālos parādījās Loskutova liecība, kurā viņš atmasko Lemberga plānus apstiprināt viņu KNAB amatā, lai tādējādi ”atbrīvotos no Strīķes”.

Viņš gan vēlāk savu amatu zaudēja, un vietā tika iecelts Normunds Vilnītis, kas publiskajā telpā tika dēvēts par Lembergam lojālu cilvēku. Pērn pēc iekšējiem konfliktiem birojā un nespējas ietekmēt KNAB darbu Vilnīti tomēr atlaida. Bet vēl pirms Vilnīša atbrīvošanas no amata viņa prombūtnes laikā KNAB darbinieki paspēja veikt kratīšanu trīs par oligarhiem saukto politiķu – Andra Šķēles, Aināra Šlesera un Aivara Lemberga - īpašumos.

KNAB nav publiskojis, ko konkrēti ir meklējis un atradis šo personu dzīves un darba vietās, jo izmeklēšana joprojām turpinās.

Pērnā gada pavasarī sabiedrībā ar sajūsmu tika uztverts Valsts prezidenta Valda Zatlera 28. maija paziņojums ”Nr. 2” par ierosinājumu atlaist 10.Saeimu. Par vienu no šī rīkojuma iemesliem tika minēta oligarhu vara Latvijā. Vēlāk Zatlers precizēja, ka ar tiem domā Andri Šķēli, Aivaru Lembergu un Aināru Šleseru.

Jau drīz pēc tam izskanēja ar politiku līdz tam nesaistītas domubiedru grupas aicinājums uz ”Oligarhu kapusvētkiem”. Pasākuma veidotājs Viesturs Dūle norādīja, ka jāizmanto prezidenta dotā iespēja atbrīvoties no līdzšinējās politiskās kultūras, veidojot jaunu. ”Oligarhu kapusvētkos” piedalījās galvenokārt gados jauni cilvēki un sabiedrībā pazīstamas personas, tajā izteica pret trim Latvijas oligarhiem vērstus saukļus, kā arī tika sadedzināts simbolisks objekts ”oligarhu klucis”.

Paši tā dēvētie oligarhi pasākumu vērtēja dažādi. Kamēr Šlesers publiski izteicās, ka viņu uzjautrinot fakts, ka ”kapusvētkus” finansējis cits oligarhs – ASV finanšu magnāts Džordžs Soross, Lembergs norādīja, ka pasākumu uztver kā draudus sev un savai ģimenei.

Pēc ”kapusvētkiem” notikušajās vēlēšanās ar Lembergu saistītā partiju apvienība "Zaļo un Zemnieku savienība" ieguva ievērojami mazāk balsu, nekā līdz šim, un nonāca opozīcijā. Tikmēr bijušais prezidents Zatlers nodibināja partiju, kas Saeimā ieguva pārliecinošu vairākumu. Arī Dūle nesen paziņojis par politiskā spēka ”Skaistā nākotne” veidošanu un, lai apliecinātu savu nopietnību, nomainījis vārdu uz ”Zuarguss”.