Jānis Rubiķis: Kāpēc reforma pārvērtās katastrofā?  (64)

Praktiski tika pasludināta noziedzīga ideoloģija, izveidots pagājušā gadsimta sākuma spekulatīvais oligarhu kapitālisms, tautas kapitālisma vietā pēc Skandināvijas parauga. Tautas kapitālisma galvenās īpatnības ir, ka visas stratēģiskās nozares pieder valstij vismaz 50 % apjomā, bet 25 % pieder kooperatīviem, 25 % - privātajiem. Valsts obligāti apkalpo savas nozares, šādi likvidējot korupciju, nodokļu nemaksāšanu un parazītu slāni. Tas ir tikpat aplami, kā sākt ražot pirmskara tehniku, tas ir pāriets etaps uz mūžīgiem laikiem. Cik ir veselā saprāta kapitālistiskajiem revolucionāriem pierāda L. Valensa izteikumi vienā intervijā, ja mēs nebūtu likvidējuši lielo rūpniecību, kas sociālismā labi strādāja, tad mēs būtu turpinājuši Ļeņina, Staļina, Kastro līniju.

Šie revolucionāri nav sapratuši, ka nevar būt ne sociālistiskā, ne kapitālistiskā ražošana, bet ir tikai ražošana. Pastāv tikai materiālo vērtību sadales principi. Kapitālistiskie materiālie sadales principi ir netaisnīgi pēc būtības, jo pieļauj ienākumus no kapitāla. Lai šo kapitālisma pataloģiju neitralizētu, pielieto progresīvo ienākuma nodokli līdz
50 % no ienākuma, bet oligarhu kapitālismā viss ir otrādi, paši sev nosaka algas, nodokļus no dividendēm vispār nemaksā.

Lai politika un ekonomika normāli strādātu, jāievēro tikai piecas pamatvērtības, tās ir, darbs, kartība, izdevīgums, taisnīgums un demokrātija. Neticami nacionālliberāļi ignorēja visas pamatvērtības aizstājot tās ar izpildvērtībām, tas ir, totāla privatizācija, brīvais tirgus, konkurence, liberālisms. Darbs pārvērtās bezdarbā, kārtība nekārtībā caur liberālismu, visi pieņemtie likumi valstiski ir neizdevīgi, oligarhu kapitālismā vispār nepastāv ne materiālais, ne juridiskais taisnīgums, demokrātija ir pārvērsta par fikciju, kad televīzija, radio un prese propagandē tikai labējās idejas, kuras sauc par „demokrātiju”, sociālismā, kur propagandēja tikai kreisās idejas, kuras sauc par totālismu un neviens nesmejas. Viena avīze pieder oligarham, viena sorosiešiem, viena nacionālistiem. Neticami „demokrātiskai” valstij nav nevienas kreisās avīzes, tādēļ iznāk, ka 20 % labējo „skalo smadzenes” pārējiem.

Milzīgu ļaunumu valstij nodarīja totāla privatizācija. Lauksaimniecībā, kur sociālismā kooperatīvs apstrādāja tūkstošiem hektāru zemes, pēc privatizācijas zeme tika sadalīta 10 – 20 hektāros. Lai izveidotu normālu fermu ar 100 hektāriem, ir jānopērk vai jānomā 80 % zemes, jāpērk tehnika, jāceļ fermas, bet tas viss bija. Tas viss atgādina feodālisma laikus, kad zemnieki bija spiesti no baroniem zemi pirkt vai nomāt, tagad jāpērk no kaimiņa.

Zeme kļuva par spekulācijas un izpārdošanas objektu. Rūpniecība visā pasaulē apvienojās lielās kompānijās, nacionālliberāļi visu sadalīja sīkās vienībās un izsaimniekoja. Daļēji vēl varēja glābt lauksaimniecību, ja visa pārstrāde un tirdzniecība piederētu zemnieku kooperatīviem. Šķēle, lai sev savāktu pārstrādi, likvidēja kooperatīvo sistēmu. Rūpniecību varēja privatizēt gada laikā, nedodot darba kolektīviem 60 %, pārējiem 30 % un pensiju fondiem 10 % akciju. Bijušos gastronomus ieķīlāja bankā, lai uzcelt lielveikalus. Amorāli un noziedzīgi ir, ka tagad zemniekam jālūdzas, lai par diktētu cenu pārdotu savu produkciju ārzemnieku veikaliem. Cik aplama var būt privatizācija, pierāda dzīvokļu privatizācija. Denacionalizējot lielos namus, kas visi tika iegūti ekspluatācijas, spekulācijas un mahināciju rezultātā 140 tūkstoši zaudēja vienīgo dzīvokli, kas tika sociālismā nopelnīti ar darbu. Samazinoties iedzīvotāju skaitam par 400 tūkstošiem četras Daugavpils un Liepājas, savāca tie, kas tuvāk pie varas. Tagad daudziem nepieder nekas, bet citiem 100 kvadrātmetru uz cilvēku.

Visiem tika iegalvots, ka kapitālismā ir lielāks darba ražīgums. Fakti runā pretējo. Rūpniecības preču tirdzniecība, būvmateriālu, mēbeļu darba ražīgums ir vismaz 15 – 20 reizes zemāks. Degvielas, sakaru, zemes rakšana, ceļu būve vismaz 2 – 3 reizes. Vismaz Daugavpilī ielas tiek remontētas dārgi un nekvalitatīvi. Visi zina, kā naudu privātās bankas apsaimniekoja agrāk un tagad.

Kā zināms, puse mežu pieder valstij, puse privātajiem. „Latvijas Valsts meži” 2007. gadā nopelnīja 90 miljonus latu, 30 miljonus latu samaksāja nodokļos, uzbūvēja 750 kilometru ceļa, meliorācijai novirzīja 30 miljonus, bet privātie apsaimnieko tikai savas kabatas. Lai radītu mākslīgu konkurenci, ir jārada 3 – 5 reizes lielākas jaudas par nepieciešamo.

Ļoti lielu ļaunumu valstij nodarīja tā saucamais brīvais tirgus. Jo no ārzemēm nāk pieckārtīgs naudas un tehnoloģiju pārspēks, to grūti saukt par taisnīgu. Praktiski notika valsts izpārdošana caur investīcijām. Valsts sāka strādāt pašiznīcināšanas režīmā, investīcijas un kredīti radīja ilūziju, ka notiek attīstība. Tagad vietējiem pieder tikai 83 % ražošanas jaudu. Ārzemju parāds sastāda 20 miljardus, kas ir septiņu gadu budžeti. Treknajos gados valsts izmantoja trīs budžetus, investīciju, kredītu un oficiālo, ko savukārt baroja divi iepriekšējie, bet tagad, kad jāpāriet uz vienu, no kura ir jāmaksā kredīti, veidojas Latvijas strupceļš „Latvijas ceļa” vietā.

Tagad vienīgā izeja ir pasludināt bankrotu. Pēc tam piedāvāt valsti Zviedrijai vai Krievijai ar noteikumu, ka tiek dzēsti visi parādi – individuālie, uzņēmumu un valsts.

Ļoti lielu ļaunumu valstij nodarīja liberālisms. Mazcivilizētā sabiedrībā liberālisms automātiski pāriet noziedzīgajā liberālismā, no kura nav izejas, jo politiskā sistēma sāk kalpot organizētai noziedzībai, kas sponsorē partijas. Savukārt nacionālistu galvenais trūkums ir, ka neparedz visu politisko laukumu, bet ieciklējas nacionālajā jautājumā. Kā nacionālisti muļķo tautu, pierāda okupācijas un deokupācijas jautājums. Nacionālisti nav sapratuši, ka okupācija dotajā vēsturiskajā situācijā bija neizbēgama, tikai jautājums – krievu vai vācu. Tāpēc tas jautājums zaudē jēgu.

Rodas mūžīgais jautājums, kā pie pilna veselā saprāta var pieņemt tik aplamus likumus? Par nožēlu daļu veselā saprāta jebkurš cilvēks zaudē baiļu, naida, eiforijas, propagandas un naudas ietekmē. Savukārt traģiska situācija veidojas, kad cilvēki ar traumētu domāšanu izveido traumētu ideoloģiju, kas traumē visu sabiedrību caur masu saziņas līdzekļiem.

Sabiedriskā doma skrien pa apli, nevis spirāli. To spilgti parāda vēsturiskā pieredze, kad lai tiktu vaļā no carisma latviešu strēlnieki iestājās boļševiku pusē. Savukārt leģionāri naida vai baiļu pārņemti jau 1941. gada beigās nosūtīja brīvprātīgos divus bataljonus palīdzēt vāciešiem ieņemt Ļeņingradu. Tagad latvieši naida un baiļu pārņemti iestājās NATO un ir spiesti karot visās frontēs. Tikai baiļu pārņemti cilvēki var izfantazēt tagad, ka Eiropā kāds var pārvietot robežas ar spēka palīdzību kā 1940. gadā. Politiķi ar „mūžīgi vakarējo” domāšanu nodara sabiedrības lielu ļaunumu.

Klasisks piemērs ir, kad Napoleons 1812. gadā ieņēma Maskavu, cari nolēma pēc 30 gadiem uzbūvēt Daugavpilī cietoksni. Pāri cietoksnim gāja pāri divi pasaules kari un neviena puse to neizmantoja. Iznāca tikai piemineklis „mūžīgi vakarējai” domāšanai. Nacionālisti, kas restaurēja pirmskara politisko un ekonomisko sistēmu uzcēla sev „mūžīgi vakarējās” domāšanas pieminekli. Atgriezt pirmskara situāciju nav pat Dieva spēkos.

Ja būtu vairāk veselā saprāta, bet mazāk baiļu nacionālliberāļiem varēja sekot Somijas piemēram visas Baltijas un Austrumeiropas valstis pasludinātu neitralitāti no Somijas līdz Melnajai jūrai un visus līdzekļus novirzīt cīņai ar lielāko mūsdienu ļaunumu – globalizāciju. Praktiski visas nabadzīgās valstis kļūs par puskolonijām bagātajām valstīm. Vēsture atkārtojas.

Interesanti, ka Latvijas lielākās personības radīja arī vislielākos zaudējumus valstij, jo visi lēmumi tika pieņemti balstoties uz iekšējo pārliecību, kas radusies naida, baiļu un eiforijas rezultātā, savukārt iekšējai pārliecībai nav nekāda sakara ar patiesību, jo patiesība eksistē ārpus mums.

Kā izteicās Latvijas bijusī prezidente V.V. Freiberga, saņemot Spīdolas balvu, ka reizēm vēl tagad naktīs nāk murgi, ka krievi nāk virsū, nav kur mukt, jo priekšā jūra, tāpēc jāstājas NATO. Kalniete kategoriski iebilda pret sociāldemokrātiju vienīgo zinātnisko politiku, bet ieviesa nacionālliberālismu. Šķēle, lai savāktu sev produktu pārstrādi, likvidēja kooperatīvo sistēmu. Repše ieviesa banku sistēmā liberālismu, spekulācija tika atzīta kā bizness, caur ko bankas aplaupīja tautu. Tagad Latvijā viena persona var nopirkt neierobežotu daudzumu zemes, nacionāliste A. Seile teica, ka to nedrīkst ierobežot, jo tad sākšoties sociālisms.