Millere uzskata, ka glābējsilītes nevajag aizliegt, bet nevar arī tās veidot pārspīlēti daudz. Viņa uzskata, ka glābējsilīšu esamība Latvijas attālākajos reģionos ir loģiska un pieļaujama.
VBTAI pārstāve, tāpat kā Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa, norādīja, ja vecāki vēlēsies atstāt savu bērnu, viņi to izdarīs arī bez glābējsilīšu palīdzības.
Millere atminējās šī gada un pērno gadu notikumus, kad tika atrasti vairāki miruši jaundzimušie atstāti ceļmalās un atkritumu konteineros.
Šī gada jūnijā Ventspilī ceļa malā tika atrasts miris zīdainis. Līdzīgi traģiski notikumi fiksēti 2000.gadā, 2009.gadā un 2010.gadā, kā arī citos gados.
Latvijā glābējsilīšu vēsture nav gara - patlaban Latvijā ir sešas glābējsilītes - Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, Madonā, Rēzeknē un Rīgā. Pirmā glābējsilīte tika izveidota 2009.gadā un pavisam Latvijas glābējsilītēs atstāti 20 mazuļi.
Kā ziņots, ANO Bērnu tiesību komiteja sanāksmē oktobrī vienojās par kampaņas sākšanu, lai panāktu glābējsilīšu aizliegšanu, un virza attiecīgu projektu Eiropas Parlamentā, kā arī ir vērsusies pie valstīm, kurās ir glābējsilītes, lai lūgtu no tām atteikties.
Komiteja uzskata, ka glābējsilītes pārkāpj bērnu tiesības, kā arī ļauj izvairīties no to problēmu risināšanas, kas noveda pie bērna pamešanas.
Vairāku valstu politiķi jau nosūtījuši komitejai vēstules, iebilstot pret ierosināto glābējsilīšu aizliegumu.
Arī LM ir gatava iesaistīties diskusijās ar ANO, tomēr uzskata, ka to aizliegšana neatturēs vecākus no bērnu atstāšanas un neatrisinās bērna identitātes jautājumu.
Kā iepriekš pastāstīja Liepiņa, sievietei nevar tikt atteikta dzemdību palīdzība, ja viņai līdzi nav personu apliecinošu dokumentu, un pēc dzemdībām viņai tāpat ir iespēja pamest bērnu vai atstāt bērnu dzemdību namā - tam nav nekāda pamata ierobežot personas pārvietošanās brīvību.