Jānis Rubiķis: Kas ir sociālisms?  (84)

Tas nozīmē, ka sociālismā var pastāvēt brīvais tirgus, konkurence, privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem kooperatīviem un individuālā daba darītājiem. Optimālais īpašuma sadalījums, kad valsts īpašumā atrodas visas stratēģiskās nozares 50%, 25% kooperatīviem un 25% individuālā darba darītājiem. Šādi tiktu likvidēta galvenā kapitālisma pataloģija – ienākumi no kapitāla. Savukārt, atļaujot privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem, kooperatīviem un individuālā daba darītājiem tiktu likvidēta marksisma lielāka kļūda. Nebūtu vajadzības nacionalizēt zemi un īpašumus. Tiktu likvidēta korupcija un politiku pirkšana.

Lai pārietu no attīstīta sociālisma uz attīstītu kapitālismu pēc Skandināvijas parauga, nacionālliberāļi, izdarot totālu privatizāciju, pārgāja uz pirmatnējo, mafiozo oligarhu kapitālismu. Tas ir tik aplami – sākt ražot pirmskara tehniku, tas ir pāriets etaps uz mūžīgiem laikiem. Optimālā politiskā sistēma ir klasiskā sociāldemokrātija, kad visas stratēģiskās nozares pieder valstij, obligāti valsts apsaimnieko savus īpašumus, kas likvidētu masveida korupciju, nodokļi no kapitāla ir vienādi ar darba nodokļiem. Tika izdarīta aplamākā reforma pasaules vēsturē.

Politiski sabiedrība tika atsviesta simts gadus atpakaļ, ekonomiski 30 – 40 gadus. Lauksaimniecības un rūpniecības ražošana samazinājās 2 – 3 reizes. Atjaunojās oligarhu kapitālismam raksturīgākās īpašības masveida korupcija, zagšana, azartspēles, cilvēku tirdzniecība, prostitūcija, valsts izpārdošana. 83% ražošanas pieder ārvalstīm. Visas stratēģiskās nozares: bankas, nafta, gāze, apdrošināšana, mazumtirdzniecība.

Kā teica galvenais Eiropas kapitālisma revolucionārs L. Valensa, ja mēs nebūtu likvidējuši lielās rūpnīcas, kas sociālismā labi strādāja, tad mēs būtu turpinājuši Ļeņina – Staļina – Kastro ceļu. Praktiski visas bijušās sociālistiskās valstis, izņemot Ķīnu, Baltkrieviju un Vidusāziju, piekopa šo noziedzīgo ideoloģiju, kuru atveda no Amerikas. Kur pie varas nāca nacionālliberāļi sākās sociālisma grautiņi, bet, kur pie varas palika reformkomunisti, sākas strauja attīstība.

Savukārt galvenais austrumu revolucionārs Ķīnā Den Sjoupins paziņoja, ka „nav svarīgi kaķis melns vai balts, ja tik ķer peles”. Ekonomikā tas nozīmē, ka nav ne sociālistiskās, ne kapitālistisks ražošanas, bet tikai ražošana. Ražošanas galvenais uzdevums ir izejvielas caur enerģiju, darba organizāciju un tehnoloģijām pārvērst preču produkcijā, šis pārvēršanas ceļš var būt tikai viens, tas ir optimālais, tāpat kā motora galvenais uzdevums ir degvielas enerģiju pārvērst mehāniskā enerģijā.

Te rodas mūžīgais jautājums, kā politiķi pie pilna veselā saprāta paši likvidēja savu ražošanu. Nelaime tā, ka politiķi daļu veselā saprāta naida, baiļu, eiforijas propagandas un naudas ietekmē zaudē. Pietiek ar vienu faktoru, lai politiķis sāktu nesakarīgi runāt, bet šoreiz uz nabaga politiķiem iedarbojās visi faktori. Nelaime tā, ka visi politiķi, kas nāca pie varas Baltijā un Austrumeiropā bija cietuši no komunistu represijām. Ja politiķiem būtu izdevies pārvarēt naida un baiļu faktoru, varēja pasludināt neitralitāti no Somijas līdz Melnajai jūrai. Visus tos līdzekļus, kas pašlaik tiek tērēti bruņošanai, novirzīt cīņai pret globalizāciju, galveno mūsdienu nelaimi, jo ar laiku tiks nopirktas visas bijušās sociālistiskās valstis.

Lai politika un ekonomika labi strādātu, ir jāievēro piecas pamatvērtības – darbs, taisnīgums, izdevīgums, kārtība un demokrātija. Neticami, bet nacionālliberāļi ignorēja visas pamatvērtības, darbs pārvērtās bezdarbā, nav ne juridiskā, ne materiālā taisnīguma, visa reforma valstiski ir ļoti neizdevīga, kad pastāv korupcija un organizētā noziedzība ir grūti runāt par kārtību.

Demokrātija ir pārvērsta fikcijā, kad valstij nav nevienas kreisās avīzes, radio, televīzijās nav arī demokrātijas, 20 % labējo skalo smadzenes visai sabiedrībai. Sociālismā, kad varēja propagandēt tikai kreisās idejas, sauca par totālismu, tagad, kad propagandē tikai labējās idejas, par demokrātiju un neviens nesmejas. Ideoloģijā tika ieliktas divas pataloģijas nacionālisms un neoliberālisms.

Nacionālliberāļi pamatvērtības aizstāja ar izpildvērtībām pārvērta tās par „svētajām govīm”, brīvais tirgus, konkurence, spekulācija kā bizness, privatizācija. Jebkura mazattīstīta valsts, kas pieļauj brīvo tirgu, bez valsts iejaukšanās sāk strādāt pašiznīcināšanās režīmā, jo jācīnās ar pieckārtīgu pretinieku bez jebkādiem noteikumiem. Lai radītu konkurenci, ir jārada vismaz 3 – 5 reizes lielākas ražošanas jaudas par nepieciešamo, savukārt tas samazina darba ražīgumu. Rūpniecības preču, mēbeļu, būvmateriālu tirdzniecībā ir 3 – 4 reizes, degvielas, sakaru, ceļu būvē, meliorācijā 1 – 2 reizes zemāks darba ražīgums. Pieļaujot spekulāciju kā biznesu, dzīvokļu cenas cēlās vairākas reizes, bankas aplaupīja tautu un sagrāva finanšu sistēmu.

Milzīgu ļaunumu ekonomikai radīja totāla privatizācija, jo visas ražošanas jaudas un dabas bagātības sagrāba daži procenti pie varas esošo pilsoņu, tā radot oligarhu kapitālismu. Zeme, meži pārvērtās par spekulācijas un izpārdošanas objektu. Lielās valsts kompānijas tika sadalītas firmās un izpārdotas, dzīvokļu privatizācijā simts tūkstoši cilvēku palika bez dzīvokļiem.

Šīs visas aplamības pārstrādāja galēji labējā politika. Nacionālistu galvenais trūkums ir visu politisko laukumu nepārskatīšana. Liberālisms mazcivilizētā sabiedrībā automātiski pārvēršas noziedzīgā sistēma, jo tam rodas ideāli apstākļi. Noziedznieki saplūst ar politiķiem un viens otru atbalsta. Liberālisms galvenokārt balstās uz iekšējo pārliecību, bet iekšējai pārliecībai nav nekāda sakara ar patiesību, jo patiesība eksistē ārpus mums.