Dīvaini, ka pats Latvijas bankas prezidents, kuram būtu jāaizstāv mūsu nacionālā valūta, kvēli aģitē pret latu. Augsta līmeņa eksperti Nacionālās apvienības diskusijās aicināja nesteigties ar atteikšanos no nacionālās valūtas, aicināja divreiz padomāt, parādīja reālus piemērus, kur valstis ir tikai zaudējušas no eiro ieviešanas. Tika rādīti skaitļi, tabulas, dati, uz ko eiro ieviesējiem nebija atbildes. Finanšu ministrs, Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle, Latvijas Bankas pārstāvji un citi tikai atkārtoja demagoģiskas frāzes: "Nebūs konvertācijas izdevumu"; "Tagad beidzot esat izpildījuši eiro ieviešanas prasības un situācija jāizmanto"; "Jābūt lēmējvalstu pulciņā"; "Zemākas procentu likmes"; "Ģeopolitika – jāparāda Krievijai, ka esam Eiropā" utml.
Laikā, kad mūsu valsts tapa, situācija nebija citāda - apmēram divas trešdaļas tautas neticēja, ka Latvija var būt brīva, suverēna valsts, daļa teica, ka jāpadodas vāciešiem, daļa – krieviem. Un tikai apmēram viena trešdaļa ticēja neatkarīgas valsts idejai, un valsts tapa. Šobrīd situācija ir tieši tāda pati, vienīgi varbūt nedaudz citādas proporcijas - daļa tautas grib Rietumus, daļa Austrumus un tikai neliela daļa ir to, kas saka - Latvija var būt suverēna valsts.
Krievija allaž būs mums kaimiņos un pieņemt lēmumus pret savu pārliecību aiz bailēm no Krievijas varēsim nemitīgi. Vai tiešām dažādi transformētais sauklis "Krievi nāk!" būs patstāvīgs mūsu izšķiršanās pamatojums jebkuram lēmumam, kas saistīts ar daļu suverenitātes atdošanu? Vai tiešām reiz nepienāks brīdis, kad lēmumi būs pamatoti uz kaut ko citu, nevis uz bailēm no lielā kaimiņa?
Kad Einara Repšes kungam jautāju: "Kāpēc mums vēl dziļāk jāintegrējas ES, ja mūsu zemnieki tiek klaji diskriminēti (deviņas reizes mazāki tiešmaksājumi nekā holandiešiem), ja mums uzspiež svešas ideoloģijas – homoseksualitātes legalizācija, dzimumu identitātes zaudēšana caur dzimumu līdztiesības programmām?" Uz to saņēmu atbildi: "Es piekrītu, ka tā ir. Lūdzu ejiet mācieties diplomātiju un ietekmējiet to visu!" Tātad kvēlākie eiro aizstāvji tomēr saprot, ka nav piepildījies rozā sapnis, ko sapņojām pirms iestāšanās ES – ka Latvija beidzot būs viena no lēmējvalstīm un ka spēsim ietekmēt ES politiku. Tad kāda jēga šobrīd atdot daļu suverenitātes subjektam, kurš to nenovērtēs, un ko mēs nespējām un arī nākotnē nespēsim ietekmēt?
Realitātē šobrīd valsts ir novesta līdz sabrukumam... Latvija vairs neeksistē, ir palicis tikai laika nogrieznis. Zemnieki ir nekonkurētspējīgi, cukura rūpnīcas ir slēgtas, zveja vairs tik pat kā nenotiek, esam piedzīvojuši lielāko emigrācijas vilni savā vēsturē, dzimstības līmenis ir katastrofāls, milzīgs trūcīgo skaits, izglītības sistēmā tiek iepludinātas varavīksnes ideoloģijas, tiek grauts valsts pamats – ģimenes institūts, pilsoniskā sabiedrība tiek ignorēta, saukta par "tumsoņām ar iesīkstējušiem priekšstatiem" (Ilze Viņķele), tautību vairs pasē rakstīt nevajadzēs.
Cilvēkiem, kuri kārtīgi maksāja kredītus un krīzes laikā to vairs nespēja, atņēma visu un viņi vēl palika bankām parādā! Tā ir totāla Latvijas tautas diskriminācija un paverdzināšana. Latvieti, sēdi savā vietā, mēs te labāk zinām, kā jēregulē bankas, kas jāmāca taviem bērniem bērnudārzā! Latvieti, atslābsti, mēs zinām, ka ar steigu ir jāievieš eiro. Tava viedokļa noskaidrošana tikai kavēs mūsu plānu ieviest eiro!
Ir jāpiekrīt, ka esam savu valsti izpārdevuši – lielākā daļa zemes, meži, uzņēmumi vairs diemžēl nepieder mums pašiem. Ir jāatzīst, ka neesam spējuši aizstāvēt savas valsts intereses Briselē. Dārgie tautieši, mums ir jāapstājas! Mēs tagad paši redzam, cik daudz ļauna mums ir nodarījuši mūsu pašu ievēlētie politiķi – mūsu interešu aizstāvji šeit un ES. Mēs redzam, ka mūsu ierēdņi tā arī nav spējusi neko būtisku ietekmēt ES gaiteņos. Vai gribam tagad krist vēl dziļāk bedrē?
Ir jāatzīst, ka Latvijai nebija un nav piemērota klasiskā tirgus ekonomika, kad ļaujam brīvajam tirgum neierobežoti noteikt visu.
Ja vēlamies saglabāt savu suverenitāti un palikt saimnieki savā valstī, mūsu valsts aktīvu pārvaldību ir jākontrolē, mēs nedrīkstam pieļaut valsts bagātību izpārdošanu. Situācija ar steigu ir jālabo. Jānis Ošlejs diskusijās par eiro minēja lielisku valsts rūpniecības attīstības piemēru – Vācija. Tur 30% - 40% no bankām ir vietējā biznesa attīstības bankas. Kas notiek pie mums? Tūlīt vienīgo valsts attīstības banku (Hipotēku banka) likvidēs.
Mūs kreditē ārvalstu bankas, kuras neuzņemas nekādus riskus – to pierādīja krīzes laiks. Kā mēs, atdodot nacionālās monetārās politikas stūri grimstošajai Briselei, spēsim atdzīvināt vietējo ražošanu un eksportu? Nekā. Kā mēs tajā gadījumā spēsim pieņemt lēmumus par būtiskām reformām ekonomikā un uzņēmējdarbības veicināšanā? Nekā.
Man ir sapnis. Paliksim pie lata, vismaz tuvākos 5 - 10 gadus. Pavērosim eirozonas atkopšanos (ja tāda vispār notiks), sakārtosim savu vietējo ražošanu, aicināsim mājās mūsu tautiešus, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm, darīsim visu iespējamo, lai atjaunotu dzimstību. Godīgi izanalizēsim mūsu ieguvumus un zaudējumus, piedaloties ES. Nostāsimies uz savām kājām. Saglabāsim stūri jeb vismaz atlikušo tās daļu savās rokās, latvieši! Es ticu, ka mēs to spējam.
Vai ir vēl kāds, kurš tic, ka mēs paši spējam pieņemt atbildīgus lēmumus par savu valsti? Vai ir vēl kāds kurš nenolaidīs rokas un neļausies straumei uz Briseli? Vai ir vēl kāds, kurš redz trešo ceļu, kas nav ne rublis, ne eiro, bet lats?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!