Turēt kopā nelielā teritorijā tādas sugas savvaļas zvērus, kuri savvaļā ir individuālisti, piemēram, pieaugušus lāčus kā Līgatnes dabas takās, ir pretēji dabas likumiem, taču, ja dzīvnieks ir pieradināts un izdzīvojis, tad, acīmredzot, tas viņam nav arī kaitīgi vai nāvējoši. Tomēr, pēc viņa domām, dabas takās vērojamiem dzīvniekiem drīzāk vajadzētu dzīvot pēc iespējas tuvāk dabai, cik nu tas konkrētajos apstākļos vispār ir iespējams, nevis cilvēka diktētiem likumiem.
Pieradināti savvaļas dzīvnieki ir cilvēkiem visbīstamākie, jo, zaudējuši bailes no viņiem, cilvēkus var negribot savainot, pat dauzoties un spēlējoties, nemaz nerunājot, ja dzīvnieks ir par kaut ko sanervozējies vai izkļuvis ārpus nožogojuma. Savukārt arī Līgatnes dabas takās novērotais, kad lācis "dod buču" savai kopējai, ir zinoša cilvēka "klasisks triks", labi apjaušot, ka lācis nevar izbāzt purnu caur sprostu tik tālu, lai cilvēku savainotu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
