Jaunā gada pirmajā darba dienā respektablais izdevums "The New York Times" (NYT) publicēja plašu atskatu uz Latvijas ekonomikas krīzes pārvarēšanu, kā arī analīzi par valsts izvēlētajiem taupības pasākumiem, kuri pretēji citām valstīm neizraisīja tik plašus un skaļus sabiedrības protestus. Laikraksts secina, ka, neskatoties uz pastāvošajām problēmām un ienākumu nevienlīdzību, valsts ir veiksmīgi izmantojusi taupības pasākumus un atgriezusies pie ekonomikas izaugsmes.
Materiālu par Latvijas izķepurošanos no krīzes laikraksts sāk ar tēlainu valsts situācijas salīdzinājumu ar arhitektu Didzi Krūmiņu, kurš bijis spiests atlaist darbiniekus un savu biznesu slēgt. Tā vietā, lai skaļi protestētu pret valsts politiku, viņš nopircis traktoru un pievērsies meža darbiem, bet, kad valsts ekonomika sākusi atdzīvoties, viņš atgriezies arhitektūrā un patlaban nodarbina 15 cilvēkus.
Analizējot grūtību pārvarēšanu un budžeta sabalansēšanu, laikraksts Latviju kā valsti, "kas var", nostāda pret Grieķiju kā valsti, "kas nevar". Lai gan grūtības joprojām saglabājas, Latvija četru gadu laikā no valsts ar gandrīz 20% ekonomikas kritumu ir pārvērtusies par valsti ar 5% ekonomikas izaugsmi, kas ir labākais rādītājs starp 27 ES dalībvalstīm, un Latvija saņem arī Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) uzslavas.
"Mēs esam šeit, lai svinētu savus sasniegumus," tā pavasarī konferencē Latvijā norādījusi SVF vadītāja Kristīne Lagarda. Tieši SVF bija viens no starptautiskajiem aizdevējiem, kurš Latvijai savulaik nodrošināja 7,5 miljardu eiro aizdevumu, atgādina NYT un citē Lagardu: "Fonds ir lepns, ka ir daļa no Latvijas veiksmes stāsta."
Pēc laikraksta domām, kad Latvijas ekonomika sabruka, tā cīnījās ar tādām pašām problēmām, ar kurām cīnās citas grūtībās nonākušās Eiropas tautas - pieauga "caurums valsts finansēs", aizsākās banku krīze, mazinājās valsts konkurētspēja un palielinājās parādnieku skaits.
Grieķijā un Spānijā algu un darbavietu samazinājums izsaucis skaļus sabiedrības protestus, streikus un nekārtības. Līdzīga sabiedrības neapmierinātība "burbuļojusi" arī Lielbritānijā, Portugālē, Itālijā un arī Latvijas kaimiņvalstī Lietuvā, bet Latvijā, kur tika atlaista trešā daļa ierēdņu, alga sarukusi gandrīz visiem strādājušajiem un tika krasi samazināts finansiālais atbalsts slimnīcām, cilvēki lielākoties piekrituši "rūgtajām zālēm", secina NYT.
Savukārt premjers Valdis Dombrovskis (V), kurš vadīja taupības pasākumus, pat tika atkārtoti ievēlēts, nevis izmests no amata, kā tas noticis citās valstīs ar viņa amata kolēģiem, norāda laikraksts. Arī Anglikāņu baznīcas kapelāns Juris Cālītis, kurš vada zupas virtuvi, NYT atzīsts sabiedrībā valdošo iezīmi – cilvēki "nevis kliedz uz ielas, bet tā vietā pieņem sitienus un nāk pēc palīdzības".
NYT velk paralēles sabiedrības iecietībai arī ar Latvijas vēsturi: pirmskara Latvija, nacistu ienākšana, padomju varas atjaunošana - šie laiki ir iemācījuši par neapmierinātību labāk klusēt. Kad sabruka Padomju Savienības, ekonomikas un rūpniecības bāze tika "izvazāta", bet ekonomika sabruka gandrīz par 50%. Nedaudz vēlāk – 1995.gada - sabruka Latvijas lielākā banka un iznīcināja daudzu cilvēku ietaupījumus, valsts arī cieta no Krievijas finanšu krīzes 1998.gadā, tad sekoja kreditēšanas bums, ko īpaši sekmēja tirgū strādājušās zviedru bankas, un drīz sekoja globālā finanšu krīze, rezumē NYT.
NYT arī norāda, ka Latvijā daži cilvēki tomēr ir pretojušies Dombrovska piedāvātajam argumentam, ka bargi taupības pasākumi ir vienīgā izeja no krīzes. Tomēr, atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm, Latvija nav spēcīgas darba tiesību aizstāvības tradīcijas. "Ko jūs varat sasniegt uz ielas. Tur ir auksts un snieg," norāda Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers. Viņš izdevumam atzīst, ka organizēt streikus ir gandrīz neiespējami, jo tos pat bieži vien uzskata par apkaunojumu cilvēkam, kurš pelna naudu, nav svarīgi cik mazā tā arī ir.
Tāpat Latvijā nav spēcīgu kreiso politisko partiju, kuras citviet Eiropā spēj nodrošināt plašus protestus pret taupības pasākumiem. Tāpat Latvijā nav pietiekami stingru darba tiesību aizsardzības aktu, kuri aizsargā, piemēram, algu līmeni.
Laikraksts secina, ka labklājības ziņā Latvija joprojām ir saraksta otrajā vietā no apakšas aiz Bulgārijas, tomēr bezdarbs ir samazinājies no vairāk nekā 20% 2010.gada sākumā līdz 14,2% 2012.gada trešajā ceturksnī, un tas ir daudz mazāks nekā 25% bezdarbnieku Grieķijā un Spānijā, lai gan bezdarbs joprojām ir nopietna problēma.
Tāpat daudzu vienkāršo cilvēku ciešanas turpinoties. "Viņi saka, krīze ir beigusies, bet es to nejūtu," NYT norādījusi trīs bērnu māte Marika Timma. Viņas vīrs zaudējis darbu būvniecībā, kad plīsis nekustamā īpašuma burbulis. Timma savulaik strādāja par apkopēju, bet darbu atstājusi, kad viņas alga tika samazināta uz pusi. Vairāki no viņas draugiem ir emigrējuši uz Lielbritāniju un Īriju darba meklējumos un viņi neatgriezīsies, atzinusi Timma.
Kopš 2008.gada Latvija emigrācijas dēļ ir zaudējusi vairāk nekā 5% no tās iedzīvotājiem un patlaban valstī dzīvo tikai ap diviem miljoniem iedzīvotāju, NYT norādījis LU profesors Mihails Hazans. Vienlaikus gan NYT atgādina par ekonomikas ministra Daniela Pavļuta sāktajiem centieniem, lai atgrieztu mājās aizbraukušos.
Par situāciju Latvijā laikrakstam izteicies arī ekonomists, Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra izpilddirektors Alfs Vanags, kurš par krīzes pārvarēšanas metodēm ir skeptisks, jo Latvijas modelis neder ikvienam. Daudz piemērotāks ceļš Latvijai būtu bijis valūtas devalvācija, uzskata ekonomists. Viņu papildina arī Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens, norādot, ka Latvijai ir augsts sāpju slieksnis un neparasti atvērta ekonomika.
Šādus krīzes pārvarēšanas pasākumus varat darīt tikai tādā valstī, kas uz kādu laiku ir gatava uzņemties nopietnas sāpes un tajā ir dramatiska elastību darba tirgū, norāda Hansens. "Mācība no tā ko Latvija ir izdarījusi ir tā, ka nav mācības," "The New York Times" norāda ekonomists.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!