'Liktens lietu muzejs': Tautas vēsture sadzīves lietās  (3)

Līdz šim DELFI Aculiecinieka autori jau vairākkārt ir ielūkojušies tuvākā vai tālākā pagātnē ar "Vēstures liecinieka" starpniecību. Cara laiku monētas, vecs radioaparāts, skolas liecība, padomju laiku plakāts un citas lasītāju aprakstītās pagātnes lietas – tie visi ir emocionāli, aizraujoši un nereti visnotaļ personīgi stāsti, kas joprojām atrodami "Vēstures liecinieka" arhīvā.

Šoreiz jums ir iespēja savu eksponātu pievienot arī "Liktens lietu muzejam". Tikai tagad tā īpašniekam jābūt gataviem šķirties no vēsturiski svarīgās lietas vai lietām, jo muzeja ekspozīciju veido reāli priekšmeti, DELFI Aculiecinieks ir tikai tās virtuālā versija, kurā reizi nedēļā izstādīsim jaunākos eksponātus.

Par eksponātu iesniegšanu vairāk uzzināsiet sazinoties pa e-pastu liktenslietas@gmail.com. Ja vēlēsieties papildināt ekspozīciju ar savu eksponātu, tad neaizmirstiet uzrakstīt īsu, bet izsmeļošu aprakstu, kāpēc šī lieta būtu jāredz citiem. Tieši stāsti šajā muzejā ir tie svarīgākie.

Lūk, pirmie seši muzeja eksponāti:

Andris Anže

Stāsts banāls kā vecs zābaks, un notika tas 1982.gadā. Sestajā klasē man iepatikās klasesbiedrene Kristīne. Viņa bija tāda slaida meitene ar lielām lūpām un viļņainiem gaišiem matiem. Lai cik tas nebūtu nožēlojami, liktens tieši viņu man iedalīja kā pirmo mīlestību. Un nožēlojami tas bija noteikti. Naktis nevarēju gulēt, pieiet viņai klāt un kaut ko pateikt arī nebija drosmes; metās nelaba dūša un kājas sāka tā dīvaini ļodzīties. Klases ballītē tad beidzot sadūšojos un tomēr viņu uzrunāju. Prasīju arī, kas viņai patīk. Viņa teica - gliemeži bioloģijas kabineta skapī. Neko darīt, vienu dienu ņēmu, nospēru to gliemeža gabalu un aiznesu Kristīnei. Uz to viņa man atbildēja, ka ar zagļiem nedraudzējoties. Tas mani pagalam nokāva un drīz vien šo meiteni es sāku neieredzēt. Bet gliemežvāku gan sev paturēju. Tur vēl bija neliela ņemšanās ar skolas direktori, kurš ko nozadzis, un par to, ka tiks iesaistīta nepilngadīgo lietu komisija... Bet mani nenoķēra. Lai liek tagad cietumā, ja tas viņiem vēl ir aktuāli. Nesen satiku Kristīni. Strādā reklāmas aģentūrā, tāda pati bezkaunīga un resna palikusi. 

Ieva Romānova

Manā bērnībā mājas viesistabas stūrī stāvēja radioaparāts "Daugava". Mans tēvs bija radioinženieris un viņam RADIO bija kā nevienam. Pusbrālis Andris vienmēr sēdēja tuvu pie aparāta un klausījās radio. Kad paaugos, skalā jau bija ieskrāpēti citi radio viļņi. RADIO atgādināja par kādu tālu un vilinošu pasauli ēterā, kuras dzīvē un tapšanā es tik ļoti vēlējos piedalīties. Kļuvu par filmu mākslinieci un katrā filmā veidoju citu dzīves telpu ikreiz jauniem filmu stāstiem. Vecais RADIO piedalījies kā rekvizīts vairākās filmās: "Akmeņainais ceļš", "Šopēna noktirne", "Baiga vasara" un "Dancis pa trim". RADIO atceras mani mazu, ir bijis blakus daudzās dzīvēs, kuras es bez savas profesijas nebūtu izdzīvojusi, un nezinu, vai tas būtu noticis bez šī majestātiskā skaļrunātāja.

Andris Alis

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās masveidā panesās mode uz reliģiju. Arī mana māte beidzot ar pilnu krūti deklarēja, ka ir katoliete. Saprotams, arī bērnus vajadzēja kristīt un iesvētīt. Tā nu arī es nokļuvu Jēkaba katedrālē, kur pats, toreiz vēl ne-kardināls Jānis Pujats, mani ierakstīja kuplajā katoļu saimē.

Par manu krustēvu tika izraudzīts Gunāronkulis, kurš tikko bija atgriezies no dienesta Vācijas Demokrātiskajā republikā. Viņš no sākuma negribēja būt mans krustēvs, bet tad vienu vakaru viņi ar manu tēvu piedzērās un Gunāronkulis piekrita svētajai misijai un 1988.gada augusta svētdienā, uzlicis man roku uz pleca, stāvēja Pujāta priekšā. Pēc iesvētīšanas ceremonijas Gunāronkulis man uzdāvināja šo VDR ražoto kalkulatoru. Mūsdienu jaunieši diez vai sapratīs, kā es skolā šefoju, izvelkot no somas šo tehnikas brīnumu. Taču visa šī stāsta sāls tomēr ir citā - manas iesvētības bija pēdējā reize, kad redzēju savu krustēvu. Bija kaut kāds ģimeņu skandāls un mani vecāki atteicās uzturēt siltas attiecības ar slikto Gunāronkuli. Lai gan man joprojām ir pārliecība, ka viņš nebija slikts cilvēks. Savukārt viss, kas man palicis pāri no iesvētībām, ir šis kalkulators. Pats jaukākais ir tas, ka nu jau pagājuši 25 gadi, bet tas joprojām darbojas.

Rihards Bandēns

Lācis vārdā Bumbieris ir tikpat vecs, cik es, - man to uzdāvināja, kad piedzimu.  Ļoti ilgu laiku viņš man bija kā brālis - nekur bez viņa negāju, un arī aizmigt nevarēju, kad Bumbieris nebija blakus. Viņš man bija kā draugs. Kad biju mazs, ome vienmēr mani ar viņu salīdzināja. Viņa teica, ēd kārtīgi, Ričiņ, izaugsi par stipru vīru! Kad prasīju, cik ilgi jāgaida, kad būšu tas stiprais vīrs, viņa teica - kad Bumbieri varēsi pacelt ar vienu roku. Ēst pēc vecmammas uzmundrinājuma vienmēr gribējās vēl vairāk. Es tiešām ātrāk gribēju izaugt liels un stiprs. Nu esmu izaudzis par lielu tēvaini un nezin kāpēc skaidrs ir tas, ka izaugt lielam nemaz nav tik izdevīgi, skaisti un patīkami, kā liekas bērnībā.

Samanta Skrule, 39

No visām bērnības rotaļlietām man saglabājies tieši šis plikais, resnais leļļu bēbis. Tas neprot bolīt acis, ne viņam matu, ko ķemmēt, un nav arī mīksts vai pūkains, tomēr tik līdzīgs īstam bērnam - ar mīlīgu vēderiņu un tauku krunkām... Un pavisam ciets arī nav. Kad biju maza meitene, gribēju būt ārste, un mans plastmasas bēbis bija mans pirmais pacients - es viņam vienmēr pārbaudīju pulsu, ārstēju klepu un liktu kompreses, kad ārstēju no angīnas. Citreiz veicu sirds vai vēdera operāciju. Brīnums, ka bēbis vēl ir dzīvs, jo dakteru eksperimentus piedzīvojis visdažādākos. Esmu izaugusi liela un drīz būšu vecmāmiņa, strādāju par bērnu ķirurgu. Mans bērnības sapnis ir piepildījies un es esmu saglabājusi savu pirmo pacientu sev un bērniem piemiņai. Lai viņi zina un atceras - sapņi ir tāpēc, lai piepildītos.

Kristiāna Valdovska, 31

Tas ir manas vecmāmiņas maciņš. Viņai bija paradums - kad gāja ārā no mājas, vienmēr maciņu turēja rokā. Kad prasīju viņai, kāpēc tā, viņa teica, ka agrāk maku turējusi somiņā, bet tad reiz, kad saņēma rūpnīcā algu un taisījās pirkt bērniem Jaungada dāvanas, izrādījās, ka somiņa pārgriezta un maciņš ar visu algu nozagts. Tā viņa nolēmusi - vairāk neviens viņai maciņu nenospers. Un tādu es atceros savu vecomammu - soma vienā rokā, maciņš, cieši iespiests, - otrajā. Šīs sarkanais ir manas vecmāmiņas pēdējais, pensijas maciņš. Daudz naudas tas nav redzējis nekad, bet sargāts tika ļoti, ļoti.