Anna Voronko: Manas mājas ir Latvijā!

"Biju aizsūtījusi "Laimai" vēstuli. Neilgi pirms man bija jālido uz Latviju, saņēmu atbildi, ka esam izvēlētas, un mammai teicu: "Pako čemodānus!" viņa nesaprata un pārjautāja, kāpēc viņai tas jādara. Tikai tad es pateicu, ka šajos Ziemassvētkos mēs abas būsim pie ģimenes Latvijā," stāsta Anna Voronko.

Lai gan ģimene tiekas aptuveni reizi gadā, būt kopā Ziemassvētkos ir īpaši. "Mamma Sandra Latvijā Ziemassvētkus nebija pavadījusi pēdējos astoņus gadus. Kad lidostā ar māsu, brāli un diviem mammas mazbērniem viņu sagaidījām, visi apraudājāmies," meitene neslēpj aizkustinājumu, norādot, ka tieši emocionālā satikšanās lidostā ir aizvadītā gada spilgtākais un skaistākais brīdis.

Ģimene svētkos pavadījusi laiku kopā – cepuši piparkūkas un kēksiņus, pārrunājuši notikumus.

Sandra gan vēl pirms gadu mijas atgriezās Anglijā, bet Anna lidoja prom tikai 7. janvārī. Gandrīz ikreiz, kad ir mājās, Anna cenšas aiziet līdz Jelgavas pilij – tā ir viņas mīļākā vieta pilsētā. "Mums ar kaimiņieni ir tāda tradīcija – lejā pie pils pasēdēt, papļāpāt un apēst kaut ko garšīgu, piemēram, saldējumu. Visskaistāk tur ir vakaros, kad visas gaismas deg," piebilst A.Voronko.

Piedāvājam ielūkoties Annas Voronko konkursa vēstulē:

"Mani sauc Anna, man ir 16 gadi. Līdz pat 2003. gadam mana ģimene bija saliedēta, vienmēr turējāmies kopā. Kopā stājāmies pretī šķēršļiem, ko dzīve mums lika priekšā, kopā izbaudījām priekus, ģimenes pieaugumu. Kopā arī bēdājāmies, ja notika kas slikts. Visi kopā arī strādājām. Mums bija pašiem savs biznesiņš – kūpinājām garšīgu gaļu, taisījām desas. Nekas dižs jau tas nebija, bet dzīvot varēja.  

Tad viss pamazām sāka iet uz grunti, sāka aptrūkties naudiņas, nebija ko ēst, nerunājot par to, ka nebija ko vilkt mugurā. Kad es sāku iet pirmajā klasē, mana mamma Sandra aizbrauca uz Angliju. Tas bija, kā tautā saka, brīvprātīgi piespiedu kārtā. Jo naudas nebija, parādi tikai auga, citas izejas nebija, kā pamest mīļās mājas un doties finansiālā labuma meklējumos.

Tā kā Latvija tajā laikā vēl nebija Eiropas Savienībā, mamma iebrauca Anglijā kā viltus tūrists. Pirmais laiks svešajā zemē viņai bija ļoti smags, brīžiem nebija kur dzīvot, nebija ko ēst, bet mūsu mammīte nepadevās, jo bija iemesls, kā dēļ tiekties uz priekšu – viņai bija jāpalīdz mums, Latvijā palikušajiem. Sazvanīties tajā laikā nevarējām, jo tas bija ļoti dārgi, tādēļ sazinājāmies, rakstot vēstules, uz kurām atbilde brīžiem bija jāgaida pat mēnesi. Arī naudu mamma mums sūtīja pa pastu, aploksnēs, un citreiz tā līdz mums arī nenonāca.

Man bija tikai 7 gadi, bija ļoti grūti pierast pie tā, ka mammas vairs nav blakus. Pirmos mēnešus pēc viņas aizbraukšanas gulēju, apķērusi viņas šalli. Neviens nespēja mani kontrolēt, nevienu neklausīju. Bastoju skolu, taisīju blēņas un, kad kāds kaut ko aizrādīja, uzreiz atcirtu: "Tu neesi mana mamma!"

Es tik spilgti atceros kartītes, ko mamma man sūtīja, ar dažādiem Anglijas skatiem dažādās pilsētās. Bet visspilgtāk es atceros to vēstuli, kurā mamma atbildēja uz manis uzdoto jautājumu: "Kad es braukšu pie tevis?" Viņa rakstīja tā: "Es nevaru tevi paņemt pie sevis, kamēr es esmu tik nestabila. Man nav stabila darba, braukāju no vienas vietas uz otru. Nav arī stabilas dzīvesvietas, brīžiem vispār nakts jāpavada parkā uz soliņa. Kad es visu nokārtošu, tu brauksi pie manis."

Es tik ļoti ilgojos pēc savas mammas, gāju vēlu vakaros pastaigāties viena pati, ar asarām acīs atceroties, kā pa šiem pašiem ceļiem staigāju ar savu mammu. Šī daļa no manas bērnības man bija ļoti smaga, un apkārt esošie cilvēki to padarīja vēl smagāku. Skolā visi teica: "Tava mamma tevi ir pametusi, viņa tevi nemīl." Nebija viegli. Bet es to visu pārcietu un pašlaik, skatoties atpakaļ, nemainītu neko. Lai arī cik smagi bija, tas viss mani padarīja stiprāku un palīdzēja salikt prioritātes pareizā secībā, ģimeni vienmēr ierindojot pirmajā vietā jebkurā situācijā.

Kad pabeidzu 4. klasi, mamma mani beidzot paņēma pie sevis. Sāku iet angļu skolā, iemācījos valodu. Pa vasaru un uz lielākajām jubilejām braucu ciemos uz Latviju. Tagad jau esmu šeit pabeigusi skolu un eju koledžā, visi sapņi un mērķi saistās ar Angliju, jo esmu sapratusi, ka Latvijā kaut ko sasniegt ir gandrīz neiespējami. Bet tajā pašā laikā Latvija ir un paliks sapņu zeme. Tur atrodas manas mājas. Šeit, Anglijā, ir tikai ēka, bez emocijām, bet Latvija ir tā vieta, kuru es saucu par savām mājām. 

Mēs te dzīvojam divatā – es un mana mamma. Latvijā ir palikuši visi pārējie. Mans tētis, māsa, brālis. Māsai jau ir divi bērniņi, vienam ir astoņi gadi, otram – divi. Brālim arī ir meitiņa, kurai ir divi gadiņi. Atrodoties šeit, esam palaidušas garām to, kā mazie sāk staigāt, runāt, palaižam garām negulētās naktis, kad zobiņi nāk.

Aizbraucot ciemos, mazie ģimenes locekļi mūs nemaz neatpazīst. Tas ir šausmīgi smagi – apzināties, ka tu nevari atrasties tur, kur vēlies būt. Protams, viens pluss ir tas, ka mēs varam finansiāli palīdzēt Latvijā palikušajiem, bet ir brīži, kad nepieciešams morāls atbalsts. Māsai pašlaik iestājusies krīze attiecībās ar vīru – stundu abas norunājām pa telefonu raudot. Sāp sirds, ka nevaru būt blakus, kad tas nepieciešams.

Ziemassvētki ir mīļuma un ģimenes svētki, bet manai mammai šie būs jau devītie Ziemassvētki svešā zemē, bez saviem mīļajiem apkārt. Šogad bija plānots, ka abas brauksim Ziemassvētkos uz Latviju, bet sanāca tāda nelaime, ka mamma salauza kāju, un viņa jau mēnesi nestrādā. Par naudiņu, ko bija iekrājusi ārkārtas gadījumiem, viņa man nopirka lidmašīnas biļetes, lai es tiktu uz Latviju, bet viņa atkal paliek te... Devīto reizi. Devītos Ziemassvētkus viņa ceps pīrādziņus vientuļa.

Es ļoti, ļoti vēlētos, lai jūs palīdzat mums apvienot manu ģimeni. Tas mums nozīmētu tiešām ļoti daudz, jo attālums starp mīļajiem cilvēkiem ir viena ļoti sāpīga lieta, it īpaši svētku laikā."