Piemēram, viņi uzskata, ka Latvija vēl arvien ir suverēna valsts ar savu nacionālo valūtu, kura īsteno patstāvīgu monetāro un fiskālo politiku. Viņi sludina, ka, atsakoties no lata, Latvija šo savu suverenitāti zaudēs. Tātad faktiski, to apzinoties vai neapzinoties, tā dēvētā opozīcija ir pilnībā pieņēmusi to politiku, ko režīms īstenojis līdz 2012. gadam, tikai iebilst pret nākamo režīma soli - formālu eiro ieviešanu. Līdz ar to vienīgā atšķirība starp režīmu un tā "opozīciju" ir balstīta sentimentālā ilūzijā - esošo "okupācijas latu" noturot par suverēnu nacionālo valūtu, kāds tas nav bijis jau kopš ieviešanas 1993. gadā.
Latvijas plānveidīgais ceļš uz koloniālu atkarību
Patiesībā Latvija ne mirkli nav īstenojusi patstāvīgu, uz valsts attīstību vērstu politiku. Atbrīvota no Maskavas atkarības, Latvija bez domāšanas uzreiz metās meklēt jaunus aizbildņus un diktētājus - nu jau bijušo Maskavas ģeopolitisko pretinieku nometnē. LTF izstrādātā tautsaimniecības attīstības programma un citi Latvijas zinātnieku izstrādātie priekšlikumi un koncepcijas bez domāšanas tika izmesti miskastē, lai nekritiski un pedantiski īstenotu t.s. "Vašingtonas konsensa" politiku. Vašingtonas konsensa noteikumi pilnīgi izslēdz valsts aktīvu lomu tautsaimniecībā, bet atver valsti nekontrolētai t.s. ārvalstu investoru izlaupīšanai un deindustrializācijai.
Līdz ar to jau no 1990. gadu iesākumiem Latvijas valdība nav spērusi nevienu patstāvīgu soli, bet tikai pakalpīgi ļāvusies ārvalstu investoru (faktiski licencētu laupītāju) patvaļai. Lai paralizētu vietējos pūliņus un iespējamo pretestību, pēc Vašingtonas norādījuma Latvijā tika īstenota šoka terapija, deindustrializācija, finanšu jomas liberalizācija (pakļaušana nekontrolētai dolāra kundzībai un izlaupīšanas shēmām), privatizācija, sociālo standartu noārdīšana, sociālās infrastruktūras komercializācija, robežu atvēršana nekontrolētam importam, jebkādu tirgus aizsardzības pasākumu likvidācija, darbavietu likvidācija, masu bezdarbs, nabadzība un sociālā polarizācija.
Lats tika radīts nevis kā suverēna valūta (kāda tā bija pirms 1940. gada), bet kā ASV dolāra atvasinājums, kura apjoms piesaistīts dolāra rezervēm (kas jānopelna vai jāaizņemas), bet apmaiņas kurss - SDR valūtu grozam (vēlāk - eiro). Latvijas fiskālā un monetārā politika katru gadu tika jau iepriekš stingri saskaņota ar SVF un PB prasībām (tagad arī ar Briseles diktētājiem noteikumiem).
Nākamais atkarības posms sākās daudz agrāk par formālo iestāšanos ES. Jau ap 1995. gadu ar ES tika noslēgts t.s. asociatīvais līgums un brīvās tirdzniecības līgums. Tā kā Latvija jau bija deindustrializēta un ekonomiski dezorganizēta, brīvās tirdzniecības līgums darbojās tikai ES valstu interesēs, proti, ES tika atvērts Latvijas tirgus, bet ES tirgus Latvijai faktiski bija slēgts un stingri kontrolēts. Aiz ideoloģiskiem apsvērumiem Latvija pati attiecās arī no austrumu tirgus (tā arī ir tā saucamā ģeopolitiskā izvēle). Līdz ar to tikai turpinājās Latvijas atlikušo ražotāju likvidācija, un Latvijas tirdzniecības bilance visus šos gadus bijusi krasi negatīva, t.i., auga mūsu parādi un atkarība.
Integrācija ES faktiski sākās jau no 1995. gada. Tā izpaudās kā "likumu un normu harmonizācija" un pieturēšanās pie t.s. Māstrihtas kritērijiem, kuri tāpat izslēdz jebkādu attīstību un aktīvu valsts lomu. Līdz ar to Latvijas faktiskā integrācija pilnā sparā notika jau līdz 2004. gadam, kas bija tikai formālas Latvijas iestāšanās ES gads. Vienkārši Latvijas sabiedrība tika nostādīta jau notikuša fakta priekšā - referendums vairs bija tikai tīra formalitāte, ko nokārtoja ar apdullinošu propagandas kampaņu un, manuprāt, arī referenduma rezultātu viltošanu.
Latvija ES iestājās jau kā deindustrializēts, atpalicis, koloniāli atkarīgs un tautai nozagts veidojums. Turklāt iestājās uz diskriminējošiem noteikumiem, kuri minēto atpalicību, atkarību un nabadzību tikai padziļināja. Arī ES ietvaros turpinājās Latvijas deindustrializācija: tika likvidēta cukura ražošana, būtiski ierobežota jūras zveja, palikušā ražošana tika pakļauta stingrām kvotām, lauksaimniecība tika pakļauta diskriminējošai subsīdiju politikai, tika likvidēti jebkādi tirgus vai vietējo ražotāju aizsardzības vai stimulēšanas pasākumi utt.
Bez tam pēc iestāšanās ES ārvalstu investoriem tika pilnīgi atdots arī Latvijas komercbanku un apdrošināšanas sektors, kas kreditēja galvenokārt tikai patēriņu (tātad importu) un uzpūta parādu piramīdu. Latvijas Banka jau no iesākuma tika veidota kā no Latvijas valdības neatkarīga institūcija, kurai aizliegts kreditēt Latvijas tautsaimniecību, bet atļauts kreditēt rietumvalstu tautsaimniecību (iepirkt ASV un citu valstu parādzīmes). Latvijas Banka jau no iesākuma nepakļāvās Latvijas valdībai, bet pakļāvās globālajām finanšu institūcijām. Latvijas iedzīvotāju iekrājumi tika ieguldīti nevis Latvijas tautsaimniecībā, bet ārvalstu vērtspapīros. Ārvalstu investoru laupījumā strauji nonāca arī tirdzniecības sektors. Arī šo sektoru peļņa nu nonāca ārzemnieku kabatās. Izveidojās tipiska koloniālas izlaupīšanas shēma, pēc kuras Latvija gādāja lētas izejvielas, lētu darbaspēku un nekontrolētu noieta tirgu, bet iepirka dārgu gatavo produkciju, nonākot aizvien lielākos parādos un atkarībā.
Mērķtiecīgā lauksaimniecības un mazpilsētu infrastruktūras dzīšana bankrotā radīja labvēlīgus apstākļus, kuros ārvalstu investori masveidīgi sāka izpirkt arī Latvijas zemi, infrastruktūras objektus, mežus, uzņēmumus un citas dabas bagātības. Latvija tika pakļauta neierobežotām spekulāciju orģijām, kuras atviegloja tīri simboliskais nekustāmā īpašuma nodoklis un kas vēl vairāk polarizēja sabiedrību, bet kapitālu no Latvijas pilsoņiem pārsūknēja ārvalstu investoru un vietējo spekulantu kontos. Nu jau Latvijas politiku bez Vašingtonas un Briseles diktē arī ārvalstu bankas, kas monopolizējušas Latvijas banku sektoru. Bez darba un iztikas atstātie iedzīvotāji sāka masveidīgi izbraukt no Latvijas. Tagad galvenais Latvijas eksports ir tās cilvēki, galvenokārt jaunieši, kuriem Latvijā nav nekādu izredžu izdzīvot, ja turpināsies līdzšinējā politika.
Lūk, šādu koloniālo atkarību faktiski atbalsta antiglobālisti un citi t.s. opozicionāri, kuri iestājas par esošā Status Quo iemūžināšanu.
Lai nerastos pārpratumi, mazliet paskaidrošu par dalības noteikumiem ES, kas nav vienādi visām ES dalībvalstīm. Pirmkārt, vecās ES dalībvalstis ES iestājās ar stiprām sākuma pozīcijām. Iestājoties tās jau bija industrializētas, turīgas valstis ar līdzīgu attīstības līmeni, priekšzīmīgu infrastruktūru un gadsimtos veidotu sociālās drošības modeli, bet Latvija iestāšanās brīdī bija jau lielā mērā deindustrializēts, nabadzīgs, izlaupīts, dezorganizēts, sociāli izārdīts un no globālā kapitāla pilnīgi atkarīgs veidojums. Ja vecās dalībvalstis parakstīja iestāšanās un dalības līgumus, kuros tika ievērotas visu pušu intereses, tad Latvija parakstīja jau sevi diskriminējošu iestāšanās līgumu, kurā nebija paredzēti nekādi mehānismi Latvijas interešu aizstāvībai vai esošās atpalicības likvidēšanai. Tas nozīmēja, ka faktiski jau iestāšanās līgumā tika ieprogrammēta vēl dziļāka atpalicība, atkarība un nevienlīdzīgi noteikumi. Piemēram, ražošanas kvotas tika noteiktas, izejot no stāvokļa, kāds izveidojās Latvijas deindustrializācijas, mazo algu politikas un liela bezdarba rezultātā.
Pretēji eiropropagandistu teiktajam, kuri atzīst tikai baltu vai melnu krāsu, "visu vai neko" pozīciju, realitātē Eiropas valstis ir izvēlējušās ļoti dažādus ceļus. Piemēram, Norvēģija, Šveice, Islande un dažas vēl mazākas valstis izvēlējās vispār nestāties ES, bet attiecības ar kaimiņvalstīm veidot t.s. Eiropas Ekonomiskās zonas ietvaros. Proti, šīs valstis bauda visas priekšrocības, kādas var sniegt dalība ES, bet vienlaikus ir saglabājušas lielu neatkarību un izvēles brīvību. Un neviens nevar apgalvot, ka šīs valstis nav Eiropā. Tādas cienījamas valstis kā Zviedrija un Dānija ES gan iestājās, bet uz noteikumiem, kas ņem vērā šo valstu intereses, kā arī izvēlējās paturēt savu nacionālo valūtu un salīdzinoši neatkarīgu fiskālo un monetāro politiku. Līgumā šīs valstis ierakstījušas noteikumus, kas paredz visādus izņēmumus un pārejas periodus, nodrošinot zināmu savu ražotāju aizsardzību un patstāvīgu politiku daudzās jomās. Arī Polija gājusi šajā virzienā, un tāpēc visai sekmīgi pārdzīvojusi arī šo krīzi.
Tāpēc mums jābūt pietiekami vīrišķīgiem, lai atzītu, ka iestāšanās ES tādā stāvoklī, kādā mēs bijām iestāšanās brīdī, ir traģiska kļūda un nepiedodama bezatbildība pret savas tautas interesēm. Tas nozīmē, ka šis stāvoklis ir nevis jāsaglabā, bet jāmaina.
Risinājumi var būt ļoti dažādi. Skaidrs ir viens: iestāšanās līgums ES ir jāpārskata, jo šā asimetriskā līguma ievērošana nozīmē mūsu tautas genocīda turpināšanu. Nevienam, tai skaitā Vašingtonai un Briselei, nav tiesību no mums pieprasīt kolektīvu pašnāvību. Genocīds ir starptautiski sodāms noziegums. Nevienam nav tiesību pieprasīt, lai mēs savus resursus un dabas bagātības atdodam ārvalstu laupītājiem, bet paši izklīstam pa pasauli ar "putna brīvības" tiesībām. Atgādināšu ANO "Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" 1. pantu:
"Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem [..]. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus."
Tātad opozīcijai, ja tāda Latvijā organizēsies, ir ne tikai tiesības, bet gan svēts pienākums esošo stāvokli mainīt, pārskatīt dalības līgumu ES, atteikties no "Vašingtonas konsensa" dogmām, atjaunot Latvijas suverenitāti un īstenot mūsu tautas interesēm atbilstošu attīstības politiku, kas nav iedomājama bez intensīvas Latvijas reindustrializācijas. Industrializācijai un visu jomu atbilstošai pakārtošanai attīstības mērķiem jākļūst par Latvijas nacionālo kultu un goda misiju.
Tikai tie cilvēki un to organizācijas, kas šo atbildību uzņemsies, drīkst sevi godāt par opozīciju vai Latvijas patriotiem.
Bet tie, kas ir par esošās koloniālās atkarības iemūžināšanu, saglabājot teatrālo latu, ir tikai pastāvošā režīma piektā kolonna. Neatkarīgi no tā, kādās drēbēs viņi pašlaik ģērbjas, kādus klipus draugos.lv izliek, kādus plakātus nēsā un cik skaļi lamā "valdošās partijas un politiķus". Kamēr šie censoņi cīnās par esošā Status Quo saglabāšanu, viņi ir tikai vēl vieni pretendenti uz vietu pie Latvijas iztirgošanas siles. Par to arī skaidri liecina šo organizāciju nodoms pārtapt par kārtējām politiskām partijām, tātad integrēties esošajā sistēmā.
Vai ir alternatīva neauglīgai opozīcijai?
Jā, ir. Ja mēs papētām pasauli, tajā ir daudz tautu, kurām ilgstoši nav bijis savas valsts, bet kuras par spīti tam ir ne tikai fiziski izdzīvojušas, bet pat vairojušās, pilnveidojušās un kāpinājušas savu ietekmi. Kaut vai Spānijas baski, kurdi, kas sadalīti starp četrām valstīm, tie paši daudz minētie ebreji u.c.
Ja jau patlaban nespējam organizēties iedarbīgai opozīcijai, tad mums ir drosmīgi jāatzīst, ka šo cīņas posmu esam zaudējuši, tāpēc jāgatavo daudzveidīgas neformālas tautas izdzīvošanas stratēģijas svešas pakļautības apstākļos, kuru mērķis ir saglabāt un vairot tautas dzīvo spēku līdz laikam, kad būs iespējama mūsu valstiskuma atjaunošana. Mums vairs nav jātēlo neatkarīga valsts un tās apzinīgi pilsoņi; cik vien iespējams, nav aktīvi jāpiedalās šai demokrātijas teātrī, bet jāatzīst pagaidu sakāve un jāgatavojas ilgstošai izdzīvošanai svešas pakļautības apstākļos. Latviešiem šai ziņā ir bagātīga vēsturiskā pieredze, jo mūsu senči jau ilgstoši dzīvojuši un izdzīvojuši zem mums svešām varām.
To visai lielo enerģiju (it īpaši jau nervu un emocionālo enerģiju), ko tagad neauglīgi izšķiežam, lai lamātu partijas un politiķus, lai pierādītu savu taisnību, atbalstītu politisko aktieru trupas, ekrānu slavenības un kārtējos "tautas glābējus", turpmāk varam veltīt pēc iespējas labāku tautas izdzīvošanas stratēģiju īstenošanai un izkopšanai īstermiņā un ilgtermiņā. Princips ir vienkāršs - nekādu skaļu revolūciju vai dumpju nevajag, bet pēc iespējas jāboikotē vai jāignorē režīma priekšā liktās aktivitātes, to vietā klusu īstenojot tautas izdzīvošanai nepieciešamos pasākumus. Kā rakstīja Šekspīrs un arī mūsu vēsturnieks Uldis Ģērmanis - "lieka, nepārdomāta rosība mums sagādā tikai liekas nepatikšanas". Tātad - pēc iespējas mazāk sadarbības ar šā režīma institūcijām un pēc iespējas vairāk tiešas sadarbības starp cilvēkiem. Nekad nevajag pārcensties vai izrādīt aktivitāti lietās, kuras kaitē mūsu izdzīvošanas interesēm. Lai tie pērkamie politiķi un viņu propagandisti skrien un taisa sev karjeras Briselē vai Vašingtonā - viņiem par to maksā, bet mums daudz svarīgāk iekopt kaut nelielu dārziņu, ierīkot kooperatīvu ražotni vai neformālu preču apmaiņas vietu, iekārtot tautas garīgo vērtību apmaiņas klubus, vai tautskolas un tautas universitātes, kā arī savus bērnus par krietniem cilvēkiem izaudzināt.
Katras tautas izdzīvošanas stratēģijas pamatā ir tautas locekļu solidaritāte, sadarbība, pašpalīdzība un nemitīga pilnveidošanās. Mēs pārāk daudz laika un naudas izšķiežam šīs globālās sistēmas produkcijai, bet tik maz ieguldām savā dzīvē un attīstībā. Mēs pārāk daudz klausāmies un skatāmies globālās reklāmas finansētos mēdijus, kuri mūs izklaidē līdz nāvei un izkliedē mūsu uzmanību, bet pārāk maz runājam un sadarbojamies ar sev tuviem cilvēkiem. Mēs esam kļuvuši par šovu skatītāju sabiedrību, bet tik maz radām paši. Mēs savus bērnus atstājam televīzijas un datoru audzināšanai, kamēr paši kalpojam savām atkarībām. Mēs dzīvojam atsvešināti, katrs par sevi, un savu enerģiju izšķiežam sev kaitīgos ieradumos. Mēs esam kļuvuši tik pašcentrēti, tuvredzīgi un egoistiski, ka šo vājību varaskāri cilvēki izmanto mūsu manipulācijai, aplaupīšanai un muļķošanai. Mēs esam ļāvuši sevi tā pieradināt pie bezjēdzīgas patērēšanas, izpriecu un baudu meklēšanas, ka strauji zaudējam savas cilvēciskās spējas būt vienkārši laimīgiem, gandarītiem par pašu paveikto. Mēs par daudz gaidām un pieprasām no citiem, kamēr paši ieguldām tik maz. Tā nav līdzsvarota dzīve, tāpēc tā nevar nest nekādu paliekošu labumu. Tā pat nenodrošina apstākļus mūsu bērnu dzīvei Latvijas teritorijā, tāpēc jau Latvija iztukšojas un izmirst.
Gandrīz visas mūsu dzīves jomas, tai skaitā izglītība un kultūra, ir komercializētas un pakļautas kādām peļņas interesēm. Mēs pasīvi ļaujamies agresīvai reklāmai, lai pirktu mantas un pakalpojumus, kuru mums patiesībā nevajag, bet zaudējam savas dzīves dziļāko jēgu un diženumu.
Parēķiniet, cik pa šiem 22 gadiem esam iztērējuši par iedomātām prestiža precēm, un jūs sapratīsiet, cik bagāti mēs būtu, ja to visu būtu gudri ieguldījuši un eksponenciāli pavairojuši savā attīstībā? Pagātni vairs nespējam mainīt, bet kāpēc mēs nevarētu sākt dzīvot gudrāk, sākot jau no šodienas?
Protams, ar šo īso ievadu esmu tikai atvēris tēmu, ko mēs katrs varam turpināt un papildināt. Tautas izdzīvošana, tautas diplomātija, tautas izglītības sistēma, tautas sadarbības saimnieciskās struktūras, tautas kultūra un māksla, jaunrade un pašdarbība, jauni tautas ieradumi, tautas inovācijas. Pašiem savas pašpalīdzības kases, papildinošas norēķinu sistēmas, neformāli tirdzniecības tīkli, sava apdrošināšana pret nelaimēm un vecumu (vai jūs tiešām vēl ticat, ka pastāvošais režīms jums maksās pensijas?).
Mums jau ir bijis biedrību laikmets, kas mūsu tautu pacēla pasaules augstumos un ko citiem vārdiem sauca par pirmo tautas atmodu. Mūsu klasikā tā ir detalizēti aprakstīta. Tas viss ir mūsu iespējās, mēs to varam apgūt un īstenot.
Pierādīsim, ka ziņas par mūsu tautas iznīkšanu un izklīšanu ir pāragras!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!