Kas bija tas noteicošais, kāpēc devies no Latvijas prom bez valodas, svešzemju kultūras, paražu un citām zināšanām?
Savā laikā Lubānā bija savs bizness, tad viss sāka iet uz leju, jo pirktspēja Lubānā kļuva arvien zemāka, iekrājās parādi. Meklēju risinājumus. Zināju, ka daudzi brauc uz ārzemēm piepelnīties. Sadūšojos un braucu arī es.
Ko tu tur strādā?
Esmu strādājusi tikai 2 darba vietās. 4,5 gadus nostrādāju siltumnīcās, bet tagad strādāju augļu fabrikā. Darbs maiņās. Sāku strādāt svētdien, beidzu trešdien, strādāju 10 stundas dienā. Tas jau vēl ir normāli, cilvēki strādā arī 12 un 14 stundas.
Vai tagad tev ir parādi?
Nēeee... parādu man nav. Pārdevu beidzot arī savu lielo dzīvokli Lubānā. Ļoti žēl gan, bet tāda ir dzīve. Pagaidām man to nevajag. Kad gribu atbraukt ciemos uz Lubānu, tad vietu var atrast, kur apmesties.
Cik tev bija gadu, kad devies uz Apvienoto Karalisti?
Man bija 50.
Vai esi bagātinājusi pa šo laiku angļu valodas vārdu krājumu.... zinu, ka saproti, bet vai arī vari brīvi sarunāties?
Jā, zini, saprotu ļoti daudz, runāju arī tīri normāli, vienīgi noteikti nepareizi veidoju teikumus, bet angļi mūs tāpat saprot...
Vai nenožēlo, ka devies uz ārzemēm dzīvot un strādāt?
Protams, ka nē. Dzīvot nabadzībā (nu varbūt ne gluži) es negribētu, šeit es jūtos materiāli nodrošināta. It kā jau nauda nenes laimi, tomēr arī bez naudas nevaram būt laimīgi.
Tieši uz Apvienoto Karalisti devies tāpēc, ka kāds no tavas ģimenes jau tur bija?
Nē, nebija šeit pat neviena pazīstama, esmu celmlauzis. Tagad gandrīz visi radi ir šeit – meita Laura un dēls Inārs ar savām otrajām pusītēm. Esmu palīdzējusi arī ļoti daudziem citiem cilvēkiem sadūšoties un doties uz šejieni strādāt, bet reti kurš to pēc tam atceras (reizēm paliek skumji).
Pagājušo gadu Laura pabeidza Universitāti, aprīlī Londonā būs izlaidums. Sakarā ar to – gribam ņemt atvaļinājumu un doties ceļojumā uz Taizemi. Laura ir to pelnījusi, jo skolu pabeidza ļoti labi. Laura ieguva menedžera – vadītāja specialitāti, šogad maijā sāks mācīties maģistrantūrā.
Ap tevi izveidojusies tāda kā komūna... visi dzīvojat un strādājat Spaldingā, diendienā tiekaties, komunicējat...
Protams, ja vien ir brīvs laiks, jo šeit strādājam gan brīvdienās, gan svētkos. Vie-na diena gadā ir brīva, tas ir 25. decembris – Ziemassvētki. Izmantojam ikvienu brīvu brīdi, lai būtu kopā, tas palīdz dzīvot svešumā un neaizmirst latviešu valodu, tradīcijas.
Kas ir labāks tur?
Šeit ir darbs. Ja tu vēlies strādāt, tad esi ar visu nodrošināts – ir viss dzīvei nepieciešamais. Darbs, saņemtais atalgojums rada pārticību – tu esi laimīgs. Un, piemēram, sieviete manā vecumā var atļauties dzīvot tikai sev un savām vajadzībām, ceļot, baudīt atpūtu pēc labi padarīta darba.
Vai ir doma, ka kādreiz, kad būsi pensijā, varētu atgriezties Latvijā?
Jā, šo jautājumu esmu sev uzdevusi ne vienu vien reizi. Līdz pensijai vēl jāstrādā 8 gadus. Kad man būs pensijas vecums, saņemšu pensiju arī par savu mirušo vīru, jo viņš šeit strādāja. Lubānā atgriezties!?... Nu nezinu, ciemos gan gribu aizbraukt, jo tur kapiņos guļ mana mammiņa un vecmammiņa.
Atceries, kā pavadīji brīvo laiku Latvijā, Lubānā? Pakavējies atmiņās...
Liekas, ka brīvā laika tad bija maz. Bija ģimene, vīrs, mazi bērni, biju ļoti aizņemta, toties tagad ir pietiekoši brīvā laika. Smejoties saku, mans boyfriends (mīļākais) ir DATORS. Tā ir saikne ar citiem cilvēkiem, lēts saziņas līdzeklis, informācijas avots utt.
Vai ir kaut kas pamainījies brīvā laika pavadīšanas tradīcijās, dzīvojot Spaldingā?
Vasarā Spaldingā ir ļoti skaisti, bet tagad ne sevišķi. Sestdienās vienmēr satiekos ar meitu, un tad viņa mani ar mašīnu kaut kur aizved. Piemēram, esmu pabijusi Kings Linā (Kings Linā ir Elizabetes II vasaras rezidence. Cik tur skaists dārzs – pasaka zemes virsū!) Braucam uz Piteboru, pasēžam restorānā.
Man ļoti patīk ceļot, kā jau iepriekš teicu: taisāmies šogad braukt uz Taizemi. Jā, un jūnijā braukšu uz Lubānu kopā ar savu znotiņu Jairusu. Jairusam ļoti patika Lubāna, jo tā esot līdzīga Āfrikai – viss zaļš. Esmu bijusi arī Spānijā, Kanāriju salās.
Kur tu dzīvo Spaldingā: dzīvoklī, mājā?
Īrēju no aģentūras dzīvokli, bet tagad cītīgi meklēju un vēlos īrēt māju ar dārzu, kur varētu vasarā pasauļoties. Man neviens vairs te māju nepārdotu (nedabūtu kredītu), jo esmu jau veca. Šeit mājas ir ļoti dārgas.
Pastāsti par angļu ēšanas tradīcijām, vai ir stipri atšķirīgas?
Personīgi es viņu virtuvi neizmantoju, nepatīk. Pārsvarā gatavojam latviešu ēdienus.
Esi iedzīvojusies šajā zemē un uzskati, ka tavas mājas ir tur?
Manas mājas pagaidām ir šeit, bet vienalga domāju, ka mana dzimtene ir Latvija. Reizēm, kad uznāk melanholija, ļoti gribas atgriezties. Latvija ir mana zeme, kurā es 100% saprotu, ko runā, ko prasa man – jūtos brīvi. Bet pašreiz manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene un es jūtos labi.
Ko tu gribētu novēlēt saviem bijušajiem novadniekiem?
Novēlu 2013. gadā mieru uz zemes un veselību. Ja tas būs, tad pārējais nāks pats par sevi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
