Liktens lietu muzejs: Sadzert ar ienaidnieku un nejauši nozagt kaimiņiem krūzi

Atgādināsim, ka "Liktens lietu muzejs" ir personīgu priekšmetu, lietu un stāstu ekspozīcija, kuru veidojuši paši rīdzinieki. Projekts notiek "Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014" programmas ietvaros. Plānots, ka vēlāk visa ekspozīcija tiks izstādīta bijušajā "Stūra mājā", taču šobrīd tās virtuālā versija ir aplūkojama DELFI Aculieciniekā.

Muzeja ekspozīciju varat papildināt arī jūs. Tie var būt sadzīves vai mākslas nieciņi, pagājušo laiku agregāti, mēbeles vai apģērbs. Galvenais, lai tie ir laikmeta liecinieki, kas jūsu dzīvē ir spēlējuši svarīgu lomu. Par eksponātu iesniegšanu vairāk uzzināsiet, sazinoties pa e-pastu liktenslietas@gmail.com. Neaizmirstiet priekšmetam pievienot īsu, bet izsmeļošu aprakstu, kāpēc tas būtu jāredz citiem.

Visu virtuālo muzeja ekspozīciju atardīsiet šeit.

Astra Kļava

Šai daiļajai dāmai ir dīvains liktenis - nezinu, ko tā bija darījusi pirms tam, bet, kad nokļuva manā redzes lokā, mans vecaistēvs - komponists,  to lietoja kā nošu lapu nospiedēju. Atceros, kā viņš nāca no savas istabas - vēders pa priekšu, nošu kaudze vienā rokā, statuete otrā, piegāja pie klavierēm, ar varenu blīkšķi uzmeta notis uz vāka, un Daiļo dāmu, kā viņš sauca statueti, tai virsū. Viņš gan teica, ka Dāma esot kā sieva - vienlaikus mūza un slogs... Man kā mazai meitenei tāda apiešanās likās tik nežēlīga - bet tad man bija iespēja viņu kārtīgi aplūkot. Dāmas stāvs bija pats skaistuma iemiesojums, un man tik ļoti gribējās viņai līdzināties. Varbūt tāpēc sāku studēt filoloģiju, un antīkā literatūra kļuva par manu lielāko kaislību. Grieķu statuja noteica manu profesijas izvēli, savu dzīvi esmu saistījusi ar grieķu un latiņu valodām.

Daumants Pīrāgs

Es esmu stipri nacionāli noskaņots un aktīvs, ja mani kaut kas pa īstam satrauc, piedalos arī protesta akcijās. Cik cilvēku tur piedalās - man vienalga, kaut vai tikai mēs esam pieci, tomēr savu nostāju demonstrējam. Vienā tādā reizē, vairs neatceros, par ko bija runa, satikos ar mūsējiem pie Saeimas. Turpat blakus stāvēja citādi domājošie. Mēs ar puišiem stāvam ar saviem plakātiem, viņi ar saviem. Auksti, salstam nežēlīgi. Neviens ar mums runāt nenāk. Pēkšņi jūtu - kāds man pabaksta, skatos - viens no pretējās nometnes, stiepj man pretim šito blašķi un saka - Davai, sasildies, bračka! Sākumā purināju galvu - kādi vēl bračkas??? Bet pēc tam tomēr paņēmu - tie tautas kalpi tak mūs par vienādiem pajoliņiem tura. Tas vīrs kaut kur aizgāja, nekad vairs neesmu viņu redzēju, bet blašķe pie manis palika.

Adrians Melnis, 56

Nezinu, vai tā var teikt, ka šis te smalkais priekšmets man iemieso manu tēvu. Esmu audzis pie mātes kā vienīgais bērns. Kad pusaudža gados jautāju viņai par tēvu, viņa man atklāja, ka esmu viena vasaras romāna bērns. Savā jaunībā, pēc kara, mana mamma vasaras vadījusi ar vecākiem vasarnīcā Majoros. Pludmalē iepazinusies ar kādu zinātnieku no Krievijas, viņš nācis ciemos un vienmēr dzēris tēju, ko tolaik bija modīgi liet glāzē ar turētāju. Kad zinātnieka atvaļinājums beidzās, viņš aizbrauca, pēc gada piedzimu es, un man tēva vietā, mātes kumodē goda vietā piemiņai palika glāzes turētājs. Ik pa laikam iedomājos par to? Interesanti, kāds viņš izskatījās, kad atbrauca uz Jūrmalu un kāds izskatās tagad, laikam jau palicis vecs, varbūt miris?

Juris Jurovs

Atceros šo karoti no bērnības - biju diezgan liels palaidnis, un visādas traumas bija mana ikdiena. Sākumā staigāju ar puniem, un mamma vai ome tad vienmēr rāva vaļā virtuves atvilktni un lika klāt lielo karoti. Vēlāk, jau apzinātā vecumā, prasīju, kāpēc jāņem tieši šo karoti, oma teica, tai esot tas burvju spēks. Protams, ka pēc kāda laika mamma atklāja, ka tā karote nemaz nav burvju, bet vienkārši laba sudraba karote. Tā mammai tikusi no viņas omes - un mana sieva to svētkos lepni liek salātu bļodā, kad atnāk ciemiņi., lai apbrīno. Ko ome ēda ar to karoti nav skaidrs? Zupu? Putukrējumu ar ķiršiem? Bet varbūt, ka tā bija karote, ar kuru ēda tikai mans opis, kā man patīk to domāt.

Anna Višņevska, 34

Šī krūzīte ir padomju mantojums un liecība mūsu unificētajai dzīvei, gluži kā tajā komēdijā. Mūsu ģimene pārvācās uz jaunu dzīvokli daudzstāvenē, un vienā laikā ar mums ievācās arī kaimiņi. Bija jukas, dažādas kastes un saiņi maisījās ar mūsējiem, pa vidu vēl bērni un suņi... Sataisījāmies kaut ko ieēst, mamma lika man atnest kasti ar kafijas servīzi. Es paskatījos vienā kastē, iztinu no avīzes pirmo priekšmetu - mūsu servīze! Un nesu iekšā. Vēlāk izrādījās, ka biju paķērusi kaimiņu kasti, ar viņu traukiem, kas, protams, bija tieši tāda pati, kā mūsējā, tikai ar vienu atšķirību - vienai no mūsu krūzītēm iekšpusē bija tāds smuks ieplēsums, kā piecstaru pārsliņa, pēc tā arī atšifrējām, kuram kura servīze pieder. Lielākā daļa servīzes jau saplīsusi, bet es to krūzīti esmu paturējusi sev.

Andrejs Kaminskis, 42

"Horoskopus" saglabāju laika liecībai. Perestroikas ziedu laiki, Atmodas uzvaras gājiens, viss brūk un viss mainās... Padomju laikā izdotās nopietnās grāmatas cietos vākos, vairs nav vērtīgas. Populāras ir visādas biezākas un plānākas burtnīcas; mūsu mājā tādu arī daudz - Puķu kalendāri, Seksuālā enerģija, Suņu kopšana, Veselīgi ēdieni, Kā remontēt māju? Horoskopus par Latvijas rubļiem nopirku no kolēģa, kad viņam sieva strādāja drukātavā. Tā nu es tiku pie plašām zināšanām par horoskopu zīmēm un seksuālo saderību. Tolaik tas bija totāls jaunums un kaut kas vērtīgs jau tajā visā ir...

Anda Vītiņa

Ar skaisto Ķīnas vāzi man sanāca līdzīgi, kā tajā filmā par Amēliju. Ievācos jaunā dzīvoklī, sākās remonts, meistariem vajadzēja izcelt dažus parketa dēlīšus, lai tiktu saprašanā par elektrības vadiem, kurus iepriekšējie īrnieki bija ielaiduši grīdā. Tā vismaz man meistari teica, jo pati no tā visa maz ko saprotu. Tad iznāca tā - ņemam ārā dēlīšus, un te pēkšņi - tāds kā drēbju, pareizāk, lupatu murskulis. Biju jau ļoti uztraukusies par šo atradumu, tinu vaļā - bet tur vāze, īsts Ķīnas porcelāns. Tā man vēlāk antikvariātā teica. Traukā bija arī zīmītes, uz kuras bija rakstīts Tā nepaliks! Grīdu mēs tālāk neaiztikām - ja nu tā bija kāda zīme? Tā dzīvojam - uzklājām laminātu, bet grīda palika neskarta. Uz galda viesistabā piemiņai palika Ķīnas vāze. Es neko nezinu par to, kas dzīvoja šai dzīvoklī pirms mums, bet var jau būt, ka vāze zem grīdas nogulējusi gadus piecdesmit vai simts. Un man vienmēr jādomā par atrasto zīmīti. Tā nepaliks, es domāju, kad dzīvē iet grūti. Un atceros savu atradumu.

Aigars Bērziņš, 48

Šo smaržu flakonu pie manis atstāja mana bijusī draudzene - tā ir vienīgā lieta, kas man no viņas ir palikusi. Es pats viņai to uzdāvināju - man ļoti patīk flakona dizains, un vēl nosaukums: "monsoon" nozīmē "musons, lietus laiks ", un mūsu attiecības arī atceros laikā, kad ļoti daudz lija. Mēs savu divvientulību baudījām mājās vai kaut kur pilsētā zem jumta, kas gadījās ceļā. Bija vasaras sākums. Es vienmēr noskatījos kā viņa aiziet pa lietu un gaidīju viņu atpakaļ. Neko daudz es par viņu nezināju, viņa bija kā lietus princese. Garšīga un gaistoša. Kad sākās saulainās dienas un karstums, mana princese no manas dzīves izgaisa, atstādama atmiņai smaržu ar vieglo aromātu "Monsoon".