Liktens lietu muzejs - 3 - 3

"Liktens lietu muzejs" savus virtuālos stendus ir papildinājis ar jauniem eksponātiem.

Jau izstādītos muzeja eksponātus joprojām var aplūkot šeit. Savukārt zemāk atradīsiet sešus jaunākos eksponātus:

"Liktens lietu muzejs" ir bijušo vai esošo rīdzinieku personīgu priekšmetu un stāstu kolekcija. Projekts notiek "Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014" programmas ietvaros. Plānots, ka vēlāk visa ekspozīcija tiks izstādīta bijušajā "Stūra mājā", taču šobrīd tās virtuālā versija ir aplūkojama DELFI Aculieciniekā.

Muzeja ekspozīciju varat papildināt arī jūs. Tie var būt sadzīves vai mākslas nieciņi, pagājušo laiku agregāti, mēbeles vai apģērbs. Galvenais, lai tie ir laikmeta liecinieki, kas jūsu dzīvē ir spēlējuši svarīgu lomu. Par eksponātu iesniegšanu vairāk uzzināsiet, sazinoties pa e-pastu liktenslietas@gmail.com. Neaizmirstiet priekšmetam pievienot īsu, bet izsmeļošu aprakstu, kāpēc tas būtu jāredz citiem.

Nozagtās kāzu dāvanas

Vilnis Majors, 45

Kāzu tērpi mums ar sievu bija forši un saskaņoti – man brūna samta uzvalks un tauriņš ar zelta lentīti, viņai – zeltīta auduma kleita un ap kaklu – brūna samta lente, nekādiem kanoniem jau neatbilda, bet galvenais, ka pašiem patika. Kāzas mums bija jautras. Un dzīve ar tāda jautra vienmēr bijusi, mums ar sievu patīk dzīt jokus. Pirms gadiem desmit mājās ielauzās zagļi, aiznesa televizoru, sievas zelta auskarus, gredzenu un nerca kažoku. Arī kāzu štātes aiznesa. It kā štrunts vien ir, bet bija piemiņa. Tauriņš laikam bija izkritis – tas gulēja istabā uz grīdas starp izjauktajām skapja atvilktnēm un ar kājām gaisā apgriezto māju, kur bija nepatīkami atgriezties. Zagļus vēlāk atrada, arī sazagtās mantas (to policijas mantu noliktavā bija steriem), bet kad mūs sauca atpazīt tās lietas, man vairs negribējās pa tām kaudzēm rakņāties. Teicām, ka mums tur nekas nepieder, un gājām mājās. Paldies Dievam, ka tauriņš vēl no kāzām palika.

Sudraba briedis piemiņai

Anna Šarapova, 30

Bērnību es pavadīju mikrorajonā, piecstāvenē, tai blakus bija vēl citas tādas pašas mājas ar lielu pagalmu un interesantu bērnu sabiedrību. Vispār mēs bijām draudzīgi, tomēr, kad domājām spēlēt "nopietnu" spēli, vienmēr dalījāmies latviešos un krievos. Visbiežāk spēlējām Kaļimbamba, un bija mums arī balva – šis te "sudraba" briedis, kas patiesībā ir plastmasas, bet labi nokrāsots. To Ļena no pirmā stāva izdīca savai mātei māksliniecei. Tad nu nokrāsotais briedis kļuva par ceļojošo balvu un katrreiz glabājās pie cita uzvarētāja. Mēs paaugāmies lielāki, spēlējām to spēli aizvien retāk, un sanāca, ka pēdējā spēlē uzvarēja mana komanda. Ļenas māte pagājušogad nomira, Ļenka aizbrauca pie tēva uz Pēterburgu, pie manis palika plastmasas briedis sudraba krāsā.

Līgavainis Parīzes pagrabā

Monta Zariņa, 50

Cepurīte atceļoja uz Latviju no Parīzes, kur biju ekskursijā ar kolēģiem. Visu dienu staigājām visi kopā pa pilsētu – pa muzejiem, šaurām ieliņām, maziem veikaliņiem, izstādēm un citām tūristu izklaidēm. Pat pusdienas nebija laika paēst. Cik tur bija skaisti! Bet vienā brīdī man tik ļoti sagribējās pabūt vienai un neviens neiebilda. Tā es klīdu viena pati pa Parīzi, līdz apmaldījos. Tuvumā neviena cilvēka! Klaiņoju šurpu turpu, meklējot ceļu, bet apkārt neviena, kam pajautāt, līdz uzgāju mazu, pagraba antikvariātu, kas vairāk izskatījās pēc tumšas, noslēpumainas alas, kurā skatienam pavērās visādas brīnumainas lietas. Vispirms es sāku mērīt senlaicīgās cepures; uzliku galvā šo melno cepurīti ar spalvām, tad piemērīju platmali, tad tādu smieklīgu, ar mākslīgām puķēm. Te pēkšņi blakus izdzirdu vīriešu balsis: – Skaistai sievietei cepures piestāv! Otra balss piebalsoja un es izbrīnījusies pagriezos uz durvju pusi. Paskatījos uz vīriešiem un laikam nosarku. Tā bija mana nākamā vīra liktenīgā replika.

Zīlnieces precību uzdevums

Zigmunds Kaktiņš, 52

Kārtis ir mūsu ģimenes relikvija, tas saistīts ar laiku, kad tikko kā biju iepazinies ar savu tagadējo sievu. Viņa pēc dabas ir azartiska būtne un jaunībā ļoti mīlēja kompānijā iedzert un uzlikt citiem cilvēkiem visādus pārbaudījumus. Protams, ka es nebiju izņēmums. Viņa man patika un es ļoti gribēju ar viņu saistīties, draudzēties. Viņai jau ar kaut kāda interese bija, bet "tāpat vien" viņa ar mani gan negribēja ielaisties, tāpēc izdomāja man uzdevumu: iedeva tukšu kāršu komplekta kastīti, un man tā bija atkal jāpiepilda – jāatrod visas kārtis. Tāds stulbs uzdevums, un kārtis viņa slēpa visādās stulbās vietās. Zem dīvāna, veļas skapī, pie savām drēbēm... Brīžiem man likās, jāmet tam visam miers. Tā ir tāda īsta muļķošanās, bet ar laiku tā kāršu kastīte tomēr atkal piepildījās. Un viņa jau man arī piepalīdzēja…Tāda nu ir mana kundze. Uzdevums pēc uzdevuma, bet… Ko gribēju, dabūju.

Ķīniešu servīze kaķim

Juris Adamovičs, 40

Es daudz ceļoju un mājās uzturos reti. Reiz, kad atkal gatavojos aizbraukt, man uz ielas pieklīda kaķēns un sekoja man līdz pat dzīvokļa durvīm. Viņš neatstāja mani ne uz soli un trepju telpā mēs ienācām abi kopā. Es kaķim iedevu mazliet krējuma, bet atcerējos, ka nedrīkst pieradināt svešu dzīvnieku, un pēc tam vēl atstāt vienu. Ko darīt? Izliku viņu ar visu krējuma trauku aiz durvīm, atstāju uz trepēm un aizbraucu. Pēc pāris nedēļām, kad atgriezos, pie savām durvīm atradu greznu ķīniešu apakštasi, kurā kāds bija ielējis pienu. Tā, izrādās, bija mana jaunā kaimiņiene, un šķīvīti ar pienu "manam" kaķēnam bija nolikusi viņa. Kad prasīju, vai vienkāršāka trauka nebija, viņa man atbildēja - jādzīvo ir iespējami skaisti.

Šņaucamā tabaka vai s(ūds)

Zigmunds Šics, 57

Uz mūsu kantori bija atbraukuši zviedru kompanjoni un vakarā bija tusiņš. Viens no viņiem izvilka no kabatas mazu, apaļu kārbiņu – varbūt mēs gribot pamēģināt šņaucamo tabaku? Neviens no mūsējiem neko tādu nebija provējis, bet ne pēc kā jau īpaša tā tabaka neizskatījās. Tā kā visi jau bijām smuki iesiluši, tad, kā saka, nebija iemeslu nepaprovēt. Ar to tabaku gan mums gāja visādi, bet vienam no mums (Andžam) tā lieta gāja kā no rokas un arī gaidītais apmierinājums iestājās. Nu, bet citam atkal nekā. Es atminos, kā viens no kolēģiem, kuram it kā viss notika, sāka traki šķaudīt, – izšņaucis degunu un apskatījies salvetē, viņš iesaucās: Pēc kā tas izskatās?! Pēc sūda, viņš nogārdza. Arī nav nebūtisks faktors…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!