Jānis Kučinskis: Briseles vietvalžu un viņu 'opozīcijas' balagāns  (81)

Kopš tā laika pagājuši 73 gadi, bet nekas nav mainījies. Lēmumu ļaut Latvijā ieviest eiro jaunie vietvalži pieņēma jau 2003. gadā, ratificējot pievienošanās līgumu ES. Protams, Latvijas tautas viedokli šajā jautājumā neprasīja. "Pievienošanās ES līgums" ir dokuments uz aptuveni 6000 lappusēm, un to katrs principā var izlasīt, ja ir vēlēšanās un pacietība. Eiro ieviešana bija tikai viens no jautājumiem, kura lemšana atdota Briseles institūcijām. Vēlāk ratificējot arī Lisabonas līgumu, Latvijas puse faktiski visu svarīgu jautājumu lemšanu deleģējusi Briseles un Frankfurtes institūcijām (Frankfurtē darbojas Eiropas centrālā banka). Tas lēmums, ko Saeima ar 52 balsīm pieņēma 31. janvārī, nebija par eiro ieviešanu, bet tikai - "Euro ieviešanas kārtības likums". Tas ir par uz vietas veicamām sagatavošanas procedūrām, nevis par pašu eiro ieviešanu. Lai saprastu Latvijā notiekošo, jāsaprot, ka kopš Lisabonas līguma ratifikācijas Latvijā uz vietas svarīgus lēmumus vairs nepieņem! Saeima un MK Rīgā tikai vietējām vajadzībām pielāgo (iztulko un iestrādā vietējos likumos) un administrē Briselē pieņemtos lēmumus. Un tādos gadījumos vietējo administrāciju pareizāk būtu saukt par vietvalžiem. Būtībā Latvijas vietvalži XXI gadsimtā ne ar ko neatšķiras no Latvijas vietvalžiem 1940. gadā (līdz 1991. gadam). Līdz ar to pēdējo mēnešu kaislības ap eiro bija tikai cirks lētticīgai publikai, kurā vietvalži tēlo, ka viņi kaut ko te lemj, bet viņu opozīcija viņiem tikai piespēlē, krāj sev lētu slavu un politisko kapitālu, lai pēc tam to izmantotu piekļūšanai silei, proti, lai paši kļūtu par Briseles vietvalžiem. Labākajā gadījumā šī opozīcija pati neko nesaprot un māna arī citus. Kā aklais, kurš rāda ceļu aklajiem.

Brisele lemj, bet vietvalži - pilda mājasdarbus

Lēmumu, kad galīgi ieviest Latvijā eiro, pieņems nevis Rīga, bet Brisele. Pirmais ieviešanas termiņš jau bija noteikts - 2008. gada 1. janvāris, bet to nācās atlikt, jo sākās pasaules finanšu krīze. Daļēji Latvijā eiro jau ir sen ieviests, rupji pārkāpjot likuma "Par Latvijas Banku" 34. pantu ("Lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā"). Atcerēsimies, ka vairāk nekā 80% kredītu, ar kuriem ārvalstu bankas uzpūta patēriņa un nekustamo īpašumu burbuli Latvijā, bija izsniegti eiro valūtā. Paraugieties sludinājumu lapās, kur jau sen figurē cenas latos un eiro. Un arī pats lats jau sen piesaistīts eiro un nekalpo Latvijas ekonomikas interesēm. Tā kā Latvijai nav arī patstāvīgas monetārās un fiskālās politikas, latu nevar uzskatīt par "nacionālo valūtu" (kā to pasniedz opozicionāri), bet tikai par pagaidu maksāšanas līdzekli, kas nosaukts par latu. Ja mēs gribam būt godīgi kaut vai pret sevi un raudzīties realitātei acīs, tad to norēķinu zīmi, kuru ierasts saukt par latu, pareizāk būtu saukt par okupācijas latu. To jau sen regulē gan Briseles, gan Vašingtonas institūcijas. Jā, nosaukums "lats" latvieša ausīm patīkams un pretendē uz pēctecību ar pirmskara latu, bet tam tikai sentimentāla nozīme, jo pēc būtības esošais lats ir no ārienes regulēts norēķināšanās līdzeklis, kuru Latvijai liegts patstāvīgi izmantot par savas attīstības instrumentu. Latvijas Banka, kas formāli regulē lata apgrozību, pati ir neatkarīga no vietvalžu institūcijām, bet tikai pilda Briseles un Vašingtonas diktēto naudas politiku. Pilnībā ieviešot eiro, nekas šajā ziņā nemainīsies. Gan tagad, gan tad monetāro un fiskālo politiku Latvijai diktēs ārējās institūcijas.

Norādījumus, kurus Briseles institūcijas uzdod saviem Rīgas vietvalžiem, presē ierasts saukt par "mājasdarbiem". Kā jau esmu vairākkārt uzsvēris - lēmumus pieņem Brisele, bet vietvalži tikai pilda Briseles uzdotos mājasdarbus.

Lai ieviestu latu, Brisele saviem Latvijas vietvalžiem uzdevusi divus galvenos mājasdarbus:

- gādāt, lai Latvijas makroekonomiskie rādītāji iekļautos Māstrihtas līguma kritērijos;

- veikt organizatoriskos priekšdarbus eiro pilnīgai ieviešanai.

Ko vietvalži jau darījuši, lai panāktu atbilstību Māstrihtas kritērijiem?

Viņi samazināja budžeta izdevumus un palielināja nodokļus, proti, samazināja Latvijas iedzīvotāju algas un pabalstus, likvidēja daudzas slimnīcas, skolas un veselus ciemus, likvidēja daudzas darbavietas, liedza līdzekļus infrastruktūras, piemēram, ceļu uzturēšanai un remontam, piespieda daudzus tūkstošus iedzīvotāju aizbraukt no Latvijas utt. Kad Dombrovskis šos Latvijas iznīcināšanas un ekonomikas žņaugšanas rezultātus nosauca par "veiksmes stāstu", būtībā viņš nemeloja, tikai viņam ir citi veiksmes stāsta kritēriji: viņš domāja nevis par Latvijas un tautas interesēm, bet par savu karjeru Briselē. Dārgo cenu par Māstrihtas kritēriju iedzīvināšanu un tātad arī eiro ieviešanu jau ir samaksājusi Latvijas tauta ar savu nabadzību, beztiesību un izstumšanu no dzimtenes. Protams, Brisele šādu genocīda politiku atbalsta, jo vecajām ES dalībvalstīs ir katastrofāls demogrāfiskais stāvoklis, un tās ļoti sev vēlas saņemt lētu, par Latvijas naudu izglītotu un viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku.

Dalība ES un eiro ieviešana ir viens nedalāms komplekts

Daudzi naivi cilvēki, kuri nav nopietni studējuši "Pievienošanās ES līgumu" un Lisabonas līgumu, uzvedās tā, kā mazi bērni, kuri no baltmaizes kukuļa grib izknibināt tikai rozīnes, bet pārējo atstāt tuviniekiem. Diemžēl tā tās lietas reālajā pieaugušo pasaulē nenotiek. Tiem, kuri ir par Latvijas dalību ES, jāuzņemas atbildība par visu, kas rakstīts minētajos līgumos, tai skaitā eiro ieviešanu. Ja Latvija ir ES dalībvalsts ar tādiem noteikumiem, kādi tie ir, tad ir pilnīgi loģiski, ka Latvijai nav savas nacionālās valūtas, fiskālās un monetārās politikas, ka Latvijai nav sava ražošanas attīstīšanas plāna, ka Latvijai nav savas ārējās tirdzniecības politikas, ka Latvijai nav savas banku un tirdzniecības sistēmas, ka Latvijai nav arī savas patstāvīgas kultūras politikas utt. Jo savas suverenās tiesības lemt Latvijas iedzīvotājiem svarīgus jautājumus Latvija ir deleģējusi (atdevusi) Briseles institūcijām. Mēs nevaram no Dalības līguma ES izvēlēties tikai to, kas mums patīk, bet citādi tēlot neatkarīgu valsti (nejauciet ar tādām dalībvalstīm kā Lielbritānija, kuras ES iestājās ar īpašiem noteikumiem).

To pašu gribu teikt eiro ieviešanas pretiniekiem. Netēlojiet muļķus, neblefojiet un nemaldiniet citus! Ja gribat, lai Latvijai būtu sava nacionāla valūta, tad vispirms atjaunojiet Latvijas suverenitāti un tiesības pašiem lemt visus Latvijas tautai svarīgos jautājumus! Pašreizējais lats nav nacionālā valūta, tas ir okupācijas lats, ko tūlīt nomainīs okupācijas eiro. Un tādai pakļautai administratīvai vienībai, kāda tagad ir Latvija, okupācijas eiro piestāvēs labāk. Un nevajag nevietā izmantot un zaimot lata nosaukumu. Kad būs neatkarīga Latvija, tad tai būs arī lats.

Vietvalžiem gribu teikt tā: netēlojiet, ka jūs te kaut ko lemjat un, lūdzu, atturieties no solījumiem, kurus nespējat pildīt! Jūs neko nevarat solīt par eiro ieviešanas sekām, jo eiro politika nav atkarīga no jums. Ne jūs lemsiet ES vai Eiropas federācijas fiskālo un monetāro politiku. Tāpat kā tagad jūs gan sēžat pie viena galda Briselē, bet nelemjat par taisnīgām lauksaimniecības subsīdijām. Eiropas Savienība nav suverēnu valstu savienība, bet biznesa projekts priekš bagātajiem. Bet jūs šajā netīrajā spēlē esat tikai vietvalži, kuriem jāpilda Briseles uzdotie "mājasdarbi". Tas, ko jūs tagad darāt, ne ar ko neatšķiras no tā, ko PSRS laikā darīja Pelše un Voss - jūs cenšaties ar kalpošanu un izpatikšanu uztaisīt sev karjeru Briselē, un to darāt uz savas tautas nelaimes rēķina. Uz Latvijas interesēm jūs jau sen raugāties caur savu Rietumu aizbildņu acīm un tām ciniski uzspļaujat! Jūs nicināt un ienīstat savu tautu. Jūsu darbi ir tipisks neo-pelšisms, kad jūs, gribot izpatikt Briseles kungiem, pārcenšaties, darot pat to, ko Brisele no jums vēl nav prasījusi. Jūs esat iemācījušies Briseles birokrātu vēlmes nolasīt no viņu acīm, pirms tās pārtapušas regulās un direktīvās. Jūs uzvedaties kā tas anekdotiskais kristietis, kurš cenšas būt ticīgāks par pašu Romas pāvestu. Vēsture jūs ierindos vienā rindā ar Kangaru, Kirhenšteinu, Pelši un Vosu. Neatkarīgi no formālās partijas piederības.