Skandāls pēc skandāla: baznīcas, cirks, dzīvoklīši - tiesvedību un strīdu apvītie īpašumi  (25)

Daži no publiski vairāk apspriestajiem un pamanītajiem strīdiem īpašumu lietās norisinājušies un joprojām risinās starp reliģiskajām konfesijām un pašvaldībām, turklāt daži no tiem, kā, piemēram, strīds par Rīgas svētā Pētera baznīcu, laiku palaikam uzvirmo ar jaunu sparu, aktualizējot diskusijas par celtnes piederības un apsaimniekošanas jautājumiem.

Citkārt, kā, piemēram, viesnīcas "Rolands" gadījumā, plašāka uzmanība lietai savulaik pievērsta vienkāršās un ātrās īpašuma atsavināšanas un tikpat ātrās tālākpārdošanas dēļ. Savukārt tiesvedības procesa gaitai un peripetijām ap Rīgas cirka ēku sabiedrība seko jau aptuveni divdesmit gadus, vērojot, vai tā paliks valsts vai privātpersonu īpašumā.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar deviņiem īpašumiem, kuri iepīti ilgos un juridiski sarežģītos strīdos un procesos:

Nelielā Pētera un Pāvila baznīcas ēka celta vēl 18. gadsimta otrajā pusē un 1836. gadā tai piešķirts katedrāles statuss. Neilgi pēc Latvijas Republikas dibināšanas starp Pareizticīgo baznīcu un jaunizveidoto valsti sākās tiesu darbi par Citadeles ēku kompleksa (tostarp katedrāles) piederību, un tie risinājās gandrīz visu pagājušā gadsimta sākumu, līdz trīsdesmitajos gados strīdā uzvarēja baznīca.

Tomēr vēlāk - 1939.gadā - pati baznīca no vairākiem īpašumiem kādreizējā Citadeles kvartālā atteicās un starp tiem, iespējams, bijusi arī katedrāles ēka. Par īpašumiem no valsts pretī solīts miljons latu un vairāki citi īpašumi. Tomēr līdz Otrajam pasaules karam valsts baznīcai paguva samaksāt tikai pusi no solītās summas. Pēc kara laikā ēkā darbojās koncertzāle "Ave sol", kurā bija 300 skatītāju vietas.

Pagājušā gadsimta nogalē Latvijas Pareizticīgo baznīcas (LPB) Sinode atkal sāka tiesāšanos un lūdza Pētera un Pāvila katedrāli atdot baznīcas īpašumā. Prasītāji norādīja, ka dokumentāli ir grūti pierādīt, vai starp 1939.gadā valstij atdotajām ēkām tiešām bijusi arī šī katedrāle, jo dokumentos minēts vien sanumurēts ēku komplekss, bez norādes, kura ēka atbilst konkrētajam numuram.

Šajā strīdā tika pieņemti pretēji spriedumi. 2004. gada 29.aprīlī tiesa nosprieda, ka tiesības uz katedrāles ēku pienākas LPB. Pēc šī sprieduma izrādījās, ka Rīgas domes toreizējā vadība - domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs (LSDSP), izpilddirektors Māris Tralmaks un kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas vadītājs Dainis Īvāns (LSDSP) - par īpašumtiesību zaudējumu uzzinājuši tikai no "Ave sol" direktores, brīdī, kad baznīcas pārstāvji bija ieradušies pārrunāt mantu izvākšanas jautājumus. Rīgas domes pārstāve tiesā juriste Ināra Seipulova pret šo spriedumu nebija protestējusi, un tas bija stājies spēkā. Vēlāk gan pret pašu Seipulovu tika sākta krimināllieta par bezdarbību, taču viņa šajās apsūdzībās tika attaisnota.

Rīgas domes vadībai nemanīti garām paslīdējušais spriedums strīdā ar LPB tika noprotestēts un tiesāšanās turpinājās Augstākajā tiesā, kas 2006. gadā atjaunoja domes īpašuma tiesības uz strīdus ēku. LPB spriedumu apstrīdēja AT Senātā, uzskatot, ka tai pienākas tiesības uz šo īpašumu. Nākamajā gadā punktu šim strīdam pielika Senāts un atstāja spēkā baznīcas interesēm nelabvēlīgo spriedumu.

Kamēr vēl risinājās tiesvedība, toreizējais Rīgas galva ar baznīcas metropolītu Aleksandru paguva vienoties par ēkas turpmāku izmantošanu paredzot, ka, lai gan ēkā par "zināmu atlīdzību" līdz citas koncertzāles uzbūvēšanai varēs notikt arī RD organizēti kultūras pasākumi, nākotnē Pētera un Pāvila baznīca pamatā pildīs dievnama funkcijas.

Dažus gadus pēc Senāta sprieduma - 2010.gada februārī - apvienības "Saskaņas centrs" (SC) Saeimas frakcija aicināja Rīgas domi parādīt politisko gribu un lemt par dievnama atkārtotu atdošanu Pareizticīgajai baznīcai. Ideju atbalstīja arī Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un toreizējais vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC), taču baznīca līdz šim brīdim ir pašvaldības pārvaldībā.

Kā liecina publiski pieejamie dati, LPB interesē arī citu tai vēsturiski piederējušo īpašumu atgūšana un tā sākusi tiesāšanos. Tā Baznīca, piemēram, vērsusies Rīgas apgabaltiesā ar prasību pret domi un Zemes komisiju par īpašuma tiesību atjaunošanu īpašumiem Ērgļu ielā 7, Pērnavas ielā 10, K.Barona ielā 97b un 99. Šajā kvartālā starp citām ēkām atrodas arī Rīgas 94. pirmsskolas izglītības iestāde un bērnu un jauniešu centrs "Rīgas skolēnu pils".

Par īpašuma tiesību atgūšanu tiesājusies arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB). Tā 2008.gadā iesniedza prasību pret Rīgas domi par tiesībām uz zemes īpašumu Miera ielā 45 un vienu no kompleksā esošajām ēkām - celtni, kas saglabājusies no 1904.gada. Šis īpašums vēl cariskās Krievijas laikā bijis baznīcas izveidotas un tai piederīgas labdarības biedrības īpašums.

Jau 1895.gadā zemesgabals Miera ielā un uz tā esošā vienstāva slimnīcas ēka uz pirkuma līguma pamata zemesgrāmatā reģistrēta kā 1862.gadā dibinātās "Marijas diakonistu biedrības" īpašums. Līdz pat Latvijas okupācijai biedrībai kopumā piederējuši vairāki īpašumi Miera ielā - tagadējā Rīgas pilsētas dzemdību nama apkaimē.

Prasībā LELB lūdza tiesu atzīt baznīcu par iepriekšminētās biedrības tiesību pārmantotāju un atjaunot tiesības uz vienu no tagadējā Dzemdību nama kompleksa ēkām un zemi, uz kura komplekss (tostarp attēlā redzamā Dzemdību nama lielā ēka) uzbūvēts.

LELB 2008.gadā publiski paziņoja, ka ar tiesvedību nekādā ziņā nevēlas traucēt īpašumā esošā Dzemdību nama darbību, jo "ļoti labi saprot", cik būtisku lomu sabiedrībā veic šī iestāde un tajā strādājošie. Baznīcas pārstāvji tikai norādīja, ka šis ir viens no daudziem gadījumiem, kad LELB iespēju robežās atjauno vēsturiski pastāvējušās īpašumtiesības.

Izskatot šo strīdu pirmajā instancē, Rīgas apgabaltiesa 2009.gada 16.oktobrī LELB prasību noraidīja, taču baznīca tās interesēm nelabvēlīgo spriedumu pārsūdzēja Augstākajā tiesā. Pērnā gada 9. oktobrī, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pilnībā noraidīja LELB prasību.

Tiesāšanās ap Rīgas Cirka ēku ir izvērtusies par vienu no visvairāk samudžinātajiem civilprocesiem atjaunotās Latvijas vēsturē gan daudzo prasījumu gan atcelto spriedumu un apturēto tiesvedību dēļ. Tiesvedība aizsākās jau pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā, kad ēku 1993.gadā no VSIA "Rīgas Cirks" kapitāldaļu turētājas Kultūras ministrijas (KM), attiesāja cirka kādreizējā īpašnieka Salamonska mantinieki Juris Bīviņš un Vilhelmīne Mangale.

Sākotnēji tiesas ceļā tika pārbaudīts, vai Bīviņš un Mangale tiešām ir ēkas īpašnieka mantinieki, kas apstiprinājās - Salamonskis savulaik namu bija novēlējis savai sievai, kura savukārt to nodevusi savu brāļu īpašumā. Bīviņš un Mangale bijuši brāļu mantinieki. Tiesvedība sazarojās, kad iesaistījās bijusī cirka māksliniece Dzintra Žilde, kura no "Rīgas Cirka" centās attiesāt nomas maksu. Viņa no Bīviņa 1998.gadā dāvinājumā bija saņēmusi zemesgabalu zem cirka ēkas, bet mantojusi - daļu ēkas. Lai gan sākotnēji Ģenerālprokuratūra apšaubīja kā testamenta, tā dāvinājuma likumību, Žilde, ieķīlājot zemi, "Perex bankā" paņēma kredītu. Vēlāk prokuratūra atzina zemes dāvinājuma līgumu par spēkā esošu un "Rīgas cirkam" tika piespriests maksāt nomas maksu.

2002.gadā "tiesvedību tīkls" namu un zemesgabalu Merķeļa ielā apvija vēl ciešāk - "Rīgas Cirks" un KM vērsās ar prasību Rīgas apgabaltiesā pret cirka ēkas un zemes īpašniecēm Mangali un Žildi, Rīgas domi, Zemes komisiju, kā arī trešo personu - "Parex banku". KM tiesai lūdza atcelt īpašuma dāvinājuma līgumus un vairākus Zemes komisijas lēmumus. Ministrijas pārstāvis Andis Raudiņš tiesā norādīja, ka īpašumam jau iepriekš bijis piešķirts valsts nozīmes kultūras objekta statuss, līdz ar to Bīviņš nemaz nedrīkstēja saņemt šo īpašumu un tālāk to uzdāvināt Žildei. Tā vietā pašvaldībai vajadzējis ierādīt līdzvērtīgu īpašumu citā vietā.

Pēc kāda laika - 2005. gada 15.jūnijā - vēl citā tiesvedībā Augstākās tiesas Senāts pasludināja savu galīgo spriedumu strīdā par Bīviņa testamentu, kurā viņš īpašumu bija novēlējis Žildei. Senāts lēma par labu Bīviņa atraitnei Sarmītei Bīviņai un atzina testamentu par spēkā neesošu. Tādējādi testamentu kā spēkā neesošu bija atzinušas visas trīs tiesu instances. Līdz ar to Žilde ieguva tiesības tikai uz viņai uzdāvināto zemesgabalu zem ēkas, bet nevis pašas ēkas daļu. Pēc sprieduma pasludināšanas gan izrādījās, ka Bīviņa atraitne īsi pirms tiesas lēmuma ar Žildi noslēgusi līgumu, kurā paredzēts, ka viņa saņem pusi no Žildei piederošās zemes un vienlaikus atzīst Bīviņa atstāto mantojumu Žildei par spēkā esošu. Abas dāmas turpmāk apņēmās īpašumu apsaimniekot kopīgi.

Jauns pavērsiens tiesāšanās procesā pienāca 2006.gada decembrī, kad Rīgas apgabaltiesa noraidīja 1993.gadā iesniegto Bīviņa un Mangales prasību pret KM un "Rīgas Cirku", tādejādi īpašumtiesības uz ēku ieguva KM. Spriedums tika pārsūdzēts un Augstākajā tiesā, kas 2008.gadā pieņēma pretēju spriedumu un atzina privātpersonu tiesības uz Rīgas cirka ēku. Šai tiesvedībai vēl punkts nav pielikts. Tāpat tiesāšanās vēl risinās par dāvinājuma līguma atcelšanu, ar kuru vairāk nekā 3000 kvadrātmetri zemes uzdāvināti Žildei.

Aglonas internātvidusskola dibināta 1956.gadā ēkā, kas pabeigta 1939.gadā. Skolas ēkas 1995. gadā ieguva Latvijas Romas katoļu baznīca (RKB), kad toreizējais Ministru prezidents Māris Gailis un Rīgas metropolijas kūrijas arhibīskaps Jānis Pujats parakstīja vienošanos par skolas nodošanu katoļu baznīcai un pārveidošanu par katoļu ģimnāziju.

Preiļu rajona padome šim lēmumam pretojās un par Aglonas internātģimnāzijas skolas ēku īpašumtiesībām uzsāka tiesvedību. Preiļu rajona padome tomēr tiesu zaudēja. Pašvaldībai skola bija jāatbrīvo ar 1999. gada 15. jūliju, ko tā arī izdarīja, taču internātskolu nelikvidēja. Tā to saglabāja, skolu pārceļot uz agrāko Jaunaglonas profesionāli tehniskās skolas kopmītņu ēku Jaunaglonā.

Pēcāk Aglonas bazilika vairākus gadus tiesājās arī par Jaunaglonā esošo kopmītņu ēku īpašumtiesībām. RKB šo ēku gan neieguva. Augstākās tiesas Senāts 2003.gadā atzina, ka pirmskara Latvijā šī ēka ir piederējusi nevis Aglonas bazilikai, bet Izglītības biedrībai, kuras likvidācijas gadījumā saskaņā ar šīs biedrības statūtiem bazilikai pienācās kustamā manta, bet ēka - toreizējai Izglītības ministrijai.

Preiļu rajona padome paņēma kredītu, lai pārbūvētu šīs telpas skolas vajadzībām un 2004. gada rudenī skolas ēkas pirmā rekonstruētā kārta tika nodota ekspluatācijā. Tomēr īsi pirms tam pašvaldība saņēma izglītības un zinātnes ministra Jura Radzeviča (LPP) rīkojumu, ar kuru ministrijas departamentam uzdots no 23.augusta "pārtraukt mērķdotācijas novirzīšanu Preiļu rajona Aglonas internātvidusskolai".

Toreiz Preiļu rajona padomes priekšsēdētājs Arvīds Soldāns norādīja, ka, viņaprāt, internātvidusskolas iznīcināšana tiek veikta mērķtiecīgi, lai tādējādi balstītu Aglonas Katoļu ģimnāziju, kura piecu darbības gadu laikā tā arī neesot ieguvusi vietējo vecāku un skolēnu uzticību. Salīdzināšanai - pērn pavasarī Katoļu ģimnāzijā mācījās astoņi skolēni, bet Aglonas internātvidusskolas skolēnu skaits pēdējos gados svārstījies no 100 līdz 110 skolēniem.

Netālu no Rātsnama esošo viesnīcas "Rolands" ēku savulaik rekonstruēja uzņēmums "Skonto AL", šiem darbiem ņemot kredītu un ieķīlājot patlaban par maksātnespējīgu atzītajā "Krājbankā".

Latvijas Komercbanku asociācijas šķīrējtiesa 2004.gada februārī lēma, ka 2,7 miljoni latu no "Skonto AL" ir piedzenami par labu "Krājbankai". Lai atgūtu līdzekļus banka burtiski nekavējoties pārņēma viesnīcu un tik pat ātri pārdeva aptuveni divas nedēļas iepriekš dibinātajam uzņēmumam "Calculus".

Firma, kuras pamatkapitāls ir 2000 latu, viesnīcu iegādājās par diviem miljoniem latu, tostarp nopērkot arī "Krājbankā" ieķīlāto viesnīcas inventāru. Saskaņā ar 2001.gada 16.maija pilnvarojuma līgumu, abus īpašuma pārdošanas līgumus (gan ēkas, gan inventāra) "Skonto AL" vārdā slēgusi "Krājbanka".

Šī darījuma dēļ "Skonto AL" zaudēja galvenos tai piederošos aktīvus - viesnīcas ēku un inventāru, un apgabaltiesa 2004.gada martā atzina uzņēmumu par maksātnespējīgu. Vēlāk, izvērtējot nekustamā īpašuma pārdošanas apstākļus, "Skonto AL" administrators Aigars Lūsis secināja, ka darījuma rezultātā pilnvarnieka - "Krājbanka" - vainas dēļ "Skonto AL" un tās kreditoru kopumam nodarīti zaudējumi, kurus bankai ir pienākums atlīdzināt. Līdz ar to 2010.gada martā Rīgas apgabaltiesā tika iesniegta prasība pret "Krājbanku".

Pērnā gada 10.aprīlī Augstākā tiesa pilnībā apmierināja "Rolands" bijušo īpašnieku administratora prasību un no "Krājbankas", kas tiesāšanās procesa laikā atzīta par maksātnespējīgu, piedzina 920 000 latu zaudējumus. Turklāt Augstākā tiesa noteica "Skonto AL" tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos 6% gadā.

Rīgas dome ap tūkstošgades miju vairākkārt neveiksmīgi centās iegūt īpašumtiesības uz valstij piederošo viesnīcu "Rīga". Tiesības uz vienu no viesnīcas ēkām - Aspazijas bulvārī 20, tā nostiprināja Zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda. Valsts gan vērsās tiesā ar prasību pret pašvaldību, apstrīdot tiesību ierakstīšanas likumību, taču pirmajā instancē pašvaldībai zaudēja - tiesa pateica, ka viss noticis likumīgi.

Valsts interešu pārstāve Finanšu ministrija vēlāk spriedumu pārsūdzēja, un Augstākā tiesa tomēr lēma par viesnīcas "Rīga" ēkas atstāšanu valsts īpašumā. Īpašuma tiesību nostiprināšana Rīgas pilsētai tika atzīta par nelikumīgu, jo tiesa secināja: uz pašvaldības vārda Zemesgrāmatā ir ierakstāmas ēkas, kas nodotas pašvaldības īpašumā tikai ar Ministru Padomes vai Ministru Kabineta akceptu, taču par konkrēto ēku šāda dokumenta nav. Arī Senāts vēlāk šo lēmumu atstāja negrozītu.

Rezultātā dome nolēma vērsties LR Satversmes tiesā ar lūgumu izvērtēt Ministru kabineta pieņemtos rīkojumus, kuri attiecas uz viesnīcu "Rīga" - tās atstāšanu valsts īpašumā un nodošanu privatizācijai. Visas pašvaldības sūdzības gan tika noraidītas.

Ēka vēlāk tika ieguldīta VAS "Valsts Nekustamo īpašumu" (VNĪ) pamatkapitālā un vairākkārt piedāvāta izsolēs par aptuveni četriem miljoniem latu, tomēr nams līdz pat šim brīdim palicis VNĪ pārziņā. Patlaban uzņēmumā domā, vai ēku vēlreiz mēģināt pārdot vai arī to par pašu naudu rekonstruēt.

2001. gada decembrī Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurors cēla apsūdzību pieciem bijušajiem toreizējās Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) valdes locekļiem, kā arī iestādes kādreizējam ģenerāldirektoram Jānim Mottem. Prokuratūra lietu tiesai nodeva 2004.gada sākumā. Apsūdzībā toreiz bija 173 nelikumīgas dzīvokļu piešķiršanas epizodes, taču lietas izskatīšanas laikā prokurors Aleksandrs Stepanovs atteicās no 72 epizodēm un no apsūdzības daļas par zaudējumu nodarīšanu valstij. Lietas izskatīšana tiesā ilga vairākus gadus.

Apsūdzība uzskatīja, ka ar Mottes gādību valsts dzīvokļu īres tiesības Rīgā, Liepājā, Jūrmalā, Jelgavā un Daugavpilī saņēma bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, bijušais vides ministrs Vents Balodis, kā arī Olafs Pulks, Gundars Bērziņš, Agris Orups, Inta Bērziņa daži pašas VNĪA valdes locekļi, kā arī komponists Raimonds Pauls.

Gan Rīgas Centra rajona tiesa, gan Rīgas apgabaltiesa apsūdzētos attaisnoja spriedumu. Pēc tam ar prasību tiesā vērsās Motte, prasot no valsts 115 399 latus. Saistībā nepamatotām apsūdzībām krimināllietā viņš šobrīd no valsts piedzinis aptuveni aptuveni 6000 latus - 1000 latu morālo kompensāciju un 5012 latu zaudējumus. Tā kā tiesa nepiedzina visu prasīto summu, Motte spriedumu pārsūdzējis, un paredzams, ka šā gada 3.jūnijā Rīgas apgabaltiesa lietu skatīs apelācijas kārtībā.

Strīds par Rīgas Sv.Pētera baznīcu starp Rīgas domi (RD) un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB) aizsākās 1992.gadā. Tolaik Augstākā Padome pieņēma likumu par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām, taču tas netika attiecināts uz diviem valstij nozīmīgiem kultūras pieminekļiem - Doma baznīcu un Sv.Pētera baznīcu.

Šo dievnamu statusu bija paredzēts noteikt īpašos likumos. Likums par Doma baznīcu tika pieņemts, nododot to LELB, bet Pēterbaznīcas statuss likumā netika noteikts, līdz ar ko tā līdz pat šim brīdim ir Rīgas pašvaldības īpašums.

Mainoties varām, vairākkārt Saeimas darba kārtībā nonākušas iniciatīvas par to, lai baznīcas celtni ar tai pieguļošo zemi atdotu LELB. Arī Rīgas Doma baznīcas pārvaldes valdes loceklis Kaspars Upītis savulaik apliecinājis - LELB vēlas pēc iespējas ātrāk pārņemt Sv.Pētera baznīcu savā īpašumā, lai sāktu dievnama sakārtošanu.

Tikmēr likums par Sv.Pētera baznīcu joprojām nav pieņemts un dievnams ir pašvaldības pārziņā. Izņemot atsevišķus gadījumus, arī Rīgas domes deputāti iepriekšējos gados lielākoties ir bijuši pret celtnes atdošanu LELB, skaidrojot to ar kultūras pieminekļa veiksmīgo darbību un pietiekamu finansiālo nodrošinājumu.

Arī strīdi par bijušā Latvijas kinoindustrijas centra - Rīgas kinostudijas zemes īpašumtiesībām nerimst jau vairākus gadus

Zeme, uz kuras uzcelta kinostudija, agrāk piederēja Dzintaram Abulam un Veltai Lazdai. Viņi jau 2005.gadā cēla prasību pret zemes nomnieku - SIA "Rīgas Kinostudija" un prasīja noslēgt nomas līgumu, piedzīt nomas maksu. Šajā strīdā 2009.gadā izdevās panākt izlīgumu, ar kuru "Rīgas Kinostudija" apņēmās līdz 2009.gada 31.decembrim samaksāt zemes īpašniekiem 150 969 latus - nomas maksu par 10 gadiem, kā arī 53 400 latu nokavējuma procentus.

Vēlāk Abuls un Lazda zemi pārdeva "VK Estate", kas pārņēma arī tiesības no kinostudijas piedzīt parādu par zemes nomu, kā to paredzēja tiesas apstiprinātais izlīgums. Lai gan Rīgas apgabaltiesa bija apmierinājusi "VK Estate" pieteikumu par procesuālo tiesību pārņemšanu, kinostudijas pārstāvji uzsvēra, ka savas saistības jau izpildījuši un norēķinājušies ar Abulu un Lazdu.

"VK Estate" kopā ar citu "Rīgas Kinostudijas" kreditoru - uzņēmumu "Šmerļa terases" - Vidzemes priekšpilsētas tiesā vairākas reizes pieprasīja uzņēmuma maksātnespēju, taču tiesa pieteikumus noraidījusi, atzīstot uzņēmumu par maksātspējīgu. Šā gada sākumā īpašumu no uzņēmumiem "VK Estate" un "Šmerļa terases" izsolē iegādājās SIA "Leasing & Factoring AB". Tiesa izsoles rezultātus apstiprināja, bet "Rīgas Kinostudija" šo tiesas lēmumu vēl solījusi pārsūdzēt.

Strīdēšanās par šo īpašumu risinās ne tikai civiltiesiskā kārtā. "Rīgas kinostudijas" kreditors AS "SEB banka" lūgusi policiju sākt kriminālprocesu saistībā ar "Rīgas kinostudijas" amatpersonu iespējamām noziedzīgām darbībām - nepatiesu ziņu sniegšanu kredītiestādei, tiesiskās aizsardzības procesa izmantošanu, lai izvairītos no saistību izpildes, grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, ieķīlātās lietas prettiesisku atsavinājumu un "Rīgas kinostudijas" mantas nobēdzināšanu.

Banka iesniegumā lūgusi atzīt par aizdomās turētajiem bijušo "Rīgas kinostudijas" valdes priekšsēdētāju Ventu Horstu, pašreizējo "Rīgas kinostudijas" valdes priekšsēdētāju Armandu Libertu, kā arī Liberta mātei piederošās SIA "Latvijas Elektronisko dokumentu arhīvs" valdes locekli Intu Kaņepāju.

Saistībā ar pēdējo no minētajām personām - Kaņepāju - savu vārdu teikusi arī tiesa: Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pērn 15. jūnijā viņu atzinusi par vainīgu krāpšanā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, kā arī piespriedusi viņai naudassodu 110 minimālo mēnešalgu jeb 22 000 latu apmērā. Tāpat viņai uz trim gadiem atņemtas tiesības ieņemt vadošus amatus valsts iestādēs, kā arī konfiscēti naudas līdzekļi - 1675 eiro (1173 lati). Šis spriedums gan vēl nav stājies spēkā, jo ir pārsūdzēts.