Liktens lietu muzejs: Poļu robežsarga humora izjūta un sapnis par Mūžīgo pilsētu  (1)

Jau izstādītos muzeja eksponātus joprojām var aplūkot šeit. Bet, lūk, arī jaunākie eksponāti:

"Liktens lietu muzejs" ir bijušo vai esošo rīdzinieku personīgu priekšmetu un stāstu kolekcija. Projekts notiek "Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014" programmas ietvaros. Plānots, ka vēlāk visa ekspozīcija tiks izstādīta bijušajā "Stūra mājā", taču šobrīd tās virtuālā versija ir aplūkojama DELFI Aculieciniekā.

Muzeja ekspozīciju varat papildināt arī jūs. Tie var būt sadzīves vai mākslas nieciņi, pagājušo laiku agregāti, mēbeles vai apģērbs. Galvenais, lai tie ir laikmeta liecinieki, kas jūsu dzīvē ir spēlējuši svarīgu lomu. Par eksponātu iesniegšanu vairāk uzzināsiet, sazinoties pa e-pastu liktenslietas@gmail.com. Neaizmirstiet priekšmetam pievienot īsu, bet izsmeļošu aprakstu, kāpēc tas būtu jāredz citiem.

Krista Baškova

2001.gadā braucu ar draugiem slēpot uz Alpiem. Daudziem no mums tas bija pirmais ārzemju brauciens un jau pa ceļam stāstījām nostāstus par skarbajiem poļu robežsargiem un muitniekiem. Latvija tad tikai vēl gaidīja uzņemšanu Eiropas Savienībā, un pirms brauciena draugs man uzdāvināja šo Eirolācīti, lai tas liek man domāt par viņu.

Kalvarījā pie Lietuvas – Polijas robežas stāvēja gara rinda ar autobusiem un izskatījās, ka šeit pavadīsim vairākas stundas. Tā arī notika. Polijas pusē autobusā iekāpa robežsargs. "Cik pasažieru?" – viņš bargi noprasīja. "26", - atbildēja mūsu autobusa šoferis. Kamēr tika pārbaudītas mūsu pases, robežsargs drūmā ģīmī sāka apskatīt autobusu, prasīja, lai atver vaļā dažas somas. Mēs visi bijīgi klusējām. Tad viņš paprasīja atvērt arī manu somu, kur pašā augšā pamanīja drauga dāvināto mantiņu. Viņš paņēma to rokā un šofera virzienā noprasīja: "Cik tad busā ir pasažieru? 26, saki? Un kas tas tāds – nelegālis?" Mēs nezinājām, ko atbildēt. "Joks," noteica robežsargs. "Es tā jokoju. Varat braukt." Pēc tam visu brauciena laiku mēs lācīti saucām par 27.pasažieri, bet kopš tās reizes robežsargi uz poļu robežas nekad nav šķituši ne briesmīgi, ne šausmīgi. Tādi paši cilvēki, kā visi pārējie.

Marianna Zubina

Kad aizgāju pensijā, jutu, ka sāku "iesēsties mājās" – ārā neeju, trūkst sabiedrības, mājās gan esam kopā ar savu večuku, bet nekāda saistošā sabiedrība jau no viņa nesanāk. Kaimiņiene piedāvāja, varbūt es gribot iet pa sociālo līniju – palīdzēt nelabvēlīgajām ģimenēm, trūcīgajiem? Nobijos, domāju – tas būs par traku, un bīstami arī. Atteicos. Vienvakar viņa zvana – vai es tomēr nevarot palīdzēt, pašai gripa, bet produkti jāaiznes vienai kundzei, kura uz gultas. Izpalīdzēju, aiznesu. Drīz pēc tam kādu vakaru zvana pie durvīm, atveru – kaut kāds puišelis, sažņaudzis rokā mazu eņģelīti un saka – paldies no vecās kundzes, likusi pateikt, ka toreiz es esot bijusi kā eņģelis no debesīm… Vēlāk tomēr aizgāju pieteikties par palīdzētāju. Cilvēkos tomēr labāk , un par labiem darbiem ne tikai cilvēkiem prieks, bet arī Dievam.

Daumants Ivanovs, 55

Romas ceļvedis man ir liktenīgs tādā ziņā, ka tas nozīmē jaunas dzīves sākumu. Padomju laikos mans lielākais sapnis bija kaut kur aizbraukt, bet diemžēl es to nevarēju piepildīt – vectēvs bija leģionārs, tāpēc es skaitījos "aizdomīgais" un uz ārzemēm mani nelaida, izlīdzējos, lasīdams žurnālu "Vokrug sveta" un televizoru. Kad Latvija atguva neatkarību, sāku krāt naudu ceļojumam, un pirmā vieta, kur aizbraucu, bija Roma. Pa šiem gadiem esmu izceļojies pa puspasauli, mājās ceļvežu man ir daudz, bet Romas ceļvedis ir īpašs ar to, ka pirmais, turklāt vēl uz Mūžīgo pilsētu.