Kristīne Atmante-Berge: 8. marts. Varbūt laiks parunāt par lietas būtību?  (113)

Tāda mūsu versija par Valentīna dienu. Latvijā pārsvarā 8. marta tematika ir koncentrējusies ap tematu apsveikt vai neapsveikt sievietes šajā datumā, un vai šī diena ir padomju laiku relikvija vai tomēr iegājusies svētku diena.

Bet par ko ir šis stāsts?

Taču, tā kā esam Eiropas Savienībā un gribam savās vērtībās un dzīves stilā līdzināties attīstītam Eiropas valstīm, varbūt vērts parunāt par lietas būtību, un par ko tiek diskutēts šajā datumā Eiropas valstīs, un kāpēc notiek mītiņi un diskusijas. Proti, par sieviešu līdzvērtīgām iespējām, par sieviešu dzīves kvalitāti un veselību, par sieviešu izglītību, nodarbinātību un atalgojumu. Atļaušos uzreiz pieminēt, ka sieviešu līdztiesības vai emancipācijas jautājums netiek izprasts šaurā nozīmē, ka, piemēram, sievietēm būtu jāizskatās kā vīriešiem vai jādara fiziski smagi un estētiski nepievilcīgi darbi, kā bieži par šo tematu Latvijā nākas lasīt komentāros.

Jautājums būtībā ir par sieviešu brīvu izvēli – gan profesionālā dzīvē, gan privātajā. Jautājums ir par līdzvērtīgām iespējām un vienādu vai līdzvērtīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm. Tas ir arī par tolerantu sabiedrību, kas ir bez aizspriedumiem. Un vēl domāju, ka jautājums ir par patiesu cieņu un respektu, ko sieviete jūt sabiedrībā, it īpaši no vīriešu puses. Manuprāt, ir vērts par to runāt, un viss mums nav tik spoži, kā mums labpatiktos domāt.

Sievietes Latvijā baidās par to publiski runāt vai aizstāvēt sevi, savas tiesības darbavietās, jo tūlīt tiek nosauktas par "zilzeķēm", vīriešu nīdējām un karojošām feministēm. Vai arī vienkārši baidās iegūt nelabvēlību no priekšnieku, vīriešu puses. Bet es tomēr gribētu runāt par konkrētam problēmām Latvijā, lielākoties balstoties uz personiskiem novērojumiem un sarunām ar draudzenēm un kolēģēm. Esmu pārliecināta, ka ir daudz citu piemēru un reālu problēmu virknē nozaru un profesiju, kur strādā sievietes.

Vai mums viss ir kārtībā?

Jā, no vienas puses var šķist, ka mums viss ir kārtībā, jo mums ir dziļas tradīcijas sieviešu aktīvai nodarbinātībai ārpus mājām. Daudz rakstīts, ka Latvijas sievietes ir uzņēmīgas un, it īpaši smagajos ekonomiskās krīzes apstākļos, ir uzņēmušas papildus atbildību par ģimeni, un bieži vien ir galvenās pelnītājas ģimenē. Viens cits pozitīvs piemērs, kas parasti tiek lietots sarunās ar ārzemju viesiem, - Latvijā ir daudz sieviešu augstos amatos valsts pārvaldē un politikā. Viens no dažiem reitingiem Eiropas Savienībā, kurā Latvija atrodas augšgalā, ir tieši par sieviešu skaitlisko pārstāvniecību uzņēmējdarbībā. Ļoti apsveicama arī tendence, ka Latvijas vīrieši mūsdienās arvien vairāk iesaistās bērnu aprūpēšanā un audzināšanā un nekautrējas izmantot tēva atvaļinājumu. Tāpat arvien vairāk izzūd tradicionālais dalījums vīriešu un sieviešu pienākumiem ģimenē. Galu galā visi iegūst no tā, ja vakariņas gatavo tas, kurš labāk to pieprot, un kam tas vairāk patīk.

Medaļas otra puse

Tomēr šai medaļai ir arī otra puse. Nesen Labklājības ministrija publicēja ziņojumu par nevienlīdzību sieviešu un vīriešu atalgojumā. Ziņojums liecina, ka sievietes proporcionāli daudz retāk ieņem nozīmīgus un augstāk stāvošus amatus. Saskaņā ar šiem datiem sievietes vidēji saņem par 15% līdz 19% zemāku atalgojumu nekā vīrieši, un šī tendence saglabājas visās vecumu grupās.

Arī biedrības "Līdere" valdes priekšsēdētaja Aiva Vīksna vienā no žurnāla "Ir" numuriem atzina, ka Latvijā sievietes joprojām vairāk šaubās par paaugstinājumu un kandidēšanu uz vadītāju pozīcijām. Par šīs tendences iemesliem var tikai spekulēt. Man ir aizdomas, ka tam nav tieša sakara ar sieviešu kompetenci un zināšanām, jo parasti skolās un augstskolās meitenes un sievietes ir cītīgas studentes. Eiropā un ASV to bieži saista ar "glass ceiling" efektu, stikla griestiem, kuru oficiāli it kā nav, bet tie tomēr pastāv. Tie ir dažādi neredzami šķēršļi – objektīvi un subjektīvi iemesli sieviešu virzībai pa karjeras kāpnēm. Būtu interesanti un noderīgi veikt pētījumu Latvijā par šo problēmu, lai saprastu, vai tādi "stikla griesti" pastāv, kādi tiem ir iemesli, un kāpēc sievietes daudz retāk nekā vīrieši izvēlas vadītāju amatus.

Sievietes darba vietā un politikā

Daudzi, kas neatzīst problēmas sieviešu līdztiesībā, lieto argumentus, ka nav nedz tiesisku, nedz citu objektīvu ierobežojumu sievietēm aktīvi darboties profesionālā vidē un kandidēt uz augstiem amatiem. Tomēr problēmas slēpjas daudzās niansēs, piemēram, cik reāli ietekmīgas ir sievietes augstajos amatos, un vai viņas piedalās lēmumu pieņemšanā līdztekus vīriešiem? Kāda ir darba vietas organizācijas kultūra, vai tā iekļauj sievietes vai arī tie ir "vīriešu klubiņi"? Kāda ir attieksme pret sievietēm – kolēģēm – un sievietēm vispār?

Viens uzskatāms piemērs Latvijas politiskajā vidē ir politiķu vīriešu un dažādu nozaru ekspertu izteikumi par Latvijas politiķēm, un kādi argumenti tiek lietoti politiskās diskusijās. Manuprāt, dažādos izteikumos parādās attieksme, kas nostāda šīs sievietes nelīdzvērtīgā pozīcijā salīdzinājumā ar vīriešiem. Mazāk uzmanības tiek pievērsts sieviešu politiķu argumentiem un piedāvātiem risinājumiem, bet vairāk tiek komentēts izskats, apģērbs, lietotas nievājošas piebildes "ak, viņas jau sievietes".

Saeimas priekšsēdētaja Solvita Āboltiņa, kurai bieži ir nācies paciest šāda veida komentārus, publiski ir minējusi, ka tāda attieksme un izteikumi padara sievietes politiķes darbu daudz grūtāku.
Stāsts jau nav par to, ka politiķiem izskats ir svarīgs, un jāģērbjas atbilstoši etiķetei. Bet gan par to, ka sievietes politiķes personība, viņas profesionalitāte tiek nonivelēta līdz komentāriem par viņas izskatu vai dzimumu. Pat publiskās debatēs no oponentu vai vīriešu komentētāju puses nākas dzirdēt tāda stila piebildes kā "nu vispār viņa ir visnotaļ daiļa, bet..." vai "ka viņam jau vispār patīk blondīnes vai sievietes vispār patīkot, bet…".

Protams, tas ir saistīts ar kopējo politiskās kultūras un argumentāciju kvalitāti debatēs. Bet vienlaicīgi tas ir arī mūsu sabiedrības spogulis – kā vīrieši dažkārt uztver sievietes profesionālā vidē, un kādas piezīmes un divdomīgi jociņi tiek raidīti sieviešu kolēģu virzienā.

Sievietes, bērni un demogrāfija

Cits jūtīgs jautājums ir attieksme pret sievietēm saistībā ar viņu ģimenes stāvokli un bērniem (es izvairīšos lietot tik spēcīgu vārdu kā diskriminācija). Ir nācies novērot, ka ir virkne situāciju, kad strādājošas sievietes Latvijā tiek nostādītas nelīdzvērtīgā situācijā bērnu dēļ. Vismaz attieksmes ziņā. Piemēram, vīriešiem, ja viņiem nav bērnu, darba intervijās visdrīzāk neprasa, vai un kad viņi plāno bērnus, un kā tas ietekmēs viņu darbu. Sievietēm prasa un vēl arī izsaka par to komentārus. Cits piemērs – sievietes tiek kauninātas no priekšnieku un kolēģu puses, ka nelaikā "palikušas stāvoklī", un tas izjauc organizācijas personāla plānus.

Taču vienlaicīgi, īpatnēji pārmetumi sieviešu virzienā tiek raidīti saistībā ar Latvijas samilzušo demogrāfisko problēmu. Jaunu sieviešu izvēle veidot karjeru dažkārt tiek minēta kā viens no cēloņiem zemajai dzimstībai Latvijā. Šo 25 gadus veco, 30 gadus veco sieviešu izvēle par labu karjerai tiek pretnostatīta bērnu radīšanai un ģimenes veidošanai.

Bet tieši par to ir sieviešu līdztiesības stāsts un šī jautājuma risināšanas sāls Eiropā pēdējos 100 gadus. Tas ir par sieviešu tiesībām izvēlēties, ko darīt savā dzīvē, un par sieviešu finansiālu neatkarību. Jo tas ir veids, kā jauna sieviete var stiprināt savu pašapziņu un panākt finansiālu neatkarību – iegūstot izglītību, strādājot un veidojot savu karjeru.

Gan karjeru, gan bērnu – abus!

Jāpiezīmē, ka Eiropas valstīs tā sen jau netiek vairs vērtēta kā savstarpēji izslēdzoša iespēja – vai nu dzemdēt vai nu veidot karjeru. Tā vietā tiek spriests, kā radīt apstākļus, lai palīdzētu sievietēm apvienot abas lietas. Protams, ja viņas to vēlas. Tai skaitā, arī neizolējot jaunās māmiņas ar bērniem no sabiedrības. Radīt viņām apstākļus, ka viņas ar bērnu ratiņiem var doties iepirkties, tikties ar draudzenēm kafejnīcās vai pārvietoties sabiedriskajā transportā.

Domāju, ka mums ir virkne problēmu, ja ne vienmēr tiesiskos aspektos, tad noteikti domāšanā, sabiedrības attieksmes un savstarpējas cieņas jautājumos. Ja mēs to kopīgi apzinātos, tad būtu iespējams spert soļus uzlabojumu virzienā un padarīt sievietes vēl laimīgākas, viņu dzīvi piepildītāku un viņu karjeras daudz veiksmīgākas. Tāpēc es gribētu aicināt sievietes 8. martā sagaidīt no vīriešiem ne tikai formālo uzmanības apliecināšanas veidu – puķes –, bet arī patiesu, cieņpilnu attieksmi gan mājās, gan darbā.