'De facto': pastāv risks, ka Latvijai nākotnē būs jāpērk emisiju kvotas  (63)

Katrai Eiropas valstij ir pienākums nodrošināt, ka tās meži un kūdras purvi piesaista noteiktu apjomu dabai kaitīgās CO2 gāzes. Ja šo mērķi nevar izpildīt, valstij jāpērk tā sauktās kvotas papildu emisijām. Līdz šim Latvija vairāk izcēlusies kā aktīva šo vienību tirgotāja, ne pircēja, nopelnot aptuveni 200 miljonus latu. Nopelnītos miljonus iegulda Klimata pārmaiņu finanšu instrumentā, no kura finansē dažādus alternatīvo enerģijas avotu projektus, siltināšanu un tamlīdzīgi.

Starptautiskais emisiju tirgus darbojas saskaņā ar Kioto protokolu, kam pievienojusies arī Latvija. Amatpersonas gan prognozē, ka turpmāk šajā instrumentā naudas kļūs arvien mazāk: no šā gada sācies jaunais Kioto protokola periods, kurā prasības par emisiju samazināšanu noteiktas daudz precīzāk, rezultātā Latvijai ko tirgot vairs nebūs.

"Šajā otrajā tirdzniecības periodā visticamāk Latvijai vairāk nebūs ko pārdot," neslēpj VARAM Klimata un vides politikas integrācijas departamenta direktore Ilze Prūse. Ministrija gan mierina, ka finansējumam radīsies citi avoti.

Tomēr par būtiskākām pārmaiņām satraukti mežu nozarē strādājošie. Mežiem ir galvenā loma CO2 gāzes piesaistē un katrai valstij arī noteikts līmenis, kādā apmērā šī piesaiste jāveic. Latvijai šajā ziņā nav paveicies – savulaik nebija metodikas, kā šo piesaistes līmeni noteikt, rezultātā Latvijas vietā to izdarīja Eiropa, nosakot vienu no augstākajiem līmeņiem starp dalībvalstīm. Ja valsts nespēj nodrošināt, ka tās meži "uzsūc" CO2 noteiktajā apmērā, valstij jāpērk emisiju kvotas. Un var iestāties situācija, ka mums, kam tik ļoti tīk sevi saukt par zaļāko valsti pasaulē, var nākties to darīt.

"Saistības uzlaboties ir visiem. Līdz ar to, ja kāds pašlaik ļoti daudz piesārņo, emitē, kūp skursteņi, mežu galīgi nav, tad, samazinot šīs emisijas un drusku iestādot vairāk mežu, viņš ir uzlabojis situāciju," sacīja Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols.

Tā kā Latvijai rūpniecība nav tik ļoti attīstīta, mēs patlaban CO2 radām mazāk, nekā caur mežiem piesaistām. Un te parādās nosacītā netaisnība – jaunajā Kioto protokola periodā, kas ilgs līdz 2020.gadam, vairs nav būtiska attiecība starp siltumnīcas efekta gāzu emisiju un piesaisti, bet gan svarīgi, vai valsts izpilda to, ko solījusi.

"Mums ir noteikts, cik daudz ir zaļajai masai katru gadu jāuzņem CO2 un no 2013. līdz 2020. gadam noteikts obligāts atskaites līmenis, ko mēs nedrīkstam pārkāpt. Ja mēs pārkāpjam, tas nozīmē, ka kļūstam kaitīgāki videi, jo mēs vairs nesavācam tik daudz, kā mēs parasti. Un tad mums tas attiecīgi ir jākompensē," raidījumam "de facto" sacīja Prūse.

Lai šādu iespēju nepieļautu, Zemkopības ministrija strādā pie Latvijas metodoloģijas izstrādes, kura tad daudz precīzāk, vai vismaz atbilstoši Latvijas interesēm aprēķinātu, cik daudz CO2 varām atļauties piesaistīt. Ministrija arī kareivīgi noskaņota panākt, ka Latvijai savu metodoloģiju ļaus izmantot arī Kioto protokola dalībvalstis.

"Ar to zaļumu tā tiešām ir, mēs esam ļoti daudz darījuši pēdējo 60 – 80 gadu laikā, lai koksnes krāju palielinātu, tālāk palielināt jau izmaksā stipri dārgi. Citām valstīm, kas varbūt to pēdējos gadus nav darījusi, tas palielinājums sākotnēji ir krietni lētāks, bet kā lai saka, tie izaicinājumi visiem pilnīgi vienādi tiek nolikti priekšā, kas nav īsti taisnīgi no mūsu viedokļa," stāstīja Mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Andis Lazdiņš.

Zemkopības ministrija apgalvo, ka ja Latvijai neizdosies mīkstināt prasības, vai nu būs jāpērk kvotas jeb kā valsts pārvaldei patīk teikt – noteiktā daudzuma vienības, vai arī jābremzē mežistrāde, ko saprotamu iemeslu dēļ daudzi nav ieinteresēti darīt. Ir arī trešā alternatīva – pāri palikušās kvotas no iepriekšējā perioda, kas, iespējams, situāciju uzlabotu, bet tikai līdz šā perioda beigām. Tikmēr par vidi atbildīgā ministrija uz mežu nozares kūrētāju plāniem raugās piesardzīgi.

"Mēs tiešām gribētu vairāk iepazīties ar to sagatavoto metodiku un būtu nepieciešams objektīvi paskatīties no malas, lai tā metodika uzlabotu uzskaiti, nevis vienkārši kalpotu par argumentu un pamatojumu mežu ciršanas apjoma palielināšanai. To pamatot politiski Latvijai starptautiski varētu būt ļoti sarežģīti," savukārt atzina VARAM pārstāve Ilze Prūse.

Mežu pētnieki gan argumentē – agri vai vēlu apjomi būšot jāpalielina tik un tā, jo mežs noveco. Un "Silavas" pētnieks Andis Lazdiņš norāda vēl kādu risku – nākamgad sāksies aprēķins, kā valstīm ar emisiju samazināšanu veicies līdz šim. Un kuluāros citām valstīm patīkot izteikt netiešus mājienus, ka, iespējams, emisijas līdz šim uzskaitītas neprecīzi. Sliktākais scenārijs, ja konstatēs trūkumus – no kvotu tirdzniecības saņemtie 200 miljoni Latvijai būs jāatmaksā.