Dzintars atvainojas policistiem par NA deputātu retoriku 16.martā  (748)

Dzintars uzsver, ka ne mirkli nenožēlo, ka NA deputāti reaģējuši uz situāciju "asi un cilvēcīgi", bet nožēlo to, ka "ar policistiem bijām dažādās pusēs". Policisti darījuši savu darbu un viņu rīcība nav bijusi pašu izvēle, bet gan ministra Kozlovska izvēle.

NA līderis pauž uzskatu, ka neuzticības balsojumā „Saskaņas centra" balsis būs Kozlovska pusē.

Dzintars arī raksta, ka nākamajos šāda veida pasākumos diez vai būs līdzēts tikai ar ministra "ideju par divu vienlaicīgu pasākumu nepieļaušanu. Tad sanāktu, ka antifašistiem, piesakot pasākumu pirmajiem, leģionāru gājiens vispār nebūtu iespējams". Viņš uzsver, ka likumā ir jāparedz, "kas tieši ir un kas nav pieļaujams pie Brīvības pieminekļa. Ceru uz Jūsu partijas atbalstu, lai vismaz ar skatu nākotnē kompensētu to, kas ir noticis".

Dzintars uzsver, ka troksnis pie Brīvības pieminekļa 16.martā bija tāds, ka vairāki mazi bērni sāka raudāt, cilvēki viens otru nedzirdēja runājam, trauksmes sirēnas veciem cilvēkiem radīja izbīli.

"Tā bija nežēlīga emocionāla spīdzināšana, ņirgājoties par to, kas ir svēts. Un visbeidzot tas bija pārkāpums ikviena piemiņas pasākuma dalībnieka likumā noteiktajām tiesībām uz pasākuma netraucētu norisi," vēstulē Kozlovskim raksta Dzintars.

Dzintars norāda, ka ministrs gan publiski izteicies, ka saprot NA biedru emocijas un demisijas prasījums esot nepamatots, taču Dzintaram šķiet, ka ministrs šīs emocijas tomēr nesaprot.

Vēstulē Dzintars norāda: pēc tam, kad NA biedri centās pārtraukt nežēlīgu emocionālās vardarbības un zaimošanas aktu, apvienības biedriem pārmests politiskā rūdījuma trūkums. "„Provokācijām nevajag ļauties," - skan no simtiem politkorektumā rūdītām mutēm. Dažreiz šķiet, ka politiski rūdīts ir vien tas politiķis, kuram ir akmens sirds. Kurš spēj mierā noraudzīties, kā tiek piesmieta tautas svētvieta un bezspēcībā pazemoti karavīri. Kurš sirmu cilvēku asaras par apgānīto tuvinieku piemiņu spēj uztvert kā „normālu viedokļu dažādību", kur visas puses ir vienlīdzīgas," raksta Dzintars.

"Kozlovska kungs, ja tā arī bija provokācija, tad vienlaikus tā bija arī vardarbība," raksta Dzintars, norādot, ka NA juristi ir pārliecināti - bija skaidrs tiesisks pamats apturēt šo emocionālo vardarbību pret piemiņas pasākuma dalībniekiem.

Taču, pat ja tā nebūtu, tad viņš "paspiestu roku ministram, kurš dotu pavēli rīkoties veselā saprāta robežās. Kaut vai pēc tam būtu jātiesājas, jāpierāda sava taisnība un jāatbild uz pārmetumiem".

Dzintars atzīmē, ka šādā situācijā tie karavīri, no kuriem kāds varbūt veselības vai gadu dēļ ziedus pie pieminekļa lika pēdējo reizi, justos gandarīti, ka viņi ir savā valstī, par ko kādreiz cīnījušies ar ieročiem. Un ka valsts vara spēj nodrošināt vismaz absolūtu minimumu cieņas pret viņiem.

 NA līderis uzsver, ka apvienības deputāti "darīja tikai to pašu, ko daudzi citi latviešu patrioti. Devās aizstāvēt leģionāru godu un novērst zaimojošo akciju. Kādam jaunietim uz mirkli izdevās apklusināt skaļruņus. Taču ne uz ilgu laiku, jo pavēli sargāt troksni bija jāpilda specvienības kaujiniekiem. Ministrs atradās tur pat līdzās".

Jau ziņots, ka sestdien, leģionāru atceres dienā, pie Brīvības pieminekļa tradicionāli pulcējās cilvēki, kuri vēlējās godināt leģionāru piemiņu, un tā dēvētie antifašisti, kuri pauda nosodījumu Vācijas karaspēka pastrādātājiem noziegumiem.

Šogad starp abām pusēm izcēlās arī asa vārdu apmaiņa un neliela grūstīšanās. Leģionāru atbalstītāji bija neapmierināti ar to, ka antifašistu biedrības pārstāvji pie pieminekļa uzstādījuši skaļruņus un mikrofonus.