Atskatoties gadu senajā pagātnē, jāatgādina, ka Made pērn aprīlī otro reizi izmuka no Līgatnes dabas taku zoodārza voljera. Pirmajā reizē bēgli izdevās atvilināt mājās, bet otrajā reizē lācene nedevās rokas un, iedzīvotāju drošības apsvērumu dēļ, tika nošauta. Notikušais satricināja sabiedrību - sašutums bija gan par to, ka vispār lācene varēja izmukt, gan par to, ka dzīvnieks nošauts.
Izmeklēt pērnā gada notikumus toreiz lūdza zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, kurš uzskatīja, ka par lācenes izmukšanu un nošaušanu izskanējusi pretrunīga informācija, nav skaidrs, vai izmantotas visas iespējas noķert lāci iemidzinot. Policija sāka kriminālprocesu, kura laikā likumsargi plāno izvērtēt Līgatnes dabas taku atbildīgo amatpersonu iespējamo nolaidību, pildot darba pienākumus, ja ar to radīts būtisks kaitējums.
Tiesa, kriminālprocesā pagaidām nekādu jaunumu nav, portālu "Delfi" informēja Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes darbiniece Dace Jukāma. Kriminālprocesā joprojām tiek vākti nepieciešamie dokumenti, un to, kāds būs tā rezultāts, nevar zināt.
Arī iepriekšēja iecer no Mades ādas pagatavot izbāzeni nav īstenojusies. Lāča āda tika nodota Latvijas Dabas muzejam (LDM), un Gaujas Nacionālā parka administrācijas direktors Mārtiņš Zīverts portālam "Delfi" sacīja, ka tur tā atrodas joprojām. Muzejā portālam skaidroja, ka Mades izbāzenis netiks taisīts, jo LDM savs lācis jau ir un pēc otra nav nepieciešamības, turklāt tā pagatavošana nav lēts prieks.
Zīverts gan domā, ka izbāzeni vajadzētu izgatavot, lai tas kalpotu par 2012.gada notikumu atgādinājumu. Parka pārstāvis uzskata, ka no kļūdām nav jākaunas, bet gan no tām ir jāmācās, un izbāzenis kalpotu kā atgādinājums gan par Madi, gan par to, kāda ir cilvēku atbildība, kad viņi uzņemas rūpes par plēsīgiem dzīvniekiem.
Līgatnes dabas taku dzīvnieku kopēja Velga Vītola, kuru dēvē par lāču mammu, gadu pēc Mades nošaušanas par tolaik notikušo nevēlas runāt. Viņa uzskata, ka par šiem notikumiem labāk būtu aizmirst un vairs tos necilāt. "Lai Līgatne atgūst savu labo slavu," aicinot tematu likt mierā, saka Vītola, aicinot vairāk "netracināt tautu".
Šobrīd Līgatnē mīt trīs lāči, Ilzīte un abi lāču vīri - Miks un Puika, kuri kādu brīdi pēc nedienām ar voljēru un Mades bēgšanu tika nogādāti Ķekavas novadā esošajā dzīvnieku patversmē "Mežavairogi". Pagaidu mājas abi lāči pameta jau pērn rudenī un atgriezās izbūvētajā jaunajā mājā.
Līgatnes dabas parka lāču voljerā pērn bija izveidojusies sarežģīta situācija - palikuši bez lācenes Mades, lāči Mikus un Puika mēģināja izmantot voljera slikto stāvokli, atstāt nožogoto teritoriju un izkļūt brīvībā. Lai situāciju sakārtotu, abi pārcelti uz "Mažavairogiem", bet Līgatnē sākta lāču mājas būvniecība, kuru pabeidzot, abi ķepaiņi atgādāti atpakaļ.
Zīverts saka, ka lāči jaunajās mājās jūtas labi un izmukšanas iespējas ir pilnībā novērstas. Tiesa, ķepaiņi pagaidām ir apskatāmi vien no attāluma, jo parkā vēl trūkst voljēra.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija iepriekš valdībai lūdza piešķirt nepilnus 160 000 latu Līgatnes dabas taku apsaimniekošanai, lai dzīvniekiem beidzot būtu arī āra voljērs. Taču šonedēļ valdība šo jautājumu atlika. Kad dzīvniekiem būs pieejama āra teritorija, nav zināms.
Dabas takās strādā trīs dzīvnieku kopējas, arī Vītola, kura darbojas uz pusslodzi. Zīverts saka, ka takās viss ir kārtībā un tās gaida savus apmeklētājus.
Jau ziņots, ka pērn 22.aprīlī, izrokoties zem iežogojuma, no Līgatnes dabas taku voljera atkārtoti izbēga lācene Made. Pirmo reizi viņa brīvsolī devās 2011.gada augustā. Toreiz jau nākamajā dienā lācene tika atrasta un aizvilināta atpakaļ uz "mājām". Taču otrā bēgšanas reize Madei izrādījās liktenīga - divas dienas nespējot lāceni aizvilināt atpakaļ uz nožogojumu, tika pieņemts lēmums viņu nošaut, jo dzīvnieks esot radījis draudus apkārtējiem iedzīvotājiem. Mades tvarstītāji norādīja, ka viņu rīcībā arī neesot bijis instruments lāča īslaicīgai iemidzināšanai no attāluma.
Vēlāk Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Jānis Strautnieks intervijā LTV atzina - lai gan Latvijā privātajos zoodārzos tur savvaļas dzīvniekus, valstī nav speciālistu, kas būtu gatavi rīkoties ārkārtas situācijās, piemēram, ja dzīvnieks izbēdzis un tas ir jānoķer.
Sabiedrība dienestus kritizēja par to, ka ķērāji nav izmantojuši iemidzināšanas rīkus, kuri, kā vēlāk izrādījās, ir Pārtikas un veterinārā dienesta rīcībā, taču ķērāji skaidroja, ka tos nevarētu izmantot, jo tad dzīvniekam jāatrodas tuvu. Dzīvnieka rīcību pēc zāļu devas šāviņa nebūtu iespējams prognozēt.
Zīverts toreiz atzina, ka neviens nelepojas ar lēmumu Madi nošaut, bet tas bijis vienīgais risinājums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
