7 fakti par Uzvaras pieminekli  (408)

Kā vēsta tā oficiālais nosaukums, tas celts par godu "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem". Ņemot vērā Latvijas sarežģīto vēsturi un vēsturnieku nespēju savstarpēji vienoties pat par dažādiem fiksētiem notikumiem un terminiem, arī valstiski vienota viedokļa par Uzvaras pieminekļa nozīmi nav.

Parks, kurā atrodas Uzvaras piemineklis vēsturiski izveidots kā veltījums Latvijas pakļaušanai cariskajai Krievijai - tas svinīgi atklāts 1910. gadā par godu divsimtgadei kopš Pēteris I Latvijas teritoriju (lielāko tās daļu) pievienoja savai impērijai. Šī iemesla dēļ tas arī sākotnēji nosaukts Pētera vārdā.

Pēc Pirmā pasaules kara 1923. gadā tas tika pārsaukts par Uzvaras parku, godinot Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. Tajā turpmākos gadus rīkotas militāras parādes, kā arī 1938. gadā speciāli izbūvētā estrādē notika IX Vispārējie Dziesmu svētki.

Pirms kara parkā bija iecerēts izveidot arī iespaidīgu stadionu ar 25 000 vietu, laukumu parādēm un masu pasākumiem, velodromu, kā arī sporta halli ar 10 000 vietām un 60 metrus augstu torni ar svētnīcu tautas varoņu piemiņai. Grandiozie būvdarbi jau bijuši iesākti un to vajadzībām savākti ziedojumi aptuveni trīs miljonu latu apmērā.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, Uzvaras parks kļuva par pēdējo zināmo publisko nāvessoda izpildes vietu Latvijā.

1946. gada 3. februārī Padomju varas iestādes parkā publiski pakāra septiņas augsta ranga vācu armijas amatpersonas. Zināmākais no viņiem bijis Frīdrihs Jekelns, kurš, būdams atbildīgs par Ostlandes, tostarp Latvijas SS un policijas vienībām, apsūdzēts aptuveni 150 000 līdz 450 000 ebreju masveida iznīcināšanas organizēšanā. Pārējie ar nāvi sodītie bija ģenerālleitnants Zigfrīds Rufs, pulkvedis Aleksandrs Bekings, ģenerālmajors Frīdrihs Verters, ģenerālmajors Broņislavs Pavels, kā arī ģenerāļi Hanss Kipers, Dižons fon Montetons un Volfgangs fon Ditfurts, savulaik laikrakstā "Diena" rakstījusi Gunita Nagle.

Liktenīgajā dienā parkā pie jau uzslietām karātavām piebraukušas četras atvērta tipa kravas mašīnas ar tajos sēdošiem vāciešiem, viņiem apliktas cilpas ap kaklu un mašīnas aizbraukušas, līķus atstājot karājoties vēl trīs dienas. 6. februārī visu pakārto mirstīgās atliekas sadedzinātas lokomotīves kurtuvē tagadējā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja teritorijā, kas ikdienā izmantota, lai apsildītu dzelzceļnieku mājiņas.

Kā mākslas objektam, Uzvaras piemineklim ir ne tikai vēsturiska, bet arī mākslinieciska vērtība. Turklāt tā autori ir Latvijas tēlnieki un arhitekti.

Pagājušā gadsimta 70. gados visai aktīvi tika būvētas piemiņas vietas Otrā pasaules karā kritušajiem, kā arī pieminekļi Padomju armijas uzvaras atzīmēšanai. Rīgā konkurss par tā saucamā Uzvaras pieminekļa izstrādi tika izsludināts 1976. gadā.

Par labāko tika atzīts arhitektu E. Bāliņa, E. Vecumnieka, V. Zilgalvja un mākslinieka A. Bugajeva darbs, bet par tēlniekiem tika izraudzīti Ļ. Bukovskis un A. Gulbis, kā arī atsevišķos posmos piedalījies tēlnieks L. Kristovskis. Tikai vēlākos gados plašāka sabiedrība uzzināja, ka viens no tēlniekiem - Ļevs Bukovskis - gadu bijis iesaukts arī Nacistiskās Vācijas armijas rindās. Jau tūlīt pēc kara viņam uz pēdām bijis NKVD un no Sibīrijas paglābis vien viņa kolēģis, jaunais kombināta "Māksla" galvenais mākslinieks Andrejs Gailītis, raksta portāls "Russkije.lv".

Laukuma pārbūve sākta 1979. gadā, bet pabeigta pēc sešiem gadiem - 1985. gadā.

Iespējams, lai vismaz simboliski neatpaliktu no Daugavas otrā pusē savulaik celtā Brīvības pieminekļa ideāliem, arī Uzvaras piemineklim tika vākti ziedojumi.

Kamēr vieni savus rubļus uzskatāmi demonstratīvi lika kastītē, lielai daļai strādājošo "brīvprātīgie ziedojumi" no algas tika atvilkti automātiski. Kolektīvos, kuros nenotika automātiska algas daļas atvilkšana ziedojumiem, cilvēki tikuši īpaši mudināti, bet atteikuma gadījumā pat kaunināti. Tomēr daudzi pieminekļa tapšanai ziedojuši arī labprātīgi, savu naudu atdodot par piemiņu visiem karā kritušajiem.

Vidēji ziedojuma lielums bijis aptuveni vienas darba dienas algas apmērā, kas parasti bijis līdz pieciem rubļiem.

Sākotnējā tēlnieku Ļ. Bukovska un A. Gulbja ideja paredzēja, ka Mātes tēlam Uzvaras pieminekļa ansamblī rokās būs bērns, kas simbolizētu gaišo nākotni pēc kara. Tas pat esot ievietots tam paredzētajā vietā, taču pēdējā brīdī noņemts.

Klasiski pastāv divi viedokļi par to, kāpēc bērns no pieminekļa pazudis. Vieni uzskata, ka karavīri, kas ar ieročiem dodas pie sievietes ar pretī pastieptu bērnu varētu likt domāt, ka viņi nāk to atņemt. Savukārt otrs viedoklis ir daudz pragmatiskāks - kāds esot attapies, ka sieviete nevar visus savus tuvos vīriešus sagaidīt mājās no kara ar bērnu uz rokām, jo kur gan tas pa šo laiku varētu rasties.

Oficiāli gan esot paziņots, ka piemineklī ar bērna atveidu tiek pārlieku sakāpinātas emocijas, kas nav apmierinājis tā laika varasvīrus. Rezultātā sanācis klasisks padomju stila Mātes Dzimtenes tēls ar cīņā saucošu augšup paceltu roku, portālā "Laikmetazimes.lv" raksta Ervīns Jākobsons.

Strīdīgais piemineklis bijis arī lielāko pašmāju teroristisko aktu norises vieta. To vairākkārt centušies uzspridzināt organizācijas "Pērkoņkrusts" biedri, taču tikai 1997. gada naktī no 6. uz 7. jūniju tam nodarīti reāli bojājumi.

Toreiz vēl pirms sprāgstvielu pienācīgas sagatavošanas notika negaidīts sprādziens, kurā gāja bojā arī divi organizācijas biedri - spridzināšanas idejas tēvs un organizācijas līderis Valdis Raups un Aivars Vīksniņš. Lai gan mērķis bija sagraut pašu pieminekli, sprādziens izrādījās pārāk neefektīvs - tika norauti vien dekoratīvie paneļi un atsegta pamatīgā dzelzsbetona konstrukcija.

Organizācija "Pērkoņkrusts" izveidojās 1995. gada beigās, kad grupa jauniešu atšķēlās no Jāņa Rības vadītās aizsargu organizācijas, vēloties agresīvāku rīcību savu mērķu sasniegšanai. Jau kopš tās pirmsākumiem viens no galvenajiem organizācijas mērķiem bija novākt Uzvaras pieminekli. Sākotnēji to vadīja Raups, bet pēc viņa bojāejas vadību pārņēma Juris Rečs, kurš pats piedalījās spridzināšanā Pēc neveiksmīgā mēģinājuma, Rečs teju divus gadus līdz par 2000. gada maijam slēpās mežos.

Kopumā tiesas priekšā par Uzvaras pieminekļa spridzināšanu stājās 10 cilvēki. Viņi saņēma dažādus sodus, sākot ar nosacītiem un beidzot ar reālu brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem.

Laiku pa laikam sabiedrībā parādās arī ne tik radikāli centieni norādīt, ka piemineklis rada pārāk saspringtu situāciju, kas šķeļ jau tā sadrumstaloto Latvijas sabiedrību. Daļa no tiem piedāvā parku pārbūvēt vai papildināt, vienlaikus saglabājot tā piemiņas vietas nozīmi.

Tā reiz izskanējis viedoklis, ka Uzvaras parks ir pati piemērotākā vieta tādiem objektiem kā koncertzāle un laikmetīgās mākslas muzejs. Tomēr pēdējā laikā plašāku atsaucību un publicitāti guvis ierosinājums Uzvaras parku atjaunot tā, kā to bija iecerēts attīstīt Kārļa Ulmaņa laikā - uzcelt stadionu, laukumu parādēm un masu pasākumiem, velodromu, kā arī sporta halli.

Īpašu uzmanību priekšlikums izpelnījies, jo tam atbalstu izteicis arī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs un partijas "Vienotība" biedrs Veiko Spolītis. "Saskaņas Centra" pārstāvji šādu ierosinājumu gan ir nokritizējuši kā aizskarošu simtiem un tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.

Tomēr Latvijas pārstāvju savulaik noslēgtais līgums ar Krieviju paredz, ka par pieminekļa ansambļa uzturēšanu gādā Krievija. Tā dēļ, ja vien netiek lauzts līgums, arī jebkādi plāni, kas saistās ar tā pārveidi, papildināšanu vai nojaukšanu, ir jāsaskaņo ar kaimiņvalsti.