Daudzbērnu ģimene- par patriotismu, bērniem un dzīvi Carnikavā  (8)

Jānim un Ilzei Kivliniekiem ģimene ir dzīves pamatvērtība, un kopā viņi lolo četras atvases - Mārtiņu, Jāni, Emīlu un Elizabeti. Ikdienā vecāki darbojas katrs savā uzņēmumā Rīgā, bet brīvajā laikā visa ģimene kopā labprāt brauc ar velosipēdiem, sporto un ceļo.

Vai jūs jau jaunībā sapņojāt, ka kļūsiet par vecākiem daudzbērnu ģimenē?
Jānis: Droši vien, ka tik tālus plānus nekalām, bērni vienkārši "atnāca" paši par sevi.
Ilze: Nav starpības, vai ir viens, divi vai trīs bērni, bet pēc ceturtā piedzimšanas es sapratu, ka nu jau ir daudz.
Jānis: Nebija mājās vairs, kur dzīvot (smejas).
Ilze: Dzīvot bija kur, bet saproti, ka nespēj veltīt katram bērnam tik daudz laika, cik viņš to gribētu. Kad bērni bija mazi, vakarā pasēdi brīdi pie viena, pie otra, bet pie trešā jau pats aizmiedz. Protams, ka tagad vecākie puikas jau ir liels atbalsts, viņi ļoti daudz ko paši dara un arī palīdz.

Ko jums nozīmē ģimene?
Jānis: Ģimene - tā ir pamatvērtība, ar kuru viss sākas.
Ilze: Mums jau mūsu vecāki ir ielikuši, ka ģimene - tas ir veselums. Tas nozīmē pelnīt maizīti, dot bērniem, priecāties par viņu pirmo soli, pirmo smaidu, labajām atzīmēm, protams, ir arī palaidnības. Tā ir kopības sajūta, un bērnos redzi arī daļiņu no sevis.\

Kas ir tas būtiskākais, ko jūs gribētu saviem bērniem iemācīt?
Jānis: Galvenais, lai viņiem ir svarīgākās pamatvērtības, kā arī ir interese dzīvot. Lai arī viņi paši nākotnē var veidot ģimeni, kas balstīta savstarpējā mīlestībā.
Ilze: Svarīgi, lai bērni jūt, ka nav vieni paši pasaulē, ka aiz viņiem ir ģimene, vecāki un ka vienmēr ir vieta, kur viņus ļoti gaida.

Kā jums patīk Carnikavā?
Ilze: Mēs esam Carnikavas fani. Ir viss, kas vajadzīgs - ērta satiksme ar Rīgu, skola un bērnudārzs ir tuvu pie dzīvesvietas, divu kilometru attālumā ir jūra, mežs, svaigs gaiss. Īstenībā bērniem šī ir ideāla vieta, jo visur var aiziet ar kājām. Cik varam, visur piedalāmies - dejošanas pulciņos tautas namā, mākslas skolas un sporta nodarbības, dažādos pasākumos. Esam ļoti lielā sajūsmā par Jāņa un Anitas Precinieku deju kolektīvu "Dālderītis". Arī bērnudārzā visiem bērniem ir paticis. Nav bērni jāved uz pulciņiem Rīgā, viss ir tepat blakus. Protams, kad viņi izaug, lēnām aiziet uz Rīgu, abi vecākie puikas tagad mācās Rīgas 1.ģimnāzijā.
Jānis: Mums ļoti patīk stadions, ziemās tur ar puikām spēlējam hokeju, šogad bijām iecienījuši arī distanču slēpošanas trasi.

Tad jūs cenšaties izmantot visu, kas te tiek piedāvāts?
Ilze: Jā, mēs ar bērniem 100% izmantojam visu, ko piedāvā Carnikava. Bērni arī paši ir aktīvi. Jancis, piemēram, pieteicās skolēnu darba programmai vasarā, kas ir novadā, lai nopelnītu savu kabatas naudu.
Jānis: Galvenais, ka tepat ir iespēja to darīt. Mēs esam diezgan lepni par šo vietu un to arī stāstām citiem.

Vai jums liekas svarīgi savos bērnos audzināt patriotismu?
Ilze: Mēs patriotismu audzinām ar kopīgu piedalīšanos dažādos pasākumos.
Jānis: Mēs esam Carnikavas patrioti, un arī bērniem cenšamies mācīt mīlēt savu valsti.
Inga: Ir labi, ka skolā tiek stāstīts par valsts svētku nozīmi, arī dejošanas pulciņā katram konkrētam pasākumam tiek veidots kāds uzvedums. Kad atbraucam no ārzemēm, sakām tāpat kā Sprīdītis - nekur nav tik labi kā mājās.

Vai šodien būt daudzbērnu ģimenei ir viegli vai grūti?
Jānis: Nav ne viegli, ne grūti. Tas ir jādara, ja to vēlas. Mēs bērniem vairāk cenšamies ieaudzināt patstāvību, lai paši domā par sevi.
Ilze: No pirmās skolas dienas visiem bērniem sakām, ka jāmācās ir priekš sevis. Bērni zina, ka atzīmes ir sev, nevis mammai, jo izglītību dzīvē vajadzēs, lai pēc tam varētu atrast darbu un strādāt. Ir jau dažreiz grūti, un, ja ir vajadzība, bērni mums jautā par mācībām, tad mēģinām visu risināt. Kā jau visās ģimenēs, savā reizē tiek arī balss pacelta. Mēs neesam nekādi supermeņi, bet gan normāla ģimene, kas cenšas visu darīt, cik labi var. Paši sakām par saviem bērniem, ka tie ir mūsu četri miljoni (smaida).
Jānis: Tas ir mūsu pensijas fonds. Tā teikt, savas saistības pret valsti esam izpildījuši (smaida).
Ilze: Protams, brīvpusdienas skolā, kad viņi visi šeit mācījās, ir bijis ļoti liels atbalsts no Carnikavas. Mēs to tagad ļoti jūtam, kad vecākie puikas brauc uz skolu Rīgā. Lielu atbalstu arī esam saņēmuši no skolas un bērnudārza, un es vēlos pateikt paldies visām audzinātājām, auklītēm un skolotājām, jo viņas bērnu audzināšanā ieliek ļoti lielu darbu