Skolēnu vardarbība: mudina agresijas cēloņus meklēt vecāku nevērībā pret bērniem  (153)

Skolēnu vardarbības gadījumam Jaunjelgavā, kad piektklasnieki skolas tualetē nežēlīgi piekāvuši pirmklasnieku, vaininiekus sākušas meklēt atbildīgās institūcijas - atgadījumu vētīt steidzis tiesībsargs, izglītības kvalitātes un bērnu tiesību uzraugi, striktu nosodījumu paudis un uz izmeklēšanu uzstājis par skolām atbildīgais ministrs, bet policija paspējusi paziņot, ka tieši skolas ir tās, kas noklusē tajās notikušos vardarbības gadījumus.

Jaunjelgavas gadījums - "Raganu medības"?

Portāla "Delfi" aptaujātie psihologi savos komentāros par vardarbības iemesliem gan ir visai atturīgi un, pat piekrītot īsam komentāram, saka, ka vēlas palikt anonīmi. Savukārt krīzes centra "Dardedze", kura mērķis ir pasargāt bērnus no vardarbības, valdes locekle un konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode portālam "Delfi" Jaunjelgavas vidusskolas gadījuma kontekstā atzīst, ka ir nepieciešams runāt par to, kas kopumā visā izglītības sistēmā reāli tiek darīts, ja šādi gadījumi skolās vispār notiek.

Šobrīd tiekot meklēti vainīgie un mēģināts noteikt, kurš un ko ir darījis nepareizi, un tas, Balodes skatījumā, ir nepareizi. Balode saka, ka pēdējās dienās gan ministriju līmenī gan citviet pārrunājot šo konkrēto gadījumu, viņa dzirdējusi sakām, ka normatīvā regulējuma līmenī viss ir kārtībā. Viņa gan to apšauba, uzsverot, ka tad, ja institūcijas apgalvo vienu, bet reālajā dzīvē šādi gadījumi ir, tas vien apliecina, ka kopumā "kaut kas kārtībā nav".

Balode uzskata, ka tad, kad vardarbības gadījums jau ir noticis, ikviens ar to saistītais sev var pateikt, ka kādā konkrētā brīdī viņš nav kaut ko izdarījis pareizi. Notikušajā tiek vainota mamma vai skolas audzinātājs, vai pat piesaukta paša bērna hiperaktivitāte, taču bieži vien īstais problēmas cēlonis jeb "sakne" ir meklējama tieši ģimenē.

Tam piekrīt arī sociālais pedagogs ar iepriekš 12 gados gūtu darba pieredzi Valsts policijā, tagadējā Oskara Kalpaka pamatskolas, kā arī Rīgas Raiņa 8.maiņu vidusskolas pedagoģe Nelda Gražule, kura novērojusi, ka pirmklasnieki, kuri ik gadus tiek uzņemti skolās, kļūst arvien agresīvāki. Viņas skatījumā, tam cēlonis ir gan ekonomiskā situācija Latvijā, kurā vecāki izvēlas aizbraukt no valsts vai ģimenes izdzīvošanas vārdā strādāt vairākās darba vietās, gan arī pašu vecāku dzīves pieredze - viņi, paši to nemanot, agresīvi izturas pret bērniem, un bērns šo komunikācijas pieredzi nes tālāk tajā sociālajā vidē, kurā uzturas.

Savukārt ekonomiskās emigrācijas gadījumā vai tad, ja bērnam netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība, viņš jūtas pamests un vientuļš, bieži sākot rīkoties agresīvi. Pedagoģe uzskata, ka ģimenes loma ir ārkārtīgi būtiska, tāpat nebūtu jāmazina arī datora un televīzijas loma, jo bērnu ietekmē viss - tas, kādas pārraides viņš skatās, kādas spēles spēlē. Visu redzēto bērns vēlas "paprovēt", bieži vien pat neizšķirot robežu starp reālo dzīvi un mediju piedāvājumu.

Par vardarbību klusē

Gražule pauž cerību, ka tādi gadījumi kā Jaunjelgavā, ir retums, lai gan neizslēdz, ka līdzīgu gadījumu varētu būt vairāk, taču par tiem sabiedrība vienkārši neko nezina. Viņas vērtējumā, par šādiem gadījumiem ir nepieciešams runāt, jo sabiedrība ir salīdzinoši pārāk maz izglītota, lai saprastu šādas situācijas.

Pedagoģe uzskata - jo vairāk par to tiks runāts atklāti, jo labāk. Viņas pieredze, runājot ar vecākiem, liecina, ka arī viņi līdz galam notikušo nesaprot un mēdz būt ārkārtīgi izbrīnīti, ka varmāka var būt tieši viņu bērns. Vecāki bieži saka, ka mājās bērns ir rātns un labs, tāpēc nav iespējams pat noticēt, ka skolā viņš ir savādāks. Tāpat ir vērojamas pretējas situācijas, kad bērns uzaug sociāli nelabvēlīgā vidē un neko citu kā sitienus un lamas kā komunikācijas veidu nav redzējis. Šādā veidā viņš komunicē arī ar saviem vienaudžiem.

Par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un tajās notiekošo interesējas sociālie dienesti un policija, taču psihologi bilst, ka policija uz tā dēvētajiem "sadzīves konfliktiem", kad tiek ziņots par iespējamo vardarbību ģimenē, mēdz izbraukt reti, jo novērtē to par pašas ģimenes iekšējo lietu, ar kuru jātiek galā pašiem. Šo situāciju gan atbildīgās ministrijas cer mainīt, pieņemot atbilstošus grozījumus likumos, kas vairāk aizsargās vardarbības upurus.

Gražule gan uzsver, ka policijai uz izsaukumi ir jāreaģē obligāti, taču arī viņa atzīst, ka sarežģītāka situācija veidojas tad, ja ģimene, kurā ir aizdomas par vardarbību pret bērnu, ir sociāli labvēlīgo slāņa. Labi situētās ģimenēs gan pastāvot pretējs risks, proti, bērns, kurš agresīvi izturējies, piemēram, skolā, saņem ģimenes atbalstu, bet vēlāk pats savai ģimenei "atspēlējas"- kļūst nekontrolējams un agresīvs arī pret viņu iepriekš atbalstījušajiem "savējiem".

Varmācības upuris - nākamais agresors?

Psihologi norāda uz vairākām teorijām, kas mēdz skaidrot agresivitāti, un viena no tām apgalvo, ka par agresoriem kļūst tieši tie, kuri paši no varmācības cietuši. Balode pieļauj šādu likumsakarību un uzsver, ka vairākās skolās jau šobrīd ir antimobinga programmas, proti, vardarbīgie skolēni tiek identificēti, kas nozīmē to, ka skolas rūpējas par to, lai šādi gadījumi nenotiktu.

Kā atzīmē Balode, "Dardedzē" pēc palīdzības vēršas pašas ģimenes pašas, tāpat tiek veidota sadarbība ar pašvaldībām, un, ja pašvaldība redz, ka kāda ģimene ir problemātiska, tā meklē palīdzību, tostarp, arī krīzes centrā. Arī finansiālo jautājumu maznodrošinātu ģimeņu gadījumā esot iespējams risināt, jo centra speciālisti iespējamos riskus izvērtē un izpēta bērnus un ģimenes. Nepieciešamības gadījumā situācijas risināšanā iesaistās pašvaldības, ja pašai ģimenei nepietiekot iekšējās kapacitātes situāciju risināt un nepieciešamos pakalpojumus apmaksāt.

Tomēr ne vienmēr vardarbīgi izturas bērns vai pusaudzis, kurš pats bijis agresijas upuris. Piemēram, ja bērns visu laiku bijis mierīgs, bet pēkšņi kļuvis agresīvs, ir nepieciešams vērtēt tos faktorus, kas varētu noteikt uzvedības izmaiņas un izsvērt, vai tajos vainojama skola, vai bijusi kāda negatīva pieredze, piemēram, uz ielas, jo sētā jeb mājas pagalmā bērnam ir draugi, kuru ietekmē bērna uzvedība var mainīties, atzīst Gražule.

Tieši draugu loma arī nebūtu novērtējama par zemu, jo viņi bieži vien pat mēdz zināmā mērā aizstāt vecākus, proti, ir situācijas, kurās bērni vecākiem savas problēmas izstāstīt nevar un šajā gadījumā tas ir uzticības jautājums, jo viņi izlemj par sev būtisko runāt ar vienaudžiem. Gražule atzīst, ka laiks ir tāds, kad vecāki strādā vairākās darbavietās, viņi ir pārguruši, taču uzsver, ka vecākiem nevajadzētu aizmirst par to, ka viņiem ir bērni un veltīt savām atvasēm kaut 10 minūtes dienā sarunai un komunikācijai. Tāpat tas ir pat kontroles jautājums, jo vecākiem moderno tehnoloģiju laikmetā jebkurā brīdī ir iespējams pārliecināties par to, ko viņu bērni dara konkrētajā laikā un vietā.

Portāla "Delfi" aptaujātie pedagogi gan atzīst, ka skolās mēdz pildīt gan sociālā pedagoga, gan psihologa lomu un papildus tam būt arī konkrētu mācību priekšmetu skolotāji. Bieži vien esot iespējams pamanīt problēmas bērna uzvedībā, kā arī pieļaut, ka tās raisījuši veselības sarežģījumi, taču, ja neesot izveidojusies laba sadarbība ar ģimeni, tad diagnozi uzzināt un atbilstoši rīkoties pedagogam pat neesot iespējams.

Mācās pazīt problemātiskus pusaudžus

Gan Gražule, gan Balode atzīst, ka, pamanot nopietnas uzvedības problēmas, varētu būt nepieciešams uzzināt skolēna veselības vēsturi, jo iespējams, ka palīdzēt varētu kompetents ārsts - speciālists. Tomēr kopumā skolotājiem jābūt gataviem strādāt ar tādiem bērniem, kādi tie skolā iestājas un jābūt spējīgiem viņus izglītot.

Vaicāta, vai pedagogi ir iemācīti atpazīt bērnus, kuru uzvedība varētu nākotnē izraisīt sarežģījumus, Gražule uzsver, ka skolotājiem tiek rīkoti attiecīgi semināri un kursi. Šajā jomā daudz darot krīzes centru speciālisti.

Pamatā tieši klases audzinātājam būtu jābūt gana kompetentam, lai viņš pamanītu izmaiņas bērna uzvedībā un šādos gadījumos viņam būtu jāvēršas pie sociālā pedagoga vai pie psihologa. Ar šādiem speciālistiem gan pārsvarā var lepoties Rīgas skolas, taču precīzu ziņu par to, vai šādi speciālisti ir arī citu pilsētu un pagastu skolās, šobrīd īsti nav.

Tāpat speciālisti norāda, ka tad, ja skolā darbs tiek organizēts pareizi, esot iespējams maksimāli izslēgt Jaunjelgavas situācijai līdzīgus gadījumus. Viņi gan atzīst, ka pilnībā kontrolēt ikvienu skolēnu un viņa gaitas skolā nav iespējams.

Agresora izslēgšana no skolas - risinājums?

Balode pauž uzskatu, ka gan Jaunjelgavas gadījumā, gan citos varmācīga skolēna izslēgšana no skolas situāciju neatrisinās. 

Viņš atzīst, ka līdz pagājušajai nedēļai, kamēr valdība nebija pieņēmusi noteikumus, kas regulē to, kā izglītības iestādei jārīkojas gadījumos, kad izglītojamais apdraud savu vai citu personu drošību, skolu vadītājiem nav bijis īsti skaidrs, ko īsti darīt ar agresīviem skolēniem. Taču tagad, pieņemot šos noteikumus, kas noteic pedagogu rīcību šādos gadījumos, problēma ir daļēji atrisināta, uzskata ministrs. Viņaprāt, viens no problēmas cēloņiem Jaunjelgavas vidusskolā bijis tieši tas, ka skolas direktorei nav bijis skaidrs, kā ierobežot agresīvā skolnieka kontaktus ar citiem bērniem.

Arī ministra vērtējumā, Jaunjelgavas gadījumā problēmas radot "kauslīgā skolēna" ģimenes nevēlēšanās iesaistīties risinājuma meklēšanā. "Ģimene, šķiet, uzskata, ka viss ir kārtībā, tomēr bērna uzvedība liecina, ka tur ir smagas problēmas," teica Dombrovskis, piebilstot, ka skolas vadībai šādos gadījumos jāiesaista atbildīgās pašvaldības institūcijas.

Savukārt Balode uzsver, ka tad, ja bērns tiek no skolas izslēgts un viņam tiek piedāvāta mājmācība, tas nozīmē, ka ģimenē gūtas negatīvas pieredzes gadījumā viņš sociālajā ziņā neko jaunu neiemācīsies, jo pēc izslēgšanas no skolas atgriezīsies iepriekšējā vidē. Savukārt skolā, kurā bērns socializējas, viņš var iemācīties attiecības. Balodes vērtējumā, mājmācības piemērošana ir īslaicīgs risinājums.

Gan Balode gan Gražule atzīst, ka, pamatā gan Rīgas skolās, iepriekš bijušas izstrādātas vadlīnijas tam, kā pedagogiem rīkoties, ja viņš sastopas ar agresiju. Gražule atklāj, ka viņas praksē bijis gadījums, kad skolēns iespļāvis sejā skolotājam, bez tam arī viņa pati piedzīvojusi to, ka agresīvi skolēni kož un skrāpē, taču viņas vērtējumā, zinošs un atbilstošu pieredzi guvis pedagogs mācēs šādas situācijas atrisināt. 

Pedagogu izglītība un pašvaldību atbalsts

Balode atzīmē, ka agresivitāti un uzvedības problēmas, kas var vedināt uz domām par problēmām ģimenē, var pamanīt pirmsskolas iestādes pedagogs un tieši tas ir posms, kurā bērns nonāk speciālistu redzeslokā.

Viņas vērtējumā, ir jābūt gudriem pedagogiem, kuriem ir zināšanas par vardarbības sekām, izpausmēm un kam "galvā ir plāns un stratēģija", kā situāciju atrisināt. Ja šajā posmā situāciju atrisināt neizdodas, tad bērnudārzam seko skola, kas ir liela socializācijas vide un šajā vidē tieši sociālais darbinieks būs tas, kurš problēmu pamanīs, piesaistīs pašvaldības vai valsts pakalpojumus un finansējumu, un izstrādās agresīvā skolēna rehabilitācijas plānu, kā arī domās par to, ko varētu darīt, lai palīdzētu ģimenei.

Tieši pašvaldība ir tā, kas redz savu iedzīvotāju vajadzības, budžetu un spēj vai nu "ielikt vai neielikt pakalpojumu". Sociālie dienesti var orientēties uz sociālās palīdzības izdalīšanu, taču cilvēkiem ir vajadzīgs pakalpojums, nevis nauda, uzskata Balode. Viņa domā, ka naudas piešķīrums vien nemainīs bērnu un vecāku attiecības un tas nemainīs arī bērna uzvedību.

Balode uzskata, ka tieši pašvaldībai būtu jāredz, kas notiek ģimenēs un skolās, turklāt nepieciešami dažādi preventīvie pasākumi.

Tomēr viņa uzskata, ka vienāds risinājums visās situācijās nav iespējams. Ir nepieciešams izmēģināt vienu risinājumu, ļaut bērnam pie tā pierast, bet, ja tas nedarbojas, tad nepieciešams veidot ciešāku sadarbību ar vecākiem un mēģināt kopīgi saprast, ko mainīt, un meklēt atkal un atkal jaunus risinājumus.

Tāpat būtu nepieciešams veidot sarpinstitucionālu komandu, kas meklētu šādu problēmu risinājumu, turklāt ir jāstrādā un jākomunicē ar abām iesaistītajām pusēm vienlaikus - ir situācijas, kurās nepietiks ar speciālista sarunu tikai ar māti vai tēvu, bet viņam var nākties runāt, piemēram, ar arī ar vecmāmiņu.

Jaunjelgavas gadījumā gan cietēji, visdrīzāk, ir abas puses - gan upura, gan agresīvā bērna ģimene, uzskata speciālisti, jo gan vienā gan otrā gadījumā ģimenēm ir nepieciešama kompetenta speciālista palīdzība, rezumē speciālistes.