Kurš zaudē un kurš uzvar: žurnālisti pret Latviju ECT gaiteņos  (20)

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2007.gadā nolēma, ka Latvijai ir jāmaksā laikrakstam "Diena" un tā komentētājam Aivaram Ozoliņam 10 292 eiro (aptuveni 7210 lati) par nepamatotu iejaukšanos tiesībās uz vārda brīvību tā dēvētajā "Strujeviča lietā". Šī lieta aizsākās pēc tam, kad laikraksta komentāru sadaļā toreizējam ekonomikas ministram Laimonim Strujevičam tika veltītas kritiskas publikācijas.

"Diena" un Ozoliņš Latvijai pārmeta nepamatotu iejaukšanos viņu tiesībās uz vārda brīvību, proti, par tiesvedības iznākumu Latvijas tiesās. Latvijas Augstākās tiesas Senāts pēc Strujeviča prasības atstāja negrozītu spriedumu, ar kuru laikrakstam tika uzdots publicēt Strujeviča godu un cieņu aizskarošu komentāru fragmentu atsaukums un samaksāt bijušajam ministram 6000 latu.

Strujevičs prasīja atsaukt kopumā septiņus vārdiskus izteikumus, un viņš kā aizskarošus nebija norādījis pilnus teikumus, bet tikai atsevišķas to daļas. Ozoliņš savos komentāros kritizēja Strujeviča rīcību, kas paredzēja izmaiņas valsts uzņēmuma privatizācijas kārtībā, kura savukārt nāktu par labu konkrētiem privatizētājiem.

Šajā lietā ECT vienbalsīgi atzina, ka noticis cilvēktiesību konvencijas pārkāpums, jo iejaukšanās iesniedzēju vārda brīvībā nebija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā".

Tiesa atzina, ka Ozoliņa publikācijas pēc sava satura bija aizskarošas un apsūdzošas, tomēr tās nepārkāpa žurnālistiem atvēlētās vārda brīvības robežas.

ECT atzina privatizācijas procesa kā tāda nozīmību, uzsvēra masu mediju lomu tā atspoguļošanā un norādīja uz to, ka Strujevičs ar savu darbību bija izpelnījies kritiku ne tikai masu medijos, bet arī valdībā.

ECT uzskatīja, ka notikumiem sekojušajā tiesas procesā Latvijas tiesas ir Strujeviča intereses vērtējušas augstāk gan par "Dienas" un Ozoliņa vārda brīvību, gan arī par kopējām sabiedrības interesēm.

Tāpat ECT piesprieda Latvijas valstij atlīdzināt materiālos zaudējumus - 10 292 eiro -, kā arī kompensēt tiesāšanās izdevumus 3000 eiro. Valdība izlēma šo spriedumu nepārsūdzēt Lielajā palātā.

Pirms sešiem gadiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) vērsās "Neatkarīgās Rīta Avīzes" (NRA) žurnālists Uldis Dreiblats, apstrīdot Latvijas tiesas lēmumu uzdot viņam atklāt informācijas avotu 2006.gada publikācijai par toreizējā "Rēzeknes gaļas kombināta" un pašvaldības deputāta Gunta Piteronoka telefona sarunām.

ECT šā gada jūnijā izlēma žurnālista Dreiblata sūdzību noraidīt kā nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības.

Dreiblats sūdzējās, ka tiesas lēmums, saskaņā ar kuru viņam bija pienākums atklāt žurnālista informācijas avotu, nesamērīgi ierobežoja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garantētās tiesības uz vārda brīvību. Viņš norādīja, ka sūdzība par šo lēmumu tika izskatīta, viņam klāt neesot, un viņam nebija iespējas to pārsūdzēt augstākā instancē, tāpēc pārkāptas arī tiesības uz taisnīgu tiesu.

Laikraksta NRA žurnālists Dreiblats ECT vērsās pēc tam, kad tiesa viņam uzlika par pienākumu atklāt informācijas avotu 2006.gada 10.augusta publikācijai, kurā tika atspoguļotas toreizējā "Rēzeknes gaļas kombināta" valdes priekšsēdētāja, bijušā "Jaunā laika" biedra Piteronoka telefona sarunas. Tiesas lēmums tika pārsūdzēts, tomēr arī otrā instance lēma, ka žurnālistam publicētās informācijas avots ir jāatklāj. Šis lēmums nebija pārsūdzams.

Dreiblats uzskatīja, ka precedents piespiest atklāt informācijas avotus var radīt uzticības mazināšanos žurnālistiem.

Tas savukārt varot liegt iespējas iegūt publikācijām nepieciešamo informāciju, un mazināsies sabiedrības informētība. Sūdzības iesniedzējs pauda, ka "uz viņu izdarītais spiediens uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu un grauj viņa žurnālista reputāciju".

Savukārt ECT, vērtējot Dreiblata sūdzību par izmeklēšanas tiesneša lēmumu atklāt valsts noslēpumu saturošas informācijas avotu un viņa sūdzību par lēmumu sākt kriminālprocesu par avotu neatklāšanu - tiesas lēmuma nepildīšanu, atkārtoti norādīja uz prasību par nacionālajā līmenī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu pirms vēršanās ar sūdzību ECT.

ECT atzīmēja, ka žurnālista informācijas avota atklāšanas atteikuma rezultātā pret iesniedzēju ierosinātais kriminālprocess tika izbeigts ar Augstākās tiesas (AT) Senāta lēmumu, kurā secināts, ka kriminālatbildība par tīšu tiesas nolēmumu neizpildi nebija attiecināma uz žurnālistiem.

Līdz ar to izmeklēšanas tiesneša lēmums vairs nebija praksē izpildāms.

Papildus, prokuratūra bija informējusi iesniedzēju par tiesībām attaisnošanas gadījumā prasīt (materiālo) zaudējumu atlīdzību saskaņā ar likumu, bet morālā kaitējuma atlīdzināšanu Dreiblatam bija iespējams panākt, vēršoties ar civilprasību vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Tā kā iesniedzējs šajā lietā nebija izmantojis  nacionālajās tiesībās paredzētās iespējas pirms vēršanās ar sūdzību ECT, tā viņa sūdzību noraidīja.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu kriminālprocesa ietvaros, kurā viņam bija liecinieka statuss un kurā viņš bija atteicies sniegt liecības - atklāt savu informācijas avotu, ECT norādīja, ka pienākums liecināt kriminālprocesa ietvaros bija daļa no vispārējiem pilsoņa pienākumiem. Līdz ar to ECT atzina ka nav kompetenta skatīt šo iesniedzēja sūdzību pēc būtības.

Pirms vairāk nekā 13 gadiem uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) tiesnešu galda nonāca toreizējās laikraksta "Panorama Latvii" žurnālistes Innas Harlanovas sūdzība, kura valstij pārmeta vārda brīvības tiesību pārkāpumu un etnisko diskrimināciju pēc tam, kad viņas pārstāvētais laikraksts Latvijas tiesās bija zaudējis vecticībnieku mācītājam Ioannam Miroļubovam.

Mācītāja neapmierinātību ar žurnālistes rakstīto bija izsaukusi viņas publikācija par Miroļubova darījumiem Rīgas Vecticībnieku draudzē, kuras Harlanova bija aprakstījusi kā šaubīgus.  Ziņu aģentūra LETA savulaik, atsaucoties uz laikrakstu "Diena", vēstīja, ka publikācijas pamatā bijis baznīcas revidentu dokuments, taču Miroļubovs uzskatījis, ka laikraksts par viņu izplatījis nepatiesu informāciju, tādēļ iesniedzis prasību tiesā, kurā laikraksts zaudēja.

Miroļubovs bija norādījis, ka publikācijās bez atsaucēm uz informācijas avotu žurnāliste apsūdzējusi baznīcas pārstāvi šaubīgos darījumos. Līdzīgs strīds par šo lietu bijis arī laikrakstam "Vakara Ziņas", taču šim laikrakstam tiesas spriedums bija labvēlīgāks. Šo aspektu krievu valodā iznākošā laikraksta žurnāliste bija minējusi kā pamatojumu savai sūdzībai par etnisko diskrimināciju.

ECT 2003.gadā noraidīja gan sūdzību par vārda brīvības pārkāpumu, gan par Latvijas tiesu it kā etniski diskriminējošiem lēmumiem. ECT atzina, ka žurnālistes pienākums bijis pirms smagu apsūdzību izvirzīšanas savos rakstos pārbaudīt šo faktu precizitāti un norādīt informācijas avotus, nekas arī nav liecinājis par etnisko diskrimināciju.

Ar vienpusējās deklarācijas iesniegšanu jeb sava veida izlīgumu pirms dažiem gadiem noslēdzās publicista Viļa Selecka un Latvijas tiesāšanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Latvijas valsts Selecka sūdzības lietā iesniedza vienpusējo deklarāciju, šādi atzīstot faktu, ka tiesvedības procesā Latvijā pārkāptas Selecka tiesības uz vārda brīvību un taisnīgu tiesu. Latvija arī ECT atzina, ka ir gatava maksāt 25 000 eiro (17500 latu) kompensāciju, un to arī samaksāja.

Seleckis Latvijā tiesājās ar Tautas partijas (TP) līderi un ekspremjeru Andri Šķēli par politiķa goda aizskārumu 1998.gadā, kad klajā nāca Šķēli kritizējošs pētījums "Andris Šķēle - leģendas un patiesība", kura autors bija Seleckis. Šķēle iesniedza prasību tiesā pret Selecki par goda un cieņas aizskārumu, kā arī 10 000 latu kompensācijas piedziņu, jo viņu neapmierināja publicista izteikumi laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze" un vēlāk tie paši izteikumi grāmatā "Andris Šķēle: leģendas un patiesība".

Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa 2001.gada septembrī Šķēles prasību apmierināja un uzdeva Seleckim atvainoties bijušajam premjeram, kā arī samaksāt viņam 10 000 latu par goda un cieņas aizskaršanu. Publicists spriedumu pārsūdzēja, taču arī Rīgas apgabaltiesa pieņēma viņa interesēm nelabvēlīgu spriedumu, ko 2004.gada sākumā nemainīja arī Augstākās tiesas Senāts.

Pēc šī Senāta sprieduma Seleckis aģentūrai LETA atzina, ka tiesas piespriesto faktiski jau ir izpildījis un tiesas piespriesto kompensāciju Šķēlem samaksājis uzreiz pēc apelācijas instances tiesas sprieduma paziņošanas. "Pretēji pārliecībai" aizsūtīta atvainošanās vēstule ekspremjeram uz mājām.

Seleckis toreiz arī sacīja, ka Senāts pēc būtības nav vērtējis viņa iesniegto kasācijas sūdzību. Publicists novērojis, ka gadījumos, "kad Šķēle saka kaut ko par mani, tas ir viedoklis", bet, ja Seleckis kaut ko saka par ekspremjeru, tā esot atsaucama ziņa.

Vienpusējas deklarācijas tiek iesniegtas ECT tādās lietās, kurās valsts ir izdarījusi acīmredzamu pārkāpumu, pati sūdzība ir ļoti labi pamatota, un starp pusēm nav iespējams panākt mierizlīgumu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) otrdien piesprieda Latvijai maksāt 20 000 eiro (14 056 latus) bijušajai "De facto" žurnālistei, tagadējai "Ventspils naftas" sabiedrisko attiecību vadītājai Ilzei Naglai, kura Strasbūrā sūdzējās par viņas dzīvesvietā veikto kratīšanu tā dēvētajā Neo lietā. Šī lieta aizsākās pēc tam, kad Ilmārs Poikāns, kurš darbojās ar pseidonīmu Neo, atklāja "caurumu" Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskās deklarēšanas sistēmā un ieguva datus par valsts iestāžu amatpersonu un darbinieku atalgojumu.

Latvijas valstij vēl ir iespējams pārsūdzēt spriedumu strīdā ar Naglu, bet krimināllieta, kurā Poikāns apsūdzēts par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem un komercnoslēpumu, vēl tikai gaida savu kārtu izskatīšanai tiesā, kas paredzēta 2014.gada aprīlī.

Nagla ECT vērsās pēc tam, kad 2010.gada maija sākumā saistībā ar vērienīgo datu noplūdi no EDS ierosinātajā kriminālprocesā tika veiktas vairākas izmeklēšanas darbības, tostarp aizturēts Latvijas Universitātes pētnieks Poikāns, kurš vēlāk atzina, ka ir Neo - persona, kura datus no VID sistēmas ieguvusi un daļu no tiem publiskojusi. Tāpat notika kratīšana toreizējās Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnālistes Naglas dzīvesvietā, viņa vēlāk tika atzīta par liecinieci.

ECT šajā lietā atzina, ka Latvija pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantu par vārda brīvību. Tiesa uzskata, ka jebkura kratīšana, kurā žurnālistam tiek izņemtas datu glabāšanas ierīces, rada jautājumu par žurnālista vārda brīvības, tostarp informācijas avotu aizsardzību.