Kaislīgs makšķernieks Klintainē: Zivīm šis ir klusais gads  (26)

Vectēva spinings

"Mana dzimtā puse ir Latgalē, Rugāju pagastā. Apkaimē bija vairāki ezeriņi, un es vienmēr esmu gājis uz copi. Vectēva istabā pie sienas bija spinings. Kāts bija salīmēts no četrām koka plāksnītēm, veclaicīga spole, pāris vizuļu un aukla, kas smaržoja pēc ezera, ūdenszālēm un zivīm. Tas bija gluži kā pielūgsmes objekts, relikvija, kurai nedrīkstēja pat pieskarties," stāsta Gabranova kungs. "Pašam pirmā makšķere bija no izkaltēta lazdas dzinuma. Šmauga un lokana, guvums — nelieli asarīši, bet puikām arī tas bija varens loms. Vēlāk jau bija bambusa un stiklšķiedras makšķeres. Ezerā mums bija laiva, un brauciens vien bija varens piedzīvojums. Vectēva spiningu gan tā arī ne reizi neizmēģināju. Arī dēls ir kaislīgs makšķernieks un nu jau arī mazdēls. Viņš dzīvo Dānijā un sūta fotogrāfijas ar saviem lomiem. Tur gan lielākoties makšķerē dīķos par samaksu.

"Sliņķu makšķere"

Kad pārcēlāmies no Latgales uz Klintaini, biju aizrautīgs spiningotājs, taču katram makšķerēšanas veidam ir savs laiks. Nav vairs vēlēšanās visu dienu vicināt spininga kātu, un nu biežāk copēju ar gruntsmakšķeri. Tas gan ir tāds kā sliņķu makšķerrīks. Iemet ēsmu, piestiprini zvaniņu un gaidi. Taču vienkārši tas šķiet, tikai no malas raugoties. Lai tiktu pie loma, jāsarok sliekas, jāsagādā mušu kāpuri, jāvāra putra iebarošanai. Ja vēlies makšķerēt plēsīgās zivis, jāsaķer vīķes. Tikai tad, kad viss sagādāts, var ņemt gruntsmakšķeri un doties uz upi. Gadās, divas stundas nosēdi un nenoķer neko.

Zandartus vairāk ķēru, kad spiningoju, taču arī ar gruntsmakšķeri šīs zivis var vilkt visai veiksmīgi. Jāatrod tikai viņu uzturēšanās vieta, parasti uz kādas radzes netālu no zemūdens kraujas. Tagad šādas vietas viegli atrast ar eholoti. Arī es tādu lietoju, lai ātrāk var atrast "kantīti". Tad noenkuroju laivu, iemetu makšķeres, graužu saulespuķu sēkliņas un gaidu copi. Šogad esmu noķēris visai daudz zandartu — vairāk nekā sezonas laikā spiningojot.

Dambis nav vainīgs

Savukārt plaužiem šogad ir "klusais gads" — viņi lomā ir salīdzinoši reti. Arī sami ir kūtrāki. Teic, ka vainojama dambja celtniecība Pļaviņās, taču, domāju, tas copi neietekmē. Ir kāds cits neizskaidrojams iemesls, jo esmu pieredzējis jau vairākus "tukšos" gadus. Iepriekšējos divus gadus bija labi plaužu lomi. Šogad ķeras sliktāk, taču nākamgad vasara noteikti būs veiksmīgāka. Arī karstais laiks ietekmē zivju ēstgribu. Tās pašas vīķes — stumda pludiņu, taču ēsmu netver.

Parasti iemetu divas makšķeres — vienu plaužiem, otru zandartiem. Kuras zivis sāk ķerties, tām pielāgoju otru makšķeri. Jāpamaina gan ēsma, gan nedaudz jāizmaina mānekļa konstrukcija. Turklāt, izmantojot gruntsmakšķeri, nevajag tik smalkus kātus un sarežģītas spoles. Līdz ar to aprīkojums izmaksā lētāk. Pie tam, ja vīķi pakampj nevis zandarts, bet lielāks sams, tad lētāka spininga spole var arī neizturēt — apraus plastmasas zobratiņus, un viss! Nebūs ne zivs, ne spoles. Makšķerējot lielākas zivis, vajadzīgas izturīgas spoles. Bezinerces ir dārgas, bet var izlīdzēties ar "Ņevas" tipa spoli — lēta un izturīga. Viss atkarīgs no auklas stipruma un paša izveicības.

Mūsējie ir treknāki

Lielākais zandarts, ko izdevies noķert, svēra trīs kilogramus. Tas gan nav nekas dižs, kāds paziņa pērn iepretim "Liepkalnu" maiznīcai noķēra astoņus kilogramus smagu zandartu. Tomēr mazākie ir garšīgāki. Jāielāgo arī tas — jo ātrāk saldūdens zivi pēc noķeršanas var pagatavot, jo garšīgāka tā izdodas. Svarīga ir arī vieta, kur zivs noķerta. Kad braucam uz kapusvētkiem Latgalē, visi vēlas, lai atvedam kūpinātus mūspuses plaužus. Reiz tirgū Viļānos nopirkām divus kilogramus smagu breksi — tāds plāniņš un sauss bija. Pie Klintaines ķertā šāda izmēra breksī ir vismaz puslitrs tauku, un arī gaļas ir daudz, daudz vairāk. Viņiem te dzīve laba, barība pati iepeld mutē, pašam nav daudz jākustas, straumes arī nav. Dažam pat nelielas dēles piesūkušās no mazkustīguma, un viņi, tāpat kā pie televizora sēdētāji, audzē taukus.

Starts pēc 17. augusta

Šobrīd gan plauži ķeras reti. Zinātāji teic, ka laba cope sākšoties pēc 17. augusta. Kāpēc šādi runā, nezinu, taču ir vērts izmēģināt. Šādas runas klīst no Daugavpils līdz pat Pļaviņām.

Zivis tomēr gudras un varbūt jau dzirdējušas par makšķernieku plāniem. Pannu var sildīt tikai tad, kad zivs jau ir laivā. Reiz kāds paziņa trīs kilogramus smagu līdaku gribēja ar vienu rāvienu iemest laivā. Taču puikam asaras vēlāk bira kā pupas, jo aukla pārtrūka kā diegs. Piedzīvots arī "netaisnīgs" brīdis, kad mēs, pieci spiningotāji, jau labu laiku mētājam vizuļus slapju muguru, bet bez rezultāta. Atnāk kāds viens un pārdesmit minūtēs noķer septiņus zandartus gandrīz pēc kārtas! Ja pats nebūtu redzējis, neticētu. Iespējams, viņš zināja kādu paņēmienu, kā uzlabot vizuļa spēli. Zinu, ka Daugavā mīt arī līņi, taču makšķeres ēsmu viņi netver. Ir arī prāvas raudas, taču arī viņas laikam ir pārāk gudras, lai ķertos uz āķa.

Reiz kādam paziņam iedevu alvas gabalu, lai izlej atsvarus gruntsmakšķerei. Svins ar laiku paliek tumšs, bet alva nē. Dodot vēlējos, lai ar šo alvu varētu pat līdaku noķert. Neticamākais, ka alvas atsvaru tik tiešām ierija pāris kilogramu smaga līdaka, kuru izdevās izvilkt krastā.