Mazās saimniecības iznīkst?  (8)

Latvija jau ir sasniegusi Rietumeiropas lauksaimniekus, kur ražošana koncentrējas lielsaimnieku rokās, pauž zemniece. "Mazo saimniecību iznīcināšana notiek mērķtiecīgi. Pavisam drīz pienāks laiks, kad lauku mājās savām vajadzībām ģimenes lopus vairs neturēs. Bērni tikai zoodārzos un lielsaimniecībās varēs redzēt, kā izskatās mājlopi," pārliecināta zemniece. Savu vārdu "Kursas Laika" lasītājiem viņa nevēlas atklāt. Pretēji noteikumiem viņa ik pa laikam pārdot pienu no vienīgās govs "bez dokumentiem". Kaujot cūku ģimenes vajadzībām, ceturtdaļa arvien nonāk pie pircēja. Arī tas notiek "bez dokumentiem". Nokautā cūka netiek vesta pārbaudei uz laboratoriju, pircējs to zina, taču tas viņu nebaida. "Īsta lauku gaļas garša. Es zinu, ko tas nozīmē, un manas cūkgaļas pircējs arī," pārliecināta Rita.

Jaunie pametuši dzimto pusi

"Mēs beidzam saimniekot un zemi iznomājam," atzīst lauksaimniece. Oficiāli zemnieku saimniecība vēl nav likvidēta, bet visticamāk tas būs jādara. Pašlaik kūtī piecpadsmit lopu vietā ir viena govs, taču nākamo pavasari saimniecībā nesagaidīs arī tā. "Neturēsim pat sev. Labprāt turētu, bet paši nevaram tik daudz piena izlietot. Man nav, kur izslaukto likt – spainis rītā un spainis vakarā. Bērni dzīvo pilsētā, viņiem braukt uz laukiem pēc piena produktiem neatmaksājas. Šovakar pa taisno cūkām pienu ieliešu. Agrāk es kaut ko tādu iedomāties nevarēju," pauž sieviete.

Kūtī vēl aug cūkas – tās audzēs, kamēr pietiks spēka. "Pienāks laiks, kad mēs nevarēsim arī cūku izaudzēt, paliekam veci. Jaunie laukos negrib dzīvot. Ja mēs nebūtu attīstījušies tādā virzienā, kā tas ir noticis, daudzās mājās joprojām saimniekotu un cilvēki daudz mazāk būtu izbraukuši uz ārzemēm. Ja paraugos, kas notiek apkārt manai saimniecībai, secinu, ka te dzīvo veci cilvēki, dzērāji, pensionāri un tādi, kas neko negrib darīt. Pēdējais variants – mājas stāv tukšas."

Noplicina zemi

"Latvieša būtība izmainās, uz to iet visa pasaule. Agrāk es ļoti pārdzīvoju – gan par to, ka zemes izpērk ārzemnieki, gan par viņu saimniekošanas metodēm un ķīmijas izmantošanu. Tagad es pret to vairs nekaroju. Tur neko nevar izdarīt. Pasaule iet uz priekšu," ar nožēlu secina lauksaimniece. Tautasdziesmās apdziedāto latvieša tieksmi pēc savas zemes viņa sauc par izzūdošu vērtību, jo jaunā paaudze izvēlas dzīvi ar komfortu pilsētā, nevis saimniekošanu laukos. Arī dainās apdziedāto Latvijas zemnieka saudzīgo attieksmi pret zemi viņa sauc par izzūdošu vērtību. "Redzu, kā lielie graudu audzētāji noplicina zemi. Zeme kļūst nedzīva. Augsnē vērojams erozijas process, jo zemē piecus, sešus gadus pēc kārtas tiek sēti kvieši. Nekāda augu seka netiek ievērota. Minerālmēslus uzgāž, un viss. Bet mēs taču visu to ēdam."

Arī latviešu zemnieki shēmo

Tieši graudu audzētāji ir viņas rūpju lokā. Iemesls – blakus viņas saimniecībai tiek audzēti kvieši ar mūsdienīgām metodēm. "Nesapratu, kāpēc kviešu lauku pirms nokulšanas apindē ar raundapu. Kaut ko tādu agrāk nebiju redzējusi. Bet tagad tā dara, lai būtu izdevīgāka cena, lai nav jātērējas kaltēšanai. Bojājam savu veselību, bet neviens par to nekreņķējas. Iesaku cilvēkiem aizdomāties, kāpēc graudaudzētāji Latvijā no lauksaimniekiem ir visnaudīgākie?" jautā lauksaimniece. Viņas versija – viņi pakļāvušies globalizācijai un, "tāpat kā uzņēmēji, izkoduši shēmas, kā var labi nopelnīt pat neražas gados". "Lielajiem zemniekiem ir nodokļu atlaide par katru apstrādāto hektāru. Pat kursos mums lektore mācīja, ka zemniekam ir izdevīgi kļūt par nodokļu maksātāju, ja viņš apsaimnieko vismaz 30 hektārus zemes. Agrāk nesapratu, kāpēc veldrē sakritušos labības laukus graudaudzētājs tik un tā nobrauc. Viņš tā dara tāpēc, lai saņemtu subsīdijas. Pat tajos gados, kad ir slikta raža, viņš nezaudē. Bet labas ražas gadījumā viņš labi nopelna. Šādu situāciju var salīdzināt ar uzņēmēju shēmošanu – viņi izdomā, kā apiet likumu un nopelnīt. Lauksaimniecībā notiek tas pats. Kāpēc valdība neskatās uz to?"

Uztraucas tikai par ķīmiju

Cīņā pret globalizāciju Rita vairs neiesaistās, agrāk gan strīdējusies ar cilvēkiem, kuri domā citādāk: "Cenšos nekreņķēties par to, ko vairs nevaru izmainīt. Tam nav jēgas." Taču ir joma lauksaimniecībā, kas zemnieci joprojām satrauc – tā ir pārmērīga ķīmisko preparātu lietošana. "Visvairāk žēl savu bērnu, kuri neapzinās, kādu pārtiku ēd. Esmu pārliecināta, ka ķīmija ir vainīga pie lielas daļas alerģiju. Kad man bērni bija mazi, bija grūti, jo nevarēja dabūt sviestu un gaļu. Tagad vecākiem daudz grūtāk ir kaut ko nenopirkt. Bet man liekas, ka pret šādu sistēmu neko vairs nevar izdarīt, jo visi vēlas dzīvot komfortā. Neviens bērns negrib garas stundas pavadīt biešu vagā, tās ravējot. Savukārt es nedrīkstu nokaut jēru un kaimiņam to pārdot, es nedrīkstu pārdot cūkas gabalu bez dokumentiem. Pat palīdzēt zemnieku saimniecībā kaimiņš kaimiņam nevar, bet latvieši agrāk gāja viens otram palīgā, rīkoja plašas talkas. Tagad var notikt tā, ka atbrauc inspekcija un zemnieks nevarēs "atmazgāties", kāpēc kaimiņš strādā kaimiņa saimniecībā.".

Uzziņai no www.laukutikls.lv

Lauku saimniecību skaits Latvijā katru gadu samazinās. Visstraujākais kritums notika laika posmā no 2000. līdz 2010. gadam. Šajā periodā saimniecību skaits samazinājās par 53%. Pirms 13 gadiem Latvijā bija 140 tūkstoši saimniecību, pirms trim gadiem – 83 tūkstoši.

Aprēķinu prognozes liecina, ka 2050. gadā pasaulē dzīvos vairāk nekā 10 miljardi iedzīvotāju un pieprasījums pēc pārtikas palielināsies par 70%, salīdzinot ar 2000. gadu. Tas radījis investoru interesi par lētu lauksaimniecības zemi. Kopš 2008. gada pasaule kļuvusi pilsētnieciska, jo vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo pilsētās.

Negatīvā globālā tendence – ārvalstu investori izpērk vietējo iedzīvotāju īpašumā esošu lauksaimniecības zemi. Rezultātā mazie un vidējie ražotāji tiek izstumti no tirgus. No ārzemju investoru darbības cieš visa sabiedrība, jo tiek izspiesta ārā no savas teritorijas. Liela daļa cilvēku emigrē.

Pretēji apgalvojumiem radīt darba vietas uz iegādātās zemes tās apstrādāšanā tiek iesaistīts niecīgs vietējo skaits.

Naturālā saimniekošana sniedz drošības izjūtu

Gustavs Norkārklis, Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis: "Mazo saimniecību skaita sarukšanu var vērtēt emocionāli un teikt, ka vainīga globalizācija, industrializācija un bizness. Bet, reāli vērtējot situāciju, jāsecina, ka ģimenei izdzīvot ar pāris govīm nav iespējams. Pārsvarā tā ir vecā paaudze, kas neatkāpjas no šāda dzīvesveida. Viena govs, pāris cūku, vistas un dārzs viņiem nozīmē drošību. Lai kas arī notiktu, viņiem būs sava pārtika. Jaunā paaudze vairs nevēlas uzņemties šādu smagu darbu. Šāds dzīvesveids patiesībā izmaksā dārgi. Lētāk ir iepirkties veikalā, nevis audzēt pašam.

Es domāju, ka laukos ir nākotne arī mazām saimniecībām ar desmit, piecpadsmit govīm. Viena govs – tā ir naturālā saimniekošana, ko jaunā paaudze nevēlas turpināt. Taču arī naturālam saimniekošanas veidam Latvijas laukos ir vieta. Arvien atrodas jaunas ģimenes, kas pārceļas dzīvot uz laukiem. Viņiem ir labi atalgots darbs, bet viņi interesējas par bioloģiskām saimniekošanas metodēm, jo sapratuši, cik svarīgi ir uzturā lietot dabiskus produktus. Lopus viņi netur, jo tas prasa pārāk daudz darba un laika. Bet viņi spēj sevi nodrošināt ar dārzeņu ražu, tādēļ nav pamata bažām, ka Latvijā izzudīs mazās saimniecības un arī naturālā saimniekošana.

Runājot par globalizāciju un industrializāciju, kā arguments par tās nepieciešamību tiek izmantots sabiedrības pieprasījums pēc pārtikas. Proti, tikai izmantojot intensīvas saimniekošanas metodes, iespējams nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku. Taču tas neatbilst patiesībai. Arī ar bioloģisku saimniekošanu iespējams izaudzēt tik daudz pārtikas, lai pietiktu visiem iedzīvotājiem. To pierāda pētījumi. Ļoti daudz pārtikas tiek izmests ārā. Darbs ar sabiedrību – tas ir pirmais solis, lai iemācītu cilvēkus saimniekot laukos tā, lai nenodarītu pāri sev un videi."