Teoloģijas profesors par Aglonas svētkiem: Latvijas valstij ir vajadzīgi garīgi stipri cilvēki  (266)

Jerumanis norāda, ka ir nepieciešams uzdot jautājumu, ko svētceļojums nozīmē mūsu garīgajā dzīvē. Cilvēki tajā dodas, meklējot ko vairāk, jo, lai gan visi dzīvojam patērētāju sabiedrībā, mēs "nedzīvojam no maizes vien", bet esam arī garīgas būtnes un mums ir svarīgas garīgās vērtības.

Došanās svētceļojumā ļauj atcerēties, ka viss ir pārejošs, kā arī aizdomāties par savu valsti, jo valsts, kurā pazūd garīgās vērtības, pazūd pati. Tie, kuri uz Aglonu dodas kājām, ir pārsvarā mūsu laikmeta cilvēki, jaunieši, kuri meklē ko vairāk, nekā sabiedrība viņiem var dot. 

Tāpat svētceļojums uz Aglonu, kurā dodas arī daudzi neticīgi cilvēki, dod spēku izturēt savas ikdienas grūtības - tā ir cerības vieta, norāda Jerumanis. Gūstot šo cerību un pēc svētceļojuma atgriežoties ikdienas dzīvē, cilvēki spēj vairāk gan domāt pozitīvi, gan vērst lietas uz labo pusi. Un tas ir būtiski tieši šobrīd, kad Latvijas valstij ir vajadzīgi garīgi stipri cilvēki, patrioti, kas ceļ valsti, atzīst garīdznieks.

Vēl viens būtisks aspekts ir tas, ka svētceļojums ir garīgs process, kurā cilvēks veido savu sirdi. Dodoties prom no ikdienas rūpēm, pienākumiem, ikdienas kņadas, cilvēks it kā simboliski atstāj sevi, savas rūpes un sāk pārdomāt garīgās vērtības un tieši tā viņš atnāk pie sevis, pie sava garīgā kodola un kļūst daudz cilvēcīgāks. Tieši ceļš uz savas cilvēcības atklāšanu, ir viens no svētceļojuma aspektiem un tas ir konteksts, kurā mums jāsaprot svētceļojums.  

Jerumanis uzsver, ka Latvija šobrīd pārdzīvo emigrācijas traģēdiju, cīnās par savu identitāti un tās saglabāšanu, taču nepieciešams apzināties, ka ne tikai ekonomika var glābt valsti, bet arī garīgās vērtības. Tieši reliģija šajā ziņā veido vērtību skalu un hierarhiju. Tā, piemēram, daži principi, ko "iedod" kristietība, ir tuvība un atbildība - tuvība, kas nozīmē būt klāt tiem, kas cieš un ir nonākuši grūtībās, bet atbildība - rūpes par savu  ģimeni, savu valsti, vietu, kurā dzīvojam.

Jerumanis atzīmē, ka ikviens tomēr sirds dziļumos saprot, ka kaut kā viņa dzīvē pietrūkst un to meklē labklājībā - iet uz "miesas SPA  un psiholoģiskā SPA" kūrēm. Turklāt Latvijā nemaz nav tik daudz cilvēku, kuri teiktu, ka viņiem nav dvēseles - pat ja cilvēki neiet uz baznīcu, viņi meklē Dievu klusumā, meklē dabā. Latvijas kontekstā būtiski, ka valstī ir daudzas konfesijas un daudzas reliģijas. 

Jerumanis min piemēru - pirms dažām dienām svētceļnieku grupa gājusi garām pareizticīgo baznīcai, un arī tajā  katoļi tika "pieņemti ar atvērtām sirdīm", un šī atvērtība vieno kristiešus Latvijā, vieno reliģijas, jo lūgšanas un svētceļojumu tradīcija ir raksturīga faktiski visām reliģijām - tajā dodas gan hinduisti, gan musulmaņi, turklāt kristīgā svētceļojumu tradīcija sakņojas ebreju pieredzē, kuri, pēc iziešanas no Ēģiptes verdzības, 40 gadus ceļoja, lai nonāktu apsolītajā zemē.

Tieši mērķis svētceļojumā ir būtisks - ja mērķa nav, tad tu nevari svētceļot, norāda garīdznieks. Bez augstāka mērķa, "mēs esam klaidoņi". Svētceļojums ir viens no veidiem, kā atklāt Dieva gribu savā dzīvē, jo "mēs redzam, ka dzīvē nav nejaušību [..] mūsu dzīve ir Dieva vadīta," atzīst Jerumanis.

Viņš atzīmē, ka, dodoties svētceļojumā, cilvēks atstāj visu ikdienišķo, un viņš nevar neizvēlēties domāt, nevar neizvēlēties ieiet savas sirds dziļumos. Fiziski cilvēks iet uz Aglonu, bet īstenībā - viņš ieiet savas sirds dziļumos. Arī Aglona un tās apkārtne ir skaista, vēsturiska vieta, kur cilvēks nevar nedomāt un nevar nenodoties apcerei.

Viņš atgādina, ka tieši Aglona PSRS laikā bijusi faktiski vienīgā no vietām, kas saturējusi kopā cilvēkus, jo laikā, kad reliģija bija aizliegta, svētceļojumi uz Aglonas svētvietu turpinājās. Tā ir vieta, kur cilvēki guva spēku izturēt šos laikus, kad reliģijas brīvība nepastāvēja. Arī šobrīd, laikā, kad sabiedrība grimst bezcerībā, Aglona ir cerības avots.

Aglonas būtiskā loma ir saistīta ar Latvijas un Latgales garīgo dzīvi, jo Latgalei bijusi svarīga loma Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanā. Tāpat to var saistīt arī ar nacionālo identitāti, kad cilvēki, iestājoties pret kolonizāciju, paturēja saiti ar savu pagātni - tas bija nacionālās identitātes vienotības princips, kurā cilvēki "rada spēku noturēties".

Jerumanis atzīst, ka rešdienas vakarā gaidāmais Tautas krustaceļš, kurā ik gadu kopīgā lūgšanā vienojas vairāki tūkstoši cilvēku, ir kulminācija garīgajam piedzīvojumam svētceļnieka dzīvē.

Katrs cilvēks, ejot šo krustaceļu, atrod tur savu dzīvi. Ja esam slimi vai veci, vai mūsu dzīvē ir bijušas neveiksmes, došanās krusta ceļā liek mums apzināties, ka šajā ceļā Kristus ir kopā ar mums, uzsver Jerumanis. Ejot krustaceļu, mēs redzam, ka ar mums kopā iet citi cilvēki un tā mums ir vieglāk nest šo savas dzīves krustu. "Mums katram ir savs krusts, un ir vieglāk nest šo krustu kopā," atzīst Jerumanis. Viņš uzsver, ka Aglonā mēs atceramies, kā to precīzi teikusi Zenta Mauriņa, ka "mūsu saknes ir debesīs". Pēc atgriešanas no svētceļojuma, mēs varam sākt citādā, produktīvākā veidā risināt problēmas. 

Jerumanis atzīmē, ka valsts svētku status šiem svētkiem piešķirts, jo valstij ir vajadzīgi cilvēki un pat tad, ja valsts ir šķirta no reliģijas, tā nav šķirta no kultūras, kuras sastāvdaļa ir Aglonas svētvieta un šie svētki. Šajā ziņā valsts augstāko amatpersonu klātbūtne svētku dievkalpojumā parāda, ka arī augstākajām amatpersonām ir svarīga kultūras dzīve, un, ja valstsvīrs ir ticīgs, arī reliģijas dzīve. Esot klāt šajos svētkos, amatpersonas izrāda cieņu tiem, kas tic. Tas ir būtiski Latvijas kontekstā, jo tieši ticības dēļ valsts ir izdzīvojusi un šādi tiek izrādīts respekts pret pagātni, respekts pret ticīgo ieguldījumu un to, ka pateicoties viņu lūgšanai un iekšējai neatkarībai ir izcīnīta valstiskā neatkarība. 

Svētki, kas 15.augustā tiek svinēti - Marijas debesīs uzņemšanas svētki, ir īpaši svētki katoļiem, taču arī pareizticīgo tradīcijā ir svētki - Dievmātes aizmigšanas diena. Savukārt tiem, kas netic Dievam, šajos svētkos var atcerēties, ka Marija bijusi māte vienam no vēsturē visslavenākajiem cilvēkiem. Tieši ar Mariju iesākās pirmā sekošana Kristum, mēs sekojam Marijai un caur Mariju - Jēzum, rezumē garīdznieks.