Sākt nācās ar zivju rūpnīcu tālā Skotijas salā Ziemeļjūrā. Spriežot pēc internetā atrastajām ziņām un balvu skaita viņu mājas lapā, tā ir viena no labākajām lašu pārstrādes rūpnīcām Eiropā. Interesanti, kas tādā gadījumā notiek citās?
Man paveicās, ka cehā bija lietuvietis, kurš tur strādāja pēdējās divas nedēļas. Viņš man visu pastāstīja un ierādīja. Parasti neviens nevienam neko nemāca. Pats skaties un 'iebrauc' darāmajā darbā. Sākumā, ja tavas nezināšanas dēļ notiek avārija un apstājas ražošana, pārējie klusējot visu izlabo, bet neviens nesaka ne vārda.
Tas pats notiek arī ar vietējiem. Viņiem arī neviens neko nemāca, bet mēs paši par sevi mācāmies ātrāk. Tāpēc mēs esam vērtīgāki strādnieki. Turklāt starp mums ir daudz tādu, kas patiešām 'rukā'. Lai gan daži no mūsējiem, ja vien rodas tāda iespēja, ātri pārkārtojas un sāk strādāt pēc vietējo principa. Proti, cītīgi vairīties no darba, izmantojot jebkādu aizbildinājumu. Sēdēt tualetēs ar "iPhone", slēpties uz ielas, vārdu sakot, atrasties tur, kur nav kameru un nav iespējams pierādīt, ka tu neko nedari. Ja dīkdienis tiek pieķerts, tad galvenais pārvaldnieks lasa viņam lekciju, bet viņš atbild: "Piedod." Tas ir viss.
Rūpnīcā ir vietējo kategorija, kas tur tikai atrodas. Tie ir vai nu kāda bērni, kurus nekur nevar iekārtot, tāpēc ka viņi ir nupat beiguši skolu un neko neprot, kāda brāļi, māsas vai radinieki, kuri negrib smagi strādāt un tā vietā deldē 'bikšdibenu' šeit, vai arī pirmspensijas vecuma cilvēki. Pēdējos tur līdz pensijai. Parasti viņi augām dienām staigā pa rūpnīcu, salikuši rokas aiz muguras, vai arī nēsā šurpu turpu kādu priekšmetu, piemēram, virves rituli. Viņi ieņem tādus amatus kā dienas apkopējs, un trīsdesmit minūtes garo pārtraukumu laikā viņi ar šļūtenēm mazgā jau tāpat tīrās sienas.
Sarežģītos agregātus, kas ir vienos taukos un zarnās, mazgā mūsējie. Mūsu apkopēji galvenokārt strādāja nakts maiņās, kad vajadzēja izmazgāt visu rūpnīcu. Vietējais tur bija pārvaldnieks, lai gan, gods kam gods, viņš arī mazgāja cehus kopā ar visiem nakts maiņas strādniekiem. Četri cilvēki un pārvaldnieks nakts laikā nomazgāja visas līnijas un visus cehus.
Kad mēs ieradāmies no rīta, uz šiem cilvēkiem bija bail skatīties. Dienā, darba laikā, vietējā jaunatne ņēma ledu no lielām plastmasas urnām, veidoja pikas un pikojās. Pārvaldnieka palīdze, sieviete gados, kura absolūti nespēja neko noorganizēt un pret mums izturējās ļoti stingri, tikai skatījās uz viņiem un smaidīja. Dažkārt viņi slēpās aiz sievietes muguras "kaujas" laikā, bet dažkārt pat trāpīja viņai ar piku. Tas viss bija redzams kamerās pārvaldnieka kabinetā, taču viņš neteica ne vārda. Reālā situācija rūpnīcā - uz vienu strādājošo viens nestrādājošais. Bet naudu visi saņem vienādi.
Ierodoties darbā saldētavā, tev izsniedz tikai cimdus, žokejcepuri, parastus gumijas zābakus un gumijotu kombinezonu ar lencēm (starp citu, Latvijas ražojuma). Saldētavā temperatūra parasti ir ap +2 grādiem pēc Celsija, dažreiz gadās arī mīnus. Siltais apģērbs - tās ir tavas personiskās rūpes. Ar laiku, ja tiksi pie līguma un ja palūgsi, var iedot sintētisku ziemas cepurīti un termozābakus ar biezu zoli.
Ja esi saslimis vai savainojies, tā ir tava problēma. Reiz lietuvietis sastiepa muguru, un ārsts viņam pateica, ka divas nedēļas jāguļ mājās. Kad viņš to pavēstīja darbā, viņu atlaida, lai nevajadzētu maksāt par slimības lapu, bet, kad bija izveseļosies, pieņēma atpakaļ. Pārtrauktā stāža dēļ viņš zaudēja visus gada bonusus.
Es pret kasti sasitu labās rokas apakšdelmu divas nedēļas pēc darba uzsākšanas. Ceļot smagās kastes, sāpes bija mežonīgas. Taču tobrīd man nebija līguma, un es sapratu, ka mani atlaidīs, ja nevarēšu pastrādāt. Pārsēju roku, un, kad sāpes kļuva pavisam neizturamas, atrotīju piedurkni, attinu apsēju un ieliku roku ledū. Pēc pāris minūtēm kļuva vieglāk, es atkal apsēju roku un turpināju strādāt. Visas saaukstēšanās, kas nāca pēc tam, visā darba laikā es izstaigāju, dzerot zāles turpat cehā.
Vietējie tādos gadījumos uzreiz ņem slimības lapu un var nerādīties nedēļām ilgi. Vienkārši atnes ārsta izziņu un atkal iet mājās. Un neviens viņus neatlaidīs. Līgumu tev cenšas nedot pēc iespējas ilgāk. Bez līguma tu neesi nekas. Tu strādā par samazinātu likmi, un tev jebkurā dienā var pateikt, ka tu vairs neesi vajadzīgs. Turklāt tev nav garantētās 30 stundu samaksas nedēļā, ja nav zivju. Tāda ir tikai līgumdarbiniekiem.
Daži mūsējie strādā bez līguma gadiem ilgi. Tikai tāpēc, ka nav kur sprukt. Man līgumu iedeva ātri, pēc pārbaudes laika beigām. Taču domāju, tikai tāpēc, ka ir grūti atrast darbiniekus, kas varētu strādāt saldētavās, mani vienkārši mēģināja piesaistīt. Vietējie no citiem cehiem atklāti teica, ka tad, ja viņus pārcels uz saldētavu, viņi pat neies pārģērbties. Vienkārši aizies mājās. Tāpēc, ka tas ir smags un necilvēcīgs darbs. Un par cilvēkiem tā ņirgāties nedrīkst. Manā laikā tika uzstādīts rekords. Vietējais, nostrādājis mūsu cehā divas ar pusi stundas, aizgāja padzert ūdentiņu un tā arī neatgriezās. Pirms tam viņi parasti izturēja kādas divas dienas.
Viens vietējais strādāja pie iekraušanas kopā ar mums. Viņu sauca Deivids. Taču viņam bija izziņa. Šurp varēja atnākt tikai slims vietējais. Normāls šurp nenāktu neparko. Deivids bija unikāls darbinieks. Pirmkārt, mēs nekad nezinājām, vai no rīta viņš ieradīsies vai nē. Kavēšana bija normāla prakse. Bija dienas, kad mēs ar lietuvieti cehā bijām vienīgie, kas ieradās laikā.
Mēs nācām pulksten 7.50 un sagatavojām cehu darbam. Ap pulksten 8.00 ieradās darbu pārvaldnieks un ieslēdza robotus. Vēlāk viņš to iemācīja darīt man un sāka nākt vēl vēlāk. Deivids atvilkās piecas pāri astoņiem, dažreiz pusdesmitos, bet citreiz neieradās vispār. Pārvaldnieka palīgi varēja nokavēt desmit līdz 15 minūtes. Taču viņus nevarēja atlaist. Palīgi prata vadīt robotus. Un tas bija galvenais arguments. Patiesībā visa sistēma izskatās tā, ka jebkāds vietējā darbinieka pārkāpums tiek noklusēts un neviens tam nepievērš uzmanību. Nav nekādu pārmetumu, nekādu piezīmju vai rājienu. Droši vien tāpēc, ka viņi visi saprot, ka paši jebkurā brīdī var nonākt grēkāža lomā. Un tad viņiem arī neviens neko neteiks. Viņi visi ir vienlīdz bezatbildīgi. Nav jēgas kādam kaut ko teikt. Šodien es pārstrādāšu viņa darbu, rīt viņš pārstādās manējo. Atšķirībā no viņiem mūs rāja par visu.
Bija dienas, kad pie konveijera stāvējām tikai mēs ar Deividu. Kad sāka nākt daudzas kastes iekraušanai ar rokām, viņš sāka satraukties un gāja uz tualeti. Bet, kad atgriezās, ņēma ratiņus palešu pārvadāšanai, un vizinājās pa cehu vai sēdēja kabinetā.
Kādā dienā es neizturēju un pateicu pārvaldnieka palīgiem, ka par tādām izdarībām manā valstī dod pa ģīmi. Viņi uzreiz aizdzina Deividu uz darba vietu. Taču nākamajā dienā viss atkārtojās. Kad Deividam apnika strādāt tādā tempā, viņš ņēma dažas kastes ar zivīm un ar atvēzienu tās meta. Vienu pret sienu, otru pret elektrosadales vairogu, vienu pret gatavo paleti. Pēc tam pagriezās un gāja projām, izmezdams, ka viņš to visu nevāks. Man nācās vākt zivis, likt kopā sensoriem norautos vadus, aizvākt ledu. Kaut vai tāpēc, ka vajadzēja taču kaut kā staigāt. Visa grīda bija nokaisīta ar lašiem un ledu. Bija dienas, kad viņš izklaidējās - lika rokas uz kustīgās transportiera lentas tur, kur tā bija ieeļļota, un, kad cimdi kļuva melni, staigāja ap gatavajām paletēm un atstāja uz sniegbaltajām putuplasta kastēm savu plaukstu nospiedumus.
Interesanti, ko domāja klienti, saņemot tādu kasti ASV, Vācijā vai Dubaijā? Liriska noskaņojuma brīžos viņš izurbināja caurumiņu putuplasta kastē un drāza to ar rādītājpirkstu. Pēc kāda laika viņš atrada otru darbu par taksometra vadītāju. Man viņš pateica, ka aizgājis turp nevis naudas dēļ, bet tādēļ, ka tur jāvadā daudz meiteņu, bet viņas bieži vien maksā ar seksu. Ja vajadzēja izvēlēties starp virsstundām rūpnīcā un taksista darbu, viņš visu pameta, pagriezās un devās strādāt par taksistu.
Pārvaldnieks, skaļi lamādamies, metās viņam pakaļ, bet viņš tikai pielika soli un nozuda durvīs. Viņam bija vienalga. Runā, ka Deividam bijuši vairāk desmiti brīdinājumu. Mūs atlaida jau pēc trešā.
Turpinājumā - kā ārstē viesstrādniekus, ko skolā māca viņu bērniem un kā tikt līdz nākamajam pakāpienam, ja esi sācis no pašas apakšas. Lasiet par to portālā freecity.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!