"Viena lieta ir skaistas un cēlas idejas, bet ir jāspēj par tām komunicēt ar nozari. Šajā ziņā tomēr sazobe ir ļoti nepieciešama. Lai arī tā komunikācija nebija tik katastrofāla kā [bijušajam izglītības un zinātnes ministram Robertam] Ķīlim, Sprūdža kungam tā nebija pati stiprākā vieta viņa darbībā," teica politologs.
Kā ziņots, Sprūdžs no šā gada 1.decembra nolēmis pamest ministra amatu.
Rozenvalds arī uzsvēra to, ka Sprūdžs ir pirmais ministrs, kuru neuzaicināja uz Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) kongresu, un viņa attiecības ar pašvaldībām ir diezgan komplicētas. Tāpat ministra darbība visai pretrunīgi vērtēta koalīcijas partneru vidū, un arī sabiedrībā dažādi tika vērtēta viņa "kauja" ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Politologs uzskata, ka Sprūdža aiziešana no ministra amata neietekmēs negatīvi valdības darbu un neradīs izmaiņas koalīcijas spēku samēros.
"Nedomāju, ka tas varētu izraisīt nopietnas zemestrīces valdībā. Domāju, ka būs līdzīgs process kā saistībā ar izglītības un zinātnes ministra nomaiņu. Man nešķiet, ka kāds grib "šūpot laivu", īpaši ņemot vērā, ka norit budžeta veidošana," saka Rozenvalds. Turklāt, mēģinot pārdalīt portfeļus, varot radīt politisko nestabilitāti un problēmas ar budžeta pieņemšanu. "Ļoti šaubos, ka kāds to patlaban ir ieinteresēts darīt," piebilst Rozenvalds.
Viņam gan grūti prognozēt, ko šim amatam virzīs Reformu partija, taču pieļauj, ka šis cilvēks varētu arī nebūt no partijas biedru rindām. Kandidātam gan esot jābūt tādam, kurš spējīgs nodrošināt labāku komunikāciju ar nozari.
Jau vēstīts, ka ministrs šādu lēmumu pieņēmis, jo savu turpmāko profesionālo darbību nesaista ar politiku. "Sākoties aktīvam 12.Saeimas priekšvēlēšanu ciklam, saprotu, ka mana izpratne par mērķiem un paveicamajiem uzdevumiem ministra amatā aizvien vairāk atšķirsies no Reformu partijai nepieciešamā kursa," skaidro ministrs.
Tāpēc turpmākajos mēnešos reformas, kas joprojām ir veicamas, nebūs populāras un nebūs arī iespējamas partneru atbalsta trūkuma dēļ, norāda politiķis.
Tomēr viņš sola, ka turpmākajos mēnešos, vēl esot ministra amatā, un arī pēc amata atstāšanas viņš paliks uzticīgs Reformu partijas ideāliem un pārliecībai par pārmaiņu nepieciešamību, kas bijusi viņa motivācija pirms diviem gadiem pievienoties šim politiskajam spēkam.