Pēc fotosesijas paprasīju savam paziņam no NBS orķestra, kāpēc arfiste tā uzkrītoši žāvājusies. Izbrīnījies kolēģis lūdza parādīt noķerto kadru. Tad viņš pasmaidīja un pastāstīja dažus mazus štāba bataljona noslēpumus.
Nu jau kādu laiku bataljonā svinīgo cermoniju laikā karognesēji sistemātiski snauduļojot. To darīt nedrīkstot, jo paparaci varot šo mirkli noķert un izblamēt goda sargus pa visu pasauli. "Tu jau arī šodien, garlaicības mākts, blicēji pa labi un kreisi," smaidot piebilda draugs. Saminstinājos, jo tiešām mēdzu nodarboties ar foto medībām. Piemēram, vakar nofotografēju, kā no Tehniskās universitātes torņa drīz kādam uz galvas kritīs ķieģelis.
Bet draugs turpināja savu stāstu: "Sanākuši kopā armijas komandieri, medicīniskais dienests un orķestra priekšnieki. Mediķi ieteikuši karavīriem skatīties uz jaunām meitenēm vai, sliktākā gadījumā, uz to statujām, kas rotā Melngalvju namu. Vai uz bruņiniekiem, kas atgādina par sodu. Piedraudēja guļavas nolikt par sargiem pie suvenīru veikala durvīm."
Tas esot palīdzējis bet ne vienmēr. Tad kāds no orķestra priekšniekiem piedāvājis divus variantus. Lai preses fotogrāfi, kam atļauts pārvietoties cermoniju laikā, ik pa brīdim iebukņījot karognesējus. Tam kategoriski pretojies ģenerālis Graube. Arī preses pārstāvji baidījušies no armijnieku nekontrolētās reakcijas. Varot ciest cilvēki un ļoti dārgā foto tehnika. Goda sargi esot neaizkaramas personas!
Otrais priekšlikums bijis visai pārsteidzošs. Daudzi zina, ka ir cilvēki, kas māk vēderrunu. Varot pat šņākt, kā čūskas. Kas liekot snauduļojušajiem kareivjiem pat salēkties.
Nu, lūk, mūsu arfiste esot pārsteidzoši labi apguvusi šo tehniku. Tikai dažreiz tā aizraujoties, ka nevarot apstāties.
Pie Brīvības pieminekļa ievēroju, ka Somijas prezidents pirms vainaga nolikšanas, uzvelk rokās ādas cimdus. To man pateica kāds no karavīriem, kas pasniedza prezidentam ziedus. Viņa balsī saklausīju tādu kā pārmetumu. Es viņu nomierināju. Pastāstīju, ka Somijas prezidents ir armijas virspavēlnieks. Bet somu armijā svinīgo cermoniju laikā, neatkarīgi no gadalaika, ir pieņemts valkāt melnus ādas cimdus.
Es savukārt viņam pajautāju, vai viņš arī māk runāt vēderrunā, lai modinātu karognesējus. Viņš šķelmīgi pasmaidīja. "Vai tad jūs no malas neredzat, kā smīkņā goda sargi ar ieročiem rokā?" Viņi pasākuši slēgt derības par to karognesēju gulēšanu. Apskauž puišus, kas tikuši pie karoga nešanas. Pa kluso berot pie limonādes baldrijāņus un citas nomierinošas tējas. Tā esot apsētība, kas pārņēmusi visu rotu. Derību summas esot iespaidīgas. Tikai apsoliet nevienam neteikt, ka es izpļāpājos!
Tikai tā orķestra arfiste tiešām bieži izjauc derības, piebilda viņš.
Tādi, lūk, sīki prieciņi ir ielavījušies sūrajā armijas vidē!
P.S. Visas darbojošās personas ir izdomātas un samainītas vietām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!