Lai gan mūsu valsts ratificējusi konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību izpildi, Latvijā ne vienmēr šī aizsardzība tiek īstenota un tas skaidrojams ar to, ka latvieši paši sevi vēl aizvien izjūt kā minoritāti, šādu viedokli šodien Pasaules tirdzniecības namā notiekošajā Latvijas Cilvēktiesību centra (LCC) alternatīvā ziņojuma par Vispārējās mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas izpildi Latvijā prezentācijā pauda Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds.
2012.gada vasarā Ministru kabinets (MK) apstiprināja Latvijas nacionālo ziņojumu par Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību izpildi Latvijā. LLC sagatavoja alternatīvu jeb "ēnu ziņojumu", kas sniedz ieskatu atsevišķu konvencijas pantu īstenošanā Latvijā.
Centrs šodien prezentēja ziņojuma secinājumus, kuros pieminēti dažādi notikumi sabiedriskajā dzīvē Latvijā, kas nesaskan ar konvencijā noteiktajām normām.
Piemēram, konvencija paredz, ka valstis, kas to ratificējušas, apņemas nodrošināt personai, kas pieder pie mazākumtautības, iespēju saņemt informāciju valodā, kas tai saprotama. LCC ziņojumā minēts, ka Valsts valodas centrs (VVC) vairākkārt ir centies aizliegt informācijas izplatīšanu krievu valodā, ko sagatavojušas valsts iestādes. Piemēram, 2009.gada februārī VVC aizliedzis izplatīt krievu valodā drukātus ielūgumus sievietēm uz valsts apmaksātu krūts vēža un dzemdes kakla vēža profilaktisko pārbaudi.
LCC direktore Anhelita Kamenska pieminēja arī citu gadījumu: "2009.gadā Labklājības ministrija (LM) saņēma aizrādījumu no VVC, jo LM bija izplatījusi preses paziņojumu arī krievu valodā, kurā skaidroja par izmaiņām vecāku pabalstu aprēķināšanas sistēmā. LM amatpersonas to pamatoja ar vēlmi labāk izskaidrot iedzīvotājiem viņu tiesības viņiem saprotamā veidā, kā arī novērst iespējamus pārpratumus krieviski rakstošo mediju vidū. LM arī atsaucās uz tiesībsarga Romāna Apsīša teikto, ka "tām valsts un pašvaldības iestādēm, kas nodarbojas ar integrācijas veicināšanu un cilvēktiesību uzraudzīšanu, jābūt tiesībām sniegt informāciju citās valodās bez īpaša pieprasījuma"."
Savukārt 2012.gada beigās VVC sāka administratīvā pārkāpuma lietu pret Valsts policiju (VP), par to, ka VP vestibilā izvietotie bukleti par dažādiem drošības pasākumiem bija drukāti arī krievu valodā. "Lai arī VVC administratīvo lietu izbeidza, jo pārmetums nebija pamatots, brošūras krievu valodā vairs nav publiski pieejamas," stāstīja Kamenska.
Kamenska norādīja, ka politiska līmeņa notikumi nereti rosinājuši dezintegrāciju. "Piemēram, 2011.gada VL-TB/LNNK centieni grozīt Satversmi, papildinot to ar nosacījumu valsts finansētajām skolām pāriet tikai uz latviešu valodu. Šī iniciatīva noveda pie tā, ka 2012.gadā notika referendums par krievu kā otru valsts valodu, kas polarizēja Latvijas sabiedrību pēc etniskā principa," minēja Kamenska.
To, ka integrācijas politika nav efektīva, norāda arī tas, ka Latvijā joprojām ir liels nepilsoņu skaits. "2012.gadā nepilsoņu skaits bija 13%. Laika posmā no 2009.gada līdz 2012. gadam nepilsoņu skaits samazinājies par 15 000. Taču tikai 20-29% no tiem kļūst par Latvijas pilsoņiem. Pārējie pieņem citas valsts pilsonību, aizbrauc vai nomirst," norādīja LCC direktore.
"Darbojas integrācijas programmas pašvaldību līmenī, bet tie nerisina jautājumus, kas risināmi nacionālā līmenī," uzsvēra Kamenska.
Savukārt Rozenvalds prezentēja datus, kas salīdzina situāciju attiecībās starp pamatnāciju un nacionālajām minoritātēm Baltijas valstīs. Piemēram, etnisko grupu savstarpējā neuzticēšanās visaugstākā ir Latvijā, proti, 6 baļļu sistēmā latviešu neuzticības līmenis mērāms 3,29 ballēs, savukārt krievvalodīgo - 3,37. Lietuvā šie rādītāji ir attiecīgi 2,76 un 2,76 balles, bet Igaunijā 3,06 un 3,16 balles.
"Starp Baltijas valstu pamatetnosiem, latviešiem, ir arī viszemākais pašnovērtējums. Taču Latvijas krievvalodīgie sevi vērtē visaugstāk," stāstīja Rozenvalds.
"Latviešiem ir minoritātes komplekss. To apliecina arī, piemēram, tas, ka latvieši sarunā ar krieviem nereti pāriet uz krievu valodu. Krievu kopiena sevi apzinās kā minoritāti, bet latviešu kopiena, lai gan 20 gadus vadījusi politiskos procesus, arī sevi joprojām izjūt kā minoritāti. Starp abām pusēm radusies izjūtu sadursme, jo katra jūtas "abižota". Un tas rezultējas politiskajā kultūrā," pamatoja Rozenvalds.
Profesors rādīja datus, kuri atspoguļo, ka 65% no respondentiem atzīst, ka jāveicina mazākumtautību identitātes saglabāšana. Taču 61% uzskata, ka tikai latviešiem ir jāvada valsts. "Izteikta izslēdzošā politiskā kultūra," piebilda Rozenvalds.
Rozenvalds minēja, ka Latvijā ir dziļa sadzīvošanas kultūra. "Sabiedrībā valda saskaņa par pilsoniskām vērtībām, proti, ka jāpiedalās vēlēšanās, jāmaksā nodokļi, jābūt informētam par sabiedrisko norisi, jāievēro likumus. Gan latvieši, gan krievvalodīgie vairāk ir utilitāri noskaņoti, taču oficiālā politika ir pretēja, piemēram, cenšas izgrūst krievu valodu, taču 87% latviešu aptaujā apgalvo, ka krievu valoda ir jāiekļauj kā mācību priekšmets," pārdomās dalījās Rozenvalds.
"Lielākā daļa - 71,5% - gan latviešu, gan krievu respondentu piekrīt apgalvojumam par tādu Latvijas attīstības plānu, ka valstij ir jānodrošina latviešu valodas un kultūras prioritāte, atbalstot arī citu valodu un kultūru attīstību," uz citu saskaņu sabiedrībā norādīja LU profesors.
Rozenvalds pauda, ka mazākumtautību iekļaušanas situācija Igaunijā ir cerīgāka. Kā vienu no igauņu panākumu iemesliem Rozenvalds minēja to, ka viņiem nav etnisko partiju, kā arī situāciju sekmējis tas, ka nepilsoņi var piedalīties pašvaldību vēlēšanās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!