Durbes pils rudenīgais parks stāsta senu mīlas leģendu  (14)

Tukuma Durbes pils vecajā parkā pie grieķu lapenes jaunībā dzirdēju interesantu leģendu par nelaimīgu divu jaunu cilvēku mīlestību. Staigājot šajā zeltainā rudens dienā pa barona pils veco parku kopā ar ciemiņiem, atcerējos šo versiju vēlreiz.

Vecajam baronam, kas toreiz valdīja Tukuma apkaimē, ļoti patika suņi. Tie tika vērtēti pat augstāk par dzimtcilvēku dzīvību.

Tajā laikā pie barona bija atbraukusi ciemoties viņa jaunā, skaistā meita, kas pārsvarā dzīvoja ārzemēs. Izjādēs un braucienos karietē viņus pavadīja jaunais staļļa puisis. Viņa roku spēks, daiļais vaigs un lepnums valdzināja ne vienu vien apkaimes meiteni.

Liktenis bija lēmis abus jaunos cilvēku sasaistīt ar kvēlas mīlestības važām. Parastā tikšanās vieta barona prombūtnes laikā bija parkā esošā rotonda - nojumīte ar baltām grieķu kolonnām. Mīlestība, kas visaptveroši pārņēma abus mīlētājus, lika viņiem pieņemt lēmumu kopā bēgt no lepnā un cietsirdīgā barona. Nakts tumsā jaunā barona meita jau gaidīja puisi, kuram vajadzēja atvest divus zirgus.

Barons, to uzzinājis, trieca pakaļ bēgļiem savus suņus, kas bija apmācīti medīt cilvēkus. Tikai viņš savā lepnībā nezināja, ka staļļa puisis bieži apciemoja un baroja blakus stallim mītošos suņus. Saplosīta tika tumsā no satrakotā zirga nokritusī daiļava, kuru suņi nepazina.

Šausmās, redzēdami suņu zvērības, pils ļaudis nošāva satrakotos suņus. Barons zaudēja prātu. Vietā, kur tika apglabāti suņi, tagad ir aplī novietoti akmeņi. Naktīs parkā nereti var dzirdēt suņu gaudas un mēnesgaismā redzēt pavīdam baltā ģērbu jaunu sievieti.

Uz Durbes pils tilta tagad bieži jaunlaulātie dod solījumu viens otram un simboliski atstāj tur saslēgtas piekaramās atslēgas ar saviem vārdiem.

Vai leģenda ir patiesība, zina tikai simtgadīgie skābarži un citi eksotiskie koki, kas sasnieguši ievērojamu augstumu un apkārtmērus.

Cieši zinu tikai vienu: cilvēks nevar iejaukties mīlestības spēkā ar saviem izgudrotajiem noteikumiem un nosacījumiem. Lai kā vārdā tie runātu. Dabas dziņa nav uzvarama.

Klejojot pa parku, domās redzu tur briljantdzidros dīķus ar sniegbaltiem gulbjiem. Romantiskos gaisa tiltus, kuri daļēji jau ir sabrukuši.

Runā, ka nevainīgas jaunavas vai jaunekļa pasniegta vīnoga, kas tur augusi, dodot tādu mīlestības spēku, ka no pils fasādes gribas lidot pāri lapu zeltam klātajam rudens paklājam līdz pašam apvārsnim.