Silva Veronika Linarte: Latgalē ir tik daudz talantīgu cilvēku visās jomās

Lai gan laikrakstos un internetā var lasīt ne vienu vien aprakstu vai interviju ar Silvu Veroniku Linarti, mākslinieces dzīve ir tik bagāta dažādiem notikumiem, ka aizvien šķiet – ir palicis kas nepajautāts.

"Daugavpils Novada Vēstis" tiekas ar gleznotāju oktobrī – laikā, kad Marka Rotko mākslas centrā var aplūkot viņas darbu izstādi "Atspulgi", un pati Linartes kundze labprāt dalās savās atmiņās un domās.

- Jums tiek uzdoti daudzi un dažādi jautājumi par mākslas darbu tapšanu, kā arī par Jūsu ģimenes vēsturi, vai ir kāds dzīves aspekts, kurš varbūt ir piemirsts?

- Man pašai gribētos vairāk pievērsties laikam, kad biju Daugavpils pilsētas galvenā māksliniece, un tam, kas tajos gados bija pats veiksmīgākais.

Uzreiz nāk prātā 18. novembra svētki, kad Daugavpils teātra zāles svētku noformējumā tika izmantots Lielvārdes jostas motīvs, kas tika veidots no mazām elektriskajām spuldzītēm. Šo Lielvārdes jostu veidojām kopā ar koktēlnieku Gunvaldi Smirnovu. Kad es 18. novembrī pustumsā ienācu teātra zālē un uz skatuves iedegās šis dekors, man pārskrēja mazas skudriņas.

Gadiem ilgi ir jāstrādā, kamēr parādās tāds veikums, kas apmierina vai pat pārsteidz pašu darītāju. Tā gadās ļoti reti, jo vienmēr jau gribas izdarīt labāk. Liels gandarījums ir redzēt, ka joprojām, pēc divdesmit gadiem, šis noformējums tiek lietots Latviešu kultūras centrā, lai gan spuldzītes kļūst arvien retākas.

- Jūs minējāt, ka ir ilgi un grūti jāstrādā, kamēr top darbs, kas patiesi iepriecina, – kā motivējat savus audzēkņus strādāt un mācīties, lai arī viņi sajustu šo gandarījumu?

- Nevienam jau nav tā, ka dara un uzreiz izdodas. Arī pieaugušajiem nākas ilgi strādāt, un arī tad rezultāts nav garantēts. Visa dzīve ir tāda, ka nākas strādāt un mācīties pārstādāt jau šķietami gatavu darbu, lai nokļūtu pie rezultāta, kas apmierina.

Bet ar audzēkņiem ir mazs knifiņš – skolotājam jāprot piespēlēt galarezultātu, turklāt tā, lai skolēns nenojaustu. Ir konkrēts periods mācību procesā, kad to drīkst darīt. Ir jābūt kādai veiksmītei, lai audzēknim būtu prieks strādāt.

Ja viņš gūs prieku, tad nav svarīgi, ka 80 procenti rezultāta ir skolotāja nopelns. Tas ļaus noticēt sev, un nākamie darbi veiksies labāk. Skološanas procesā nedrīkst tikai rāties, vajag arī uzslavēt, turklāt uzslavas nedrīkst būt tukšas, jābūt arī pamatojumam.

- Vai nav mazliet žēl, ka ir sniegta palīdzīga roka, bet audzēkņi par to pat nenojauš?

- Nē, jāsaprot, ka tāds ir radošo priekšmetu pedagogu liktenis. Kādam vienmēr ir jādod arī gabaliņš no sevis. Ja skolotājs domās, ko viņš drīkst ielikt skolēnā, ko drīkst mācīt, ko labāk paturēt sev, tad nekas labs nebūs, tad nav jāstrādā par pedagogu, jo šajā darbā katru dienu ir jādod savas zināšanas un prasmes citiem.

- Kādas vēl īpašības ir nepieciešamas labam pedagogam?

- Ir jāmīl savs darbs, pašam jābūt radošam, jāspēj katrā audzēknī saskatīt dotības un varēšanu. Jāsaprot, ka katrs ir citāds – ir skolēni, kas strādā ļoti precīzi, rūpīgi izstrādājot katru milimetru, un tādi, kuri grib redzēt rezultātu uzreiz. Tādas ir arī manas meitas – viena impulsīvāka, otra ļoti precīza.

- Kā Jūs pati savā dzīvē savienojat praktisko pusi un radošo darbu?

- Tas radošais vienkārši ik pēc laiciņa ir nepieciešams, un tad praktiskais ir jāpārtrauc. Es uzskatu, ka cilvēkam ir nepieciešams plānot savu dienu. Man nepatīk, kad jautā, kur es gūstu iedvesmu. Kādu iedvesmu?! Tas ir darbs! Nav jāgaida brīnumi, bet vienkārši jāplāno diena un jāstrādā. Diemžēl cilvēks pēc dabas ir slinks, un, ja ir brīvs laiks, tad grūti ievērot režīmu un katru minūti veltīt darbam.

Laikā, kad strādāju par pilsētas galveno mākslinieci, man vajadzēja pagūt arī kopt dārzu, uzturēt kārtībā māju un paveikt daudz citus darbus, un izrādās, ka visu var paspēt. Visu to varēja izdarīt! Bet, ja ir brīvs laiks, nav jāsteidzas, visu var atlikt, un tā jau tas laiks tiek zaudēts.

Pēdējā laikā zīmīgs notikums bija jūnijā, kad tika sagatavota Madonas izstāde (no jūlija līdz septembrim Madonas muzejā bija apskatāma Silvas Veronikas Linartes darbu izstāde "Gleznas" – autora piez.), darbi jau bija aizsūtīti, kad pēkšņi atskan zvans, un man piedāvā veidot izstādi Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā.

Sākumā atteicos, paskaidrojot, ka ir par vēlu, ka visi darbi jau aizsūtīti uz Madonu. Pagāja divas dienas, es visu laiku domāju, vai man vēl kādreiz piedāvās tādu iespēju, un izlēmu, ka tomēr jāpiekrīt. Un tad sākās – no rīta līdz vakaram, katru dienu gleznoju vairākus darbus vienlaikus. Nevar nepārtraukti turpināt vienu darbu, krāsai jāļauj nožūt. Pastrādāju pie viena darba, kamēr tas žūst, ķeros pie cita.

Šogad strādāju tik aktīvi kā vēl nekad, un rezultātā sanāca 58 darbi, kurus var redzēt Marka Rotko mākslas centrā. Es esmu ļoti gandarīta, jo, kā izrādās, uz šo mākslas centru brauc mani bijušie audzēkņi, daudzi paziņas, kuri pēc tam zvana un saka, ka ir bijuši un redzējuši manus darbus. Tas ir patīkami, un rodas iespēja atjaunot senus, varbūt jau zudušus kontaktus. 

Gleznošana ir ļoti nenormējams darbs, kādreiz darbs var tapt spontāni, dažu stundu laikā, citreiz jāstrādā ilgi, un arī tad var neizdoties. Tādos gadījumos es nolieku darbu malā un pēc kāda laika paskatos uz to jau citām acīm, un process var turpināties. Mākslas darba tapšanas process nav rožains. Radošais darbs ir nežēlīgs!

- Tad jau piekrītat apgalvojumam, ka mākslas darbi rodas mokās? Ne velti pastāv uzskats, ka laimīgs mākslinieks nevar radīt izcilus darbus.

- Noteikti! Bet, no otras puses, ja cilvēks ir ļoti nelaimīgs, ja viņš nepriecājas vismaz par kādu sīkumiņu, tad arī nekas nesanāks. Es nezinu, kādam jābūt cilvēkam, lai viņš savos pārdzīvojumos, bēdās un rūpēs varētu radīt kaut ko labu. Varbūt ir tādi cilvēki, nezinu… Personīgi man vajag kādu priecīgu iemeslu, kaut vai dzirdēt kādu konstruktīvu domu.

Mana mīļākā specialitāte ir arhitektūra, un, ja man gadās izlasīt kādu interviju ar Gunāru Birkertu (Gunārs Birkerts tiek uzskatīts par ievērojamāko latviešu arhitektu – autora piez.), garastāvoklis uzreiz ir labāks. Latvijā ir daudz cilvēku, kuri patiesi mīl savu darbu un iedvesmo citus, bet mani visvairāk uzrunā tieši arhitekti.

Patiesību sakot, dzīve mani bieži ir savedusi kopā ar labiem cilvēkiem. Visapkārt ir labi cilvēki, vienmēr ir, kam paprasīt padomu un palīdzību. Man laimējās apprecēties un 43 gadus nodzīvot ar ļoti interesantu un vispusīgu cilvēku. Es varēju vīram jautāt visu, jo viņam bija plašs interešu loks: politika, ekonomika, dabaszinātnes un citas nozares. Dzīvot ar tādu cilvēku bija ļoti interesanti, diemžēl slimība ir slimība, un tā padara savu.

- Vai atceraties, kā radās Jūsu pirmie darbi?

- Sibīrijā es redzēju, ka mamma, rakstot uz Latviju, vienmēr vēstules augšējā stūrītī kaut ko uzzīmēja, bet mums, protams, nebija pat krāsu zīmuļu. Tos es pirmo reizi ieraudzīju tikai tad, ka biju pieaugusi un atbraucu uz Latviju. To visu nevar izstāstīt, tos pazemojošos apstākļus, kādos dzīvoja mūsu cilvēki.

Bet parastais zīmulītis bija, un mamma vienmēr kaut ko uzzīmēja. Tas ieinteresēja arī mani. 1949. gadā tika izsūtīti arī lietuvieši, pirms tam mēs bijām tikai latviešu sievietes un bērni, jo vīriešus nošķīra jau Nīcgales stacijā. Teica, ka galā mēs visi satiksimies, bet, kad aizbraucām, neviena vīrieša nebija. Traģiski bija arī tas, ka mantas lielākoties palika pie vīriešiem, mātēm un bērniem, nonākot galā, nebija nekā – ne apģērba, ne apavu.

Bet, atgriežoties pie lietuviešiem, jāsaka, kad viņi atbrauca, es jau biju skolas vecuma meitene. Kad parādījās lietuviešu puiši, kuriem līdzi bija akordeoni, ģimenes turējās kopā, mazliet mainījās dzīves jēga. Centāmies svinēt svētkus, uzturēt mūsu tradīcijas.

Kādai lietuvietei bija līdzi iesieti žurnāli, kurus viņa man ļāva skatīties, un radās arī interese par zīmējumiem, gleznojumiem un dažādiem attēliem. Centos pārzīmēt šos attēlus, kas arī izdevās.

Reiz kādā māja pie vietējiem cilvēkiem es ieraudzīju pie sienas piespraustu lapiņu, uz kuras bija Kuindži (Arhips Kuindži – ukraiņu ainavists - autora piez.) gleznojums – tāds satumsis vakars. Protams, ka nezināju, kas to gleznojis, skatījos un domāju, kā uz parasta papīra var panākt tādu trīsdimensiju efektu. Siltā gaisma, kas bija tipiska Arhipa Kuindži gleznotajiem vakariem, balta ukraiņu māja – tā bija pirmā mākslas darba reprodukcija, ko es redzēju, un atceros vēl šodien, tāpēc arī zinu autoru. Tā arī pamazām radās interese par mākslu, kuru veicināja arī bezgala skaistā Sibīrijas daba.

Tagad jau ir pavisam citādi – mums ir māksla, kultūra. Tepat ir brīnišķīga vieta – Marka Rotko mākslas centrs, kas veicina interesi par mākslu visā Latvijā. Liels paldies visiem, kas pielika roku šā centra tapšanā. Marka Rotko vārdu tagad zina visā Latvijā, pat tādi, kas neinteresējas par mākslu.

Kādreiz bija daudz stereotipu par Latgali, daudzkārt esmu ar tiem saskārusies. Sākot strādāt Saules skolā, es teicu citiem skolotājiem, ka mums ir jāstrādā ar divtik lielu atdevi, lai spodrinātu Latgales vārdu. Tagad viss ir gājis uz labo pusi, mainās attieksme un jauni cilvēki vairāk nedzīvo stereotipos.

- Kuri ir tie pagrieziena punkti, kas mainīja priekšstatus par Latgali?

- Kultūras attīstība un cilvēku aktivitāte. Te ir tik daudz talantīgu cilvēku visās jomās, kuri cenšas, lai apkārtējā vide būtu skaista. Kas tad ir Latvija? Jūs un es – mēs esam Latvija! Kā mēs dzīvojam un attiecamies pret savu valsti, tāda arī ir Latvija.

Savu kaimiņu pagalmos redzu, kā viss ir sakopts, un tas ir brīnišķīgi. Tāda ir attieksme pret savu novadu un valsti. Ja mēs paskatāmies, cik skaisti tagad ir Rēzeknē. Sakopta, tīra un eiropeiska pilsēta. Mani mīļie, ko vēl var gribēt?! Un Daugavpils centrālā iela? Tā ir līdzvērtīga jebkurai Eiropas pilsētai! Nu, kā var lamāt šo valsti?! Un to ir veidojuši mūsu pašu cilvēki! Dzīvosim un priecāsimies!

- Kādas sajūtas Jūs pārņem, kad tuvojas tādi svētki kā Lāčplēša diena un 18. novembris?

- Šajā sakarā man jāsaka, ka latviešu talants izpaužas daudzās jomās, bet prasme svinēt svētkus ir desmitkārtīga. Tik emocionāli svinēt svētkus, kā to dara latvieši, es nezinu, kura tauta vēl tā prot. Kā tika atzīmēta Tautas frontes 25 gadu jubileja!

Atceros neatkarības sākumu, kad 11. novembrī aicināja logos iedegt svecītes. Vakarā Rīgā varēja redzēt, ka ne visos logos bija tās svecītes, un tad aizdomājāmies, kas tad dzīvo tur, kur tumšie logi, savukārt gaišie logi priecēja un deva cerību.

- Ko Jūs novēlētu Daugavpils novada iedzīvotājiem Latvijas valsts dzimšanas dienā?

- Es jau daudzas reizes esmu teikusi un atkal teikšu to pašu – mīliet Latviju! Strādājiet, jo, kur ir darbs, tur vienmēr būs maizīte! Lai mainās prezidenti un valdības, bet bez darba nekas nenotiks.

Visa pamatā ir katra paša attieksme pret valsti. Mazāk sūdzēties par valsti, vairāk priecāties un teikt labus vārdus, arī vienam par otru, tad jau viss būs labi. Lai teiktu, ka ir bads un nabadzība, ir jāzina, kas tas ir, es to zinu, tāpēc ar vislielāko pārliecību varu teikt, ka mēs dzīvojam labi un dzīvosim vēl labāk, ja vien kustināsim savas rokas un liksim lietā prātu.