Jaunie Latvijas krievi. Maskava – Ķīna – Maskava – Rīga  (375)

Starp Krievijas pilsoņiem, kuri izvēlējušies Latviju ja ne par pirmo, tad vismaz par otro dzīvesvietu, ir daudz radošo profesiju pārstāvju. Aktieris Sergejs Svetlakovs, kurš uzcēla māju, apprecējās un kuram piedzima dēls Latvijā, pārcēlās uz šejieni, jo tā ir „ideāla vieta, kurā saiet kopā visas vērtības, kur un kā dzīvot", bet Maskavā „līdz visam normālajam ir tālu jābrauc". Netālu Mellužos divas mājas nopirka Mihails Jefremovs, kurš Latvijā gan ir rets viesis, taču viņa bērni ar vecmammu šeit dzīvo gandrīz pastāvīgi. Lielākajai daļai aktieru un režisoru Jūrmalas nekustamais īpašums drīzāk ir „Piemaskavas vasaras māja", jo darbs Maskavā prasa atrasties tur itin bieži. 

Jurija Bašmeta skolnieks, pazīstamais Krievijas altists Maksims Novikovs Latvijā iesakņojies pamatīgāk. Šodien viņa mājas ir Rīgā, kas kļuvusi par atskaites punktu visām viņa viesizrādēm gan Rietumos, gan Austrumos. Un arī pati Latvijas galvaspilsēta kļuvusi par gana patīkamu vietu, kur uzstāties. „Šeit pietiekami daudz kulturālu un inteliģentu cilvēku, kuri jau kopš bērnības bez īpašas piespiešanas mīl mūziku un apmeklē koncertus," uzskata Novikovs. „Viņi nav jāaicina ar plakātiem vai jāievilina ar televizorā redzētām sejām."

Kāpēc aizbrauca: "Maskavā jau ir bīstami dzīvot"

Uz Latviju Novikovs kopā ar sievu un dēlu pārcēlās pirms diviem gadiem. Pirms tam mūziķis dzīvoja Ķīnā un spēlēja Šenčženas simfoniskajā orķestrī. Vēlme pamest dzimteni viņam nostiprinājusies jau jaunības gados. „Cilvēki dzīvo tur, kur viņiem ir labi, un man Krievijā ir slikti," viņš skaidro. „Kamēr mācījos konservatorijā, vēl bija ciešami. Es dzīvoju īpašajā muzikālajā pasaulē, un deviņdesmito gadu Maskava bija cita - dzīve mutuļoja, no Čerjomuškiem līdz Šeremetjevo-2 varēja nokļūt 35 minūšu laikā. Bet te nesen nācās braukt uz koncertu četras stundas - es pametu automašīnu un nokāpu metro."

Tāpat Novikovs nav sajūsmā par Krievijas kultūras līmeni. „Kad koncertā Rietumberlīnē cilvēki, kuri karojuši ar mūsu vectēviem, ar izpratni klausās padomju orķestra mūziku - tas raisa cieņu.  Krievijā daudz tādu nav. Un ar orķestra mūziķa algu Krievijā ir nereāli dzīvot cienīgu dzīvi. Tā kā mūzika ir universāla valoda, daudzi aizbrauc". 1998.gadā Novikovs pārcēlās uz Ķīnu, bet, pat apgūstot valodu, tur nejutās kā mājās. Viņš nolēmis veidot solo karjeru un atgriezies Maskavā, kur viņam piedzimis ilgi gaidītais dēls. 

„Kaut kādā brīdī man kļuva bail - sieva ir izteikta armēniete, bērns... Nu ne visai krieviska izskata.. Vienkārši bīstami!", skaidro mūziķis. „Turklāt visur masveida pusaudžu alkoholisms, narkotikas. Un nesen vēl radās "gaiša doma" Lubjankā atkal atjaunot Dzeržinska pieminekli. Un lielāko daļu Krievijas pilsoņu tas apmierina - viņus nozombējusi televīzija. Es nespēju samierināties ar pilnīgu neaizsargātību, zināt, ka jebkurā brīdī tev var visu atņemt un vēl iesēdināt. Nu kāda nākotne tur gaida manu dēlu?! Un kā šādos apstākļos var radīt ko jaunu?"

Ar ko iepatikās Latvija: "Pārvietošanās brīvība un komforts"

Latvija iekrita acīs nejauši. Vecāki satika Latvijas nekustamā īpašuma mākleri, kurš pastāstīja par iespēju saņemt uzturēšanās atļauju, kas ļauj ceļot gandrīz pa visu pasauli, - tieši tas, kas mūziķim vajadzīgs. „Ar Krievijas pasi uz tevi visur skatās šķībi," apgalvo Novikovs. „Trīs mani paziņas nespēja ierasties uz saviem koncertiem Eiropā tāpēc, ka viņiem izsniedza vīzu tikai dienu pēc koncerta datuma."

Vecāki nopirka māju Amatciemā pie Cēsīm. Maksima un viņa māsas ģimenes - divus dzīvokļus Rīgā. „Maskavā jau ir aizmirsuši, kā smaržo labs piens, kā gurkst svaigie gurķi, bet šeit man ir sava tantiņa tirgū! Ekoloģija, kafejnīcu kultūra un neuzbāzīga apkalpošana, tiešie avioreisi gandrīz visos virzienos, bagāta kultūras dzīve, ļoti jauka tauta itin visā - no zeķēm līdz medum. Un bonuss - krievvalodīga vide."

Nacionālais jautājums: "Šķiet, ka vietējos nacionālistus uztur Kremlis!"

Tomēr parādījās arī mīnusi. Pirmais - laika apstākļi. „Mēs ar sievu tomēr esam dienvidnieki. Baltijas aukstos vējus pārdzīvojam ar grūtībām."

Vēl smagāk viņš pārdzīvo cilvēku nesaticību. „No kurienes tāds savstarpējais naids pret līdzpilsoņiem? Maskavā biežāk neieredz citu valstu iedzīvotājus, bet šeit - savējos. Un tas izskatās pēc vēsturiskās tradīcijas. Kāpēc no šejienes padzina vāciešus? Kur palika ebreji? Man patīk multinacionālā vide. Abhāzijā tika lietotas četras valodas - abhāziešu, megreļu, gruzīnu un krievu. Ķīnas provincē Guandonā, kur mēs dzīvojām, bija četras oficiālās valodas. Skolās stundas pasniedza oficiālajā mandarīnu valodā, bet starpbrīžos bērniem lika runāt vietējās valodās."

„Konflikta eskalācijā vainīgas abas puses. Krieviem nav iemesla necienīt to valodu un kultūru, kas iekļauta valsts nosaukumā. No otras puses, šeit pārāk daudz krievvalodīgo, lai kāds varētu izlikties, ka viņu šeit nav. Ja varas iestādes grib mainīt situāciju "pašā saknē", tad nāksies pilnībā pārrakstīt vēsturi," saka Novikovs. „Dažreiz man liekas, ka vietējos nacionālistus uztur Kremlis. Ar savu uzvedību viņi acīmredzami uzprasās uz problēmām. Piemēram, es ļoti negribētu, lai šeit ienāktu krievu armija. Bet viņi, izskatās, grib.  Un negrib stiprināt valsti, kuru viņi plēš pušu no iekšpuses."

Tāpat viņam nepatīk arī mēģinājumi ierobežot termiņuzturēšanās atļaujas programmu. „Kāpēc viņi pamazām likvidē programmu? Iedomājieties - Cēsīs pēc PSRS sabrukuma dzīvoja 21 tūkstotis cilvēku, bet tagad - tikai astoņi. Būtu labāk, ja nacionāļus interesētu tas, kur cilvēki pazuduši. Ne tajā virzienā enerģiju tērē! Man ir viens pazīstamais nacionālists, kurš sapņo, lai visi krievi vienkāršu kaut kur pazustu. Un kā nez viņš to iztēlojas? Kurš, piemēram, strādās? Pēc galdnieka vai santehniķa pakalpojumiem rinda - mēnešiem ilga, kas izvēršas par tradīciju slikti strādāt. Jāaizliedz visiem politiķiem veselu gadu runāt par tautībām un valodām, tad viss pat par sevi atrisināsies."

Satraucošie datumi: "Jāaizliedz politiskais šovs"

„16.martā no Latvijas labāk kaut kur aizbraukt, pretējā gadījumā rodas iespaids, ka visi latvieši ir bijuši SS," spriež Novikovs. „Kur tad ir pretējā pusē pret fašismu karojušo latviešu pēcteči? Vai tad no tā tagad ir jākaunas? Diemžēl Eiropā nacionālistu partijas pieņemas spēkā, un arī Krievijā nav labāk. Mani neatstāj sajūta, ka tiek gatavota kārtējā preteklība..."

9.maijā Novikova ģimenes Amatciema krievu kaimiņi apmeklē padomju karavīru kapus un sakopj tos, nepiesaistot lieku uzmanību. „Es cienu šos svētkus bez ārējās izrādīšanās, pieminu vectēvu. Un netaisos tamdēļ idealizēt Staļinu. Jāaizliedz politiķiem taisīt šovus no piemiņas datumiem. Noliec degvīna glāzi, apsedz ar rupjmaizes gabaliņu un ej prom," saka Novikovs.

Mūziķis jau nedaudz saprot latviski. Sarunvalodas praksei gan nepieciešams laiks, kura tikpat kā nav stingrā viesizrāžu grafika dēļ. Reiz kādā mūzikas festivālā viņš nokļuva latviešu jauniešu kompānijā. Sākumā viņi runāja tikai savā starpā, bet, kad mūziķis, paņēma savu altu un sāka spēlēt, visi kļuva pilnībā vienoti..

Maksima kolēģe, vijolniece Anna, kura arī pārcēlās ar visu ģimeni no Maskavas uz Rīgu, apguva valsts valodu četru mēnešu laikā - tieši tik daudz laika viņai bija līdz dokumentu iesniegšanai Mūzikas akadēmijā, lai nepārtrauktu izglītošanos. Tagad viņa veiksmīgi studē latviski. „Bija stimuls un vide. Droši vien palīdzēja arī muzikālā dzirde," ar savu pieredzi dalījās Anna.

„Ja vecākā paaudze nelīstu pie jauniešiem ar savām mērauklām un skeletiem no pagātnes, daudz kas atrisinātos pats par sevi. Vajag nevis aizliegt citu valodu, bet gan labāk pasniegt savu. Ja pārtulkotu latviski visas labās multfilmas un radītu labu izklaides televīziju, problēmu vispār nebūtu. Bet pagaidām latvieši paši skatās Krievijas TV un viņu bērni dod priekšroku krievu multenēm, jo tās ir stilīgākas," uzskata mūziķis.

Tagad Novikovs domā par pārcelšanos uz Erevānu - tur ir sievas dzimtene, ir silti un ir daudz draugu. „Latvija ir superīga valsts, taču, lai šeit dzīvotu  pastāvīgi un piedalītos visos procesos, jātērē daudz laika un spēka - gandrīz piecus gadus jādzīvo, nebāžot degunu ārā, jānokārto valodas eksāmens, jānaturalizējas.. Es šajā laikā paspēšu nomainīt trīs valstis, un no katras iegūšu profesionālo un dzīves pieredzi. Man šobrīd tas ir svarīgāk."