Jānis Gipters: 'Garmoškas spēli apguvu, pēc dzirdes atkārtojot tēva spēlēto'  (6)

Vienmēr smaidīgais Jānis ir spilgts piemērs tam, cik daudz var paveikt viens cilvēks, ja tikai ir enerģija un vēlme darboties. Šarmanto kungu raksturo arī talants spēlēt harmonikas tā, ka sirds dzied līdzi un kājas pašas sāk dejot.

Jūs sevi izjūt vairāk kā muzikantu, teātra dalībnieku vai pagasta pārvaldes darbinieku?
Es nezinu, šķiet, ka nedaudz no katra. Ja to visu saliek kopā, tad jau laikam kaut kas sanāk. Vienu zinu droši, neesmu mākslinieks, primārais ir darbs pagastā, visas pārējās intereses un atpūta ir pakārtota tam. Diemžēl, laika ir tik maz, cik ir, tāpēc visam, ko es vēlētos darīt, nepietiek.

Kā Jūs pagūstat apzinīgi strādāt pagastā, muzicēt, spēlēt teātri un vēl daudz ko citu?
Laikam pagūstu uz tā rēķina, ka mājās reizēm kādi darbi paliek neizdarīti. Bet tik daudz ko gribas pagūt, piemēram, aizbraukt zivīs, uzspēlēt teātri, piedalīties muzikantu saietā vai atpūsties.

Kā aizsākās Jūsu muzikanta gaitas?
Tas aizsākās jau bērnībā, mans tēvs bija muzikants, spēlēja večerinkās. Viņš arī ielika man pašus pamatus. Spēlēja akordeonu, harmonijas jeb kā pie mums saka – garmošku. Es pamēģināju, un tā lieta aizgāja. Tēvs nospēlēja dažas dziesmas, un, kamēr viņš darbā, es tikmēr iemācos. Visu tēva spēlēto mācījos pēc dzirdes. Vēlāk spēlēju pūtēju orķestrī, mums skolā pūtēju orķestris bija ļoti augstā līmenī. Tolaik, kad es mācījos, bija vēl Daugavpils rajons, un visās rajonā skolās kopumā bija, ja nemaldos, 11 orķestri. Vienmēr, kad braucām uz skatēm, mums nebija zemākas vietas – tikai pirmā vai trešā. Mums bija ļoti labs skolotājs – Kārlis Strupais, kurš tagad diemžēl jau ir aizsaulē. Viņš vadīja arī stīgu orķestri, bet tajā es jau nepaspēju piedalīties. Liels paldies jāsaka arī armijas – divus gadus dienēju pūtēju orķestrī. Mūzikas skolā arī biju iestājies, bet tur bija jāsāk mācīties tikai pēc astotās klases, un sanāk, ka jāmācās ļoti ilgi, gandrīz līdz trīsdesmit gadu vecumam. Tētis nomira agri, palikām vieni un vajadzēja pelnīt naudu, tāpēc mūzikas skolu pametu. Nomācījos tikai vienu kursu, un tad aizgāju strādāt par šoferi, ko daru joprojām. Sākumā strādāju kolhozā, bet, kad mainījās varas, mani palūdza nākt strādāt pagastā par mikroautobusa vadītāju.

Kādu instrumentu Jūs spēlējāt pūtēju orķestrī?
Skolas pūtēju orķestrī spēlēju tūbu. Instrumentu ar pašu zemāku skanējumu. Armijā spēlēju baritonu.

Kādus instrumentus Jūs pārvaldāt?
Man jau pašam šķiet, ka vislabāk iet ar garmošku, pārvaldu arī akordeonu, bet nedaru to tik profesionāli kā gribētos, mežģījās pirksti. Pagaidām vēl nesanāk. Kad spēlējām dažādos vietējos ansambļos, ir spēlēta arī ģitāra. Kādreiz bija neliela kapela, ar mums kopā spēlēja arī Atis Auzāns, un es spēlēju klarneti. Vēl bija trombons, cītara un akordeons. Tādā sastāvā braucām koncertēt kopā ar universitātes deju kolektīvu "Laima". Viens no koncertiem bija, ja nemaldos, netālu no Odesas. Daudz kur ir spēlēts kopā ar Ilmāru Melnaču (tautas muzikants no Vaboles), esam bijuši Vitebskā, Baltkrievijā festivālā "Slavjanskij bazar", spēlējām arī Rīgā un citur. Man visvairāk atmiņā ir palikuši iepriekšējie Dziesmu un deju svētki, uz kuriem devos kopā ar etnogrāfisko ansambli "Vabaļis", un pilnīgi nejauši sagadījās, ka bija jāaizpilda pauze starp koristu uznācieniem. Trijatā – Artūrs Uškāns, Māris Muktupāvels un es – nospēlējām Kazeiša polku. Lai gan nespēlējām ilgi, tas ļoti palika atmiņā.

Vai ir kāds instruments, kuru Jūs vienmēr esat gribējis iemācīties spēlēt, bet nav sanācis?
Nezinu, varbūt saksofonu. Kolhoza laikā, kad tika iegādāti instrumenti orķestrim, komplektā bija klarnetes, tā nu sāku mācīties spēlēt klarneti. Kas to zina, ja būtu bijis saksofons, varbūt spēlētu to. Kādreiz biju mēģinājis spēlēt, bet nebija speciālista, kas ierādītu, kā tas pareizi jādara. Kādreiz bieži spēlēju akordeonu, bet teātrī sanāca, ka jāspēlē garmoška. Kādus divdesmit gadus nebiju turējis rokās. Spēlējot sapratu, ka ir vēl daudz kas tāds, ko neesmu apguvis.

Kā sākās Jūsu gaitas etnogrāfiskajā ansamblī "Vabaļis"?
Sākumā bija projekts, kura ietvaros "Vabaļis" iedziedāja psalmus. Tika pieaicināti dziedātāji no Līksnas un Kalupes, bet laikam tā dziedāšanas maniere mazliet nesapasēja, un beigās viņas iedziedāja vienas pašas. Tagad īsti pat neatceros, no kurienes nāca tas impulss, ka jābūt ansamblim, bet tā lieta aizgāja, un Artūrs Uškāns tika uzaicināts par ansambļa vadītāju. Pēc tam mani palūdza spēlēt pavadījumu, un tā arī aizsākās manas gaitas ar ansambli. Ir arī dziesmas, kurām nav vajadzīgs pavadījums, un ir, protams tādas, kurās labprāt piespēlēju. Viss sākās ar Vaboles pagasta sievām, kas dziedāja psalmus, tagad jau septiņus gadus piedalāmies dažādos koncertos un festivālos. Vēl jau ir arī tautas muzikantu saieti – pateicoties tiem, iepazinos tuvāk ar Artūru Uškānu. Desmit gadu laikā neesmu izlaidis nevienu tautas muzikantu saietu.

Kā tas ir – būt vienīgajam kungam starp tik daudz dāmām?
Pa šiem gadiem, kopā muzicējot, esam viens otru labi iepazinuši. Saprotamies no pusvārda – pirms kopīgām dziesmām ir tā - viņas jau gaida, tiklīdz iesāku pavadījumu, uzreiz sāk skanēt. Un mums kopā sanāk! Kopā ar ansambli "Vabaļis" rit jau astotais gads. Gada sākumā pat ierakstījām disku (2013.gada martā iznāca Vaboles etnogrāfiskā ansambļa "Vabaļis" pirmais albums "Pa celeņu...").

Jūs minējāt kā desmit gadu laikā neesat izlaidis nevienu tautas muzikantu saietu. Vai taisnība, ka tautas muzikantu saietam ir sava himna – Kazīša polka – tieši pateicoties Jums?
Kad biju vēl pavisam mazs, mums kaimiņos dzīvoja Kazimirs Pudāns. Atceros, ka viņš spēlēja šo polku, un man ļoti iepatikās. Es arī iemācījos nospēlēt. Saka, ka šai dziesmai ir arī vārdi, tos gan neatceros. Pavisam nesen kāda Kazimira radiniece teica, ka vismaz vienu pantiņu viņa zinot, solīja atrast vārdus, bet pagaidām mēs spēlējam bez vārdiem. Spēlējam, spēlējam, bet, kad jautāja, ko tieši Jūs spēlējat, tā arī latgaliski atbildējām – Kazeiša polku. Īsto nosaukumu nezinu, noteikti dziesmas autors tai devis pavisam citu nosaukumu, tā nu mēs ar Artūru (Artūru Uškānu) nolēmām, ka nosauksim to par Kazeiša polku un viss. Pirmajos gados mēs ar Ilmāru spēlējām šo dziesmu tautas muzikantu saietos. Visbiežāk uzstājāmies pirmie, spēlējam kādu vienu, divas dziesmas, un tad publika jau sāk pieprasīt Kazeiša polku. Tā arī iegājās, ka spēlējam sākumā un arī beigās, un Kazeiša polka kļuva par himnu. Protams, tas viss notika arī ar Artūra palīdzību.

Kāpēc Jums ir svarīgi piedalīties tautas muzikantu saietā?
Grūti teikt, man vienkārši patīk tā lieta. Tā ir vienīgā reize gadā, kad visi tautas muzikanti sanāk kopā, nemainīgi – pēdējā aprīļa sestdienā. Tagad jau katru gadu nāk aizvien vairāk skatītāju. Mainās arī paši muzikanti, citu gadu sabrauc vairāk, citu – mazāk. Ir braukuši no Baltkrievijas, no Zarasiem brauc tautas instrumentu restaurētājs un muzikantu saietu rīkotājs Gintars Andrijausks. Gintars bieži brauc kopā ar savām meitām, atceros pirmajos saietos meitenes bija pavisam maziņas, tagad jau izaugušas par lielām dāmām.

Jūs esat arī kāzu muzikants, vai varat pateikt, cik nospēlētu kāzu ir Jūsu pūrā?
Vai, daudz jau! Neesmu skaitījis, bet ļoti daudz. Kāzas spēlējam divatā ar Ilmāru, turklāt, bez pastiprinātājiem vai kādas citas aparatūras, ir tikai garmoška, balss un vella bungas (latviešu tautas mūzikas instruments). Vienreiz aizbraucām spēlēt viesu mājā aiz Ilūkstes, kamēr jaunie baznīcā, mēs piebraucam pie svinību vietas, iznāk saimniece un saka, lai brauc tuvāk, viņi palīdzēšot izkraut aparatūru. Kad pateicām, ka mums nav nekādas aparatūras, visi brīnījās. Parasti jau mēs spēlējam tikai pasākumus līdz piecdesmit cilvēkiem, jo lielākām kompānijām spēlēt bez pastiprinātājiem ir grūti. Pagājušajā gadā spēlējām kādas kundzes 100. jubilejā, bijā kādi sešdesmit viesi, vai pat vairāk. Otrajā dienā pats gāju jautāt, vai mūs vispār varēja dzirdēt, bet teica, ka visu dzirdēja ļoti labi. Spēlējam dažādos pasākumos, ne tikai kāzām, bet arī jubilejās, radu sanākšanās un citos godos. Sen nav sanācis spēlēt kristībās, kaut gan kādreiz bieži aicināja.

Spēlēt kāzās jau vienmēr ir interesanti. Sabrauc kāzu viesi, atnāk saimnieces un saka muzikantiem, "Jūs paraujieties, dodiet cilvēkiem apsēsties!", it kā muzikants nav cilvēks. Tādi jautri gadījumi ir bieži. Arī no citiem muzikantiem dzirdēji visādi stāsti. Pie mums kāzās ir pieņemts izjokot saimnieces un taisīt dažādus jokus. Citreiz muzikanti palīdz nozagt kāpostus, lai kāzas ilgāk turpinātos. Vienās kāzās redzējām tādu joku – striķīti iesien spalvu un ielaiž skurstenī, kad iekurina krāsni, nevar redzēt dūmus ceļamies no skursteņa, jo spalva griežas un izdzenā dūmus. Tā parasti darīja, kad saimnieces taisījās sildīt kāpostus, lai ilgāk varētu svinēt. Kad braucam spēlēt kāzas, Ilmārs vienmēr vispirms iet iepazīties ar saimniecēm, jo zina, ka tad saimnieces noteikti pacienās.
Precīzi nevaru pateikt, cik kāzās esmu spēlējis, arī pašas pirmās kāzas tagad grūti atcerēties. Ir bijis arī daudz jubileju un ballīšu jeb, kā pie mums saka, večerinku. Pirmajās viesībām spēlēju, kad man bija, laikam kādi četrpadsmit gadi.

Jūs pats savienojat pamatdarbu un mūziku, bet kā Jums šķiet, vai tautas muzikanti Latvijā var nodrošināt sevi tikai ar mūziku vien?
Grūti teikt, viss ir atkarīgs no tā, cik tu labi spēlē, cik aktīvi piedalies pasākumos, vai aicina spēlēt svinībās vai neaicina. Tas viss ir svarīgi. Man šķiet, ka ir jābūt arī kādam pamatdarbam. Es jau neesmu profesionāls muzikants, visu apguvu pašmācības ceļā, mācoties jau no bērnības. Arī armija man deva labu skolu, uzkrāju pieredzi. Nesen sāku pats labot mūzikas instrumentus, vismaz mēģinu. Pavisam nesen pie manis nonāca viens akordeons, iedeva man un saka, lai pamēģinu salabot. Kāds instrumentam bija uzkāpis ar kāju, tāpēc akordeons vajag pilnībā izjaukt. Tik sarežģītu remontu vēl neuzņemos, to labāk uzticēt pieredzējušam meistaram, bet tai pašai garmoškai kaut ko pieremontēt varu.

Savu pirmo garmošku nopirku tepat Daugavpilī, ļoti labi skan. Artūrs pat albumā ierakstīja kā skan. Veiksmīgi izdevās nopirkt, tā ir Tulskaya Garmon (Тульская гармонь), skaitās pati labākā. Viegli spēlēt un labi skan. Artūrs saka, ka skan kā ērģeles. Tagad man ir jau četras garmoškas, turklāt, katra pie manis nonākusi dažādi. Palūdza mani paspēlēt kādai dāmai piecdesmit gadu jubilejā. Jubilāres kaimiņi klausījās, klausījās, tad aizbrauca uz mājām, atveda garmošku un ļoti lūdza, lai paspēlēju arī uz viņu instrumenta. Nospēlēju laikam Katjušu un vēl kādas krievu tautasdziesmas. Kaimiņi bija tik priecīgi, ka, braucot mājās, uzdāvināja man to garmošku. Tā, par spēlēšanu, tiku pie vēl viena instrumenta. Ar to garmošku spēlēju arī šī gada Dziesmu svētkos, ansamblis "Vabaļis" bija uzaicināts uz LR2 studiju, piedalījāmies tiešraidē.

Vēl viena Jūsu aizraušanās ir teātris, pastāstiet par to mazliet vairāk!
Ziemā teātris paņem lielāko daļu laika. Nesen tikām arī pie sava nosaukuma – "Nagaidama prīca", mūsu režisore ir Aina Pabērza. Spēlējam jau kādus desmit gadus, ja ne vairāk, un izrādes ir tikai latgaliešu valodā. Katru gadu Lieldienu svētdienā rādām, ko jaunu esam iestudējuši. Mūsu teātris ir muzikālais, un arī visas dziesmas ir latgaliešu valodā. Režisore katrai izrādei piemeklē atbilstošākās dziesmas, iedod man notis un tad es mācos, sākumā nospēlēt uz klavierēm, tad uz garmoškas, vēlāk jau dziedam visi kopā. Kopā esam iemācījušies kādas piecdesmit, bet varbūt arī simts dziesmas. Bijām aizbraukuši ar viesizrādi uz Jelgavu, kur mūs ļoti labi uzņēma. Pārsvarā spēlējam komēdijas, cenšamies, lai skatītājam nebūtu garlaicīgi. Kādreiz bija garas izrādes, trīs cēlienos, tad sapratām, ka tik ilgi nevar, skatītājam paliek garlaicīgi. Skatītāji ir atsaucīgi, īpaši, ja izrādē spēlējam situācijas no reālās dzīves.

Jaunākais iestudējums ir Emīlijas Kalvānes izrāde "Rupucs zam deča", tā laikam ir arī mūsu labākā izrāde, ar to esam pabijuši ļoti daudzās vietās. Ja aicina, nekad neatsakām un braucam ar izrādi. Pēdējā reizē mūs aicināja, kad bija svētki policijā. Arī policistiem patika izrāde. Šajā izrādē es tēloju kaimiņu kādai vientuļai lauku sievietei, kura izlēmusi ar iepazīšanās sludinājuma palīdzību meklēt dzīvesbiedru. Uz sludinājumu atsaucas jauneklis no Rīgas, kurš arī atbrauc pie viņas uz laukiem, bet beigu beigās apmāna kundzīti, apzog un aizbēg atpakaļ uz Rīgu. Es, kā izpalīdzīgs kaimiņš, vienmēr nāku un palīdzu saimniecībā, ja vajag, arī kaut ko salaboju, par ko mana sieva, protams, ir greizsirdīga. Tā tur, īsumā, notiek, bet visu jau izstāstīt nevar, jāskatās pašiem.

Kopā ar teātri un ansambli "Vabaļis" esot pabijis daudzviet Latvijā?
Jā, kur tik nav būts! Viena projekta ietvaros bijām aizbraukuši pat uz Sanktpēterburgu. Bieži braucam arī uz Rīgu un citām vietām Latvijā. Protams, visvairāk sanāk uzstāties mājās -Daugavpils novadā. Katrā vietā publika atšķiras. Kad spēlējam kāzās, daudz kas ir atkarīgs no vedējiem. Ja vedēji vai kāzu vadītāja nav uzdevumu augstumos, tad muzikantiem ir vairāk darba.

Kur ir vieglāk uzstāties – pie savējiem, kas Jūs pazīst un saprot latgaliski, vai ciemos, kur nerunā latgaliešu valodā?
Kā kurā reizē! Dažreiz labāk pie savējiem, citreiz šķiet, ka svešā vietā labāk uzņem. Katrs gadījums ir savādāks. Savējie tomēr vērtē ar kritiskāku aci, bet tas atkal nāk par labu.

Pastāstiet, ko Jūs darāt tad, kad nespēlēt teātri, nesniedzat koncertus un nestrādājat pagastā?
Brīvā laika nav daudz, bet, kad ir, tad ķeru zivis. Īpaši ziemā, svētdienās parasti cenšos izbraukt. Esmu bijis Peipusā, turklāt, ne reizi vien. Mājās man ir truši, pašreiz ir, ja nemaldos, trīsdesmit. Vienu brīdi mani truši bija sākuši slimot, bet atradu zāles, ar ko izārstēju. Izrādās, ka ļoti labi noder topinambūrs. Nezinu, vai tā sagadījās, vai kā, bet pabaroju ar topinambūra sakni, un trušiem palika labāk. Audzēju vairāk priekš sevis, nevis pārdošanai. Ja kāds palūdz, es, protams, pārdodu par simbolisku samaksu. Kādreiz atvedu arī draugiem, radiem un reizēm uz pagastu.