Atbilstoši patlaban spēkā esošajam likumam, 2014.gada 19.maijā noslēdzas termiņš, līdz kuram nav pieļaujama personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšana un cilvēka iespējamo sadarbību ar tā dēvēto čeku nedrīkst izmantot tiesiskajās attiecībās pret šo cilvēku.
Nacionālās drošības komisija norāda, ka ņemot vērā to, ka Satversmes aizsardzības biroja Totalitāro seku dokumentēšanas centra rīcībā esošā informācija ir nepilnīga, tad, atverot čekas maisus jeb publicējot datus par personām, kas sadarbojušās ar VDK, nezinot, kādu noziegumu atklāšanā personas ir piedalījušās, tiks apdraudēta šī cilvēka personiskās dzīves neaizskaramība un fiziskā drošība.
Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas notikušas daudzas diskusijas par nepieciešamību "čekas maisu" saturu publiskot.
Igaunijā un Lietuvā "čekas maisu" publiskošana realizēta ar citādām metodēm. Igaunijā atbilstoši likumam līdz 1998.gada 1.aprīlim bijušie čekas darboņi paši varēja pieteikties drošības iestādēs, līdz ar to viņu vārdi netika publicēti, bet arhīvos saglabājās. Nepieteikušos čekistu sarakstus Igaunijā publisko vairākas reizes gadā, bet šajā valstī nav bijusi neviena tiesas prāva par sadarbības fakta konstatēšanu.
Savukārt Lietuvā no 2000.gada 1.februāra sešu mēnešu laikā bijušie čekisti varēja pieteikties speciālai komisijai. Procedūra paredzēja, ka cilvēki, kuri brīvprātīgi pieteiksies, publiskos sarakstos neparādīsies un viņu vārdi publiski netiks izpausti. Pēc šī termiņa publicēti tikai daži sabiedrībā mazpazīstami vārdi, kas neizraisīja plašas diskusijas.
Iepriekš arī norādīts, ka Latvijā palikušajos "čekas maisos" esot tikai 5000 kartīšu, kaut patiesībā to ir vairāk nekā 25 tūkstoši.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
