“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku (..)," šādi savu runu, kas vēlāk tiek nodēvēta nevis par aizstāvības, bet gan apsūdzības runu, pirms 30 gadiem - 1983.gada 15.decembrī, tiesā noslēdz tiesājamais Gunārs Astra, kurš dažas dienas vēlāk ar spriedumu tiek atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu un notiesāts uz septiņiem gadiem sevišķa režīma kolonijā, kā arī pieciem gadiem nometinājumā.
Astras leģendārais pēdējais vārds, kurā viņš nenoliedza savu pārliecību, sakot, ka Latvija ir tikusi okupētā, tā ir pārkrievota, ka padomju vara pārkāpusi cilvēktiesības un nav ievērojusi demokrātiskās pamatbrīvības, jau uzreiz izpelnījās plašu ievērību - Astras domubiedru tiesas zālē nelegāli ierakstītais teksts tika pārsūtīts Rietumu radiostacijām, turklāt tas plašu rezonansi ieguva ar radio "Brīvā Eiropa" starpniecību.
"(..) pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību,” rezumē Astra.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!