Latvijas Universitātes profesors, jurists Juris Bojārs, kurš savulaik bijis Valsts drošības komisijas (VDK) vecākais leitnants, pēc paša vārdiem, "augstākais līmenis", trešdien Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā "Sastrēgumstunda", kas bija veltīts tā dēvēto "čekas maisu" atvēršanas problemātikai, dalījās savā skatījumā par to, kāda bijusi VKD aģentu vervēšanas politika, kādos līmeņos dalīti aģenti un kā cilvēki pierunāti sadarboties ar VDK.
Bojārs sacīja, ka ir bijuši tā dēvētie ietekmes aģenti, kuri strādājuši politikā un izmantoti politikas veidošanā: "Tie ir visbīstamākie". Atskatoties vēsturē, Bojārs sacīja, ka pie tādiem varētu būt pieskaitāms diplomāts, kādreizējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters un viņa sieva, jo šis pāris, acīmredzot, bija ticis izveidots, lai sekmētu Latvijas okupāciju, jo pēc padomju armijas ienākšanas viņi izšķīrušies. Tāpat bijuši kaujas aģenti, kas bijusi ļoti nopietna kategorija - tos iesūtīja pie nacionālajiem partizāniem un vai nu lai iznīcinātu grupas vai palīdzētu viņus sagrābt. Tie bija "ļoti nopietni cilvēki, bijušie leģionāri, kas bija iebēguši mežā". Šīs divas kategorijas Bojārs raksturoja kā īpaši bīstamas.
Vēsturnieks un Okupācijas muzeja direktores vietieks Ritvars Jansons, atzīmēja, ka Latvijā ir saglabājusies elektroniska datu bāze - skaitļojamā mašīna ar lentām, jeb kartotēka ar ziņojumiem par 36 000 personām. Iepriekš sabiedrībā diskusija bijusi vērsta nepareizā virzienā - runāts par 4000 cilvēku kartotēku, tas ir, uz zemāko līmeni - čekas informatoriem Viņš teica, ka pastāvējusi varas sistēma, šie ļoti zema līmeņa aģenti bija informatori, bet augstākais līmenis bijis Maskavā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
