Normālības pazīmes mūsu valstī joprojām sastopamas, jo, acīmredzami, kādu šī legālo narkotiku problēma patiešām rūp. Vai nu tie ir godīgie "Robini Hudi", vai arī "legālo" nakrotiku konkurenti - nelegālo narkotiku tirgotāji, man personīgi tas ir vienalga. Galvenais, ka par vienu točku, no kuras produkcijas indējas dumjie bērni, ir mazāk.
Taču tai pat laikā es apzinos, ka mūsu valdības acīs cilvēks nav nekā vērts. Ja reiz preparāti ar spēcīgu iedarbību pārdodas pilnīgi atklāti. Ja vien valsts varai būtu kaut mazākā darīšana gar tautu, tas nekad nenotiktu.
Ļoti labi, ka Rīgas vadība, personīgi Nils Ušakovs, uzsācis šīs sērgas iznīdēšanu pilsētā. Ir cerība, ka uzsāktais tiks paveikts "izcili"! Bet Latvija jau nesastāv tikai no Rīgas! Ir taču arī citas pilsētas. Es ceru, ka politiķi atradīs sevī spēkus, lai reāli ķertos pie problēmu risināšanas, un, ka šī problēma tiks risināta Latvijas mērogā.
Ceru arī uz to, ka "legālo" narkotiku točkas nekļūs par pamatu citu narkotiku lealizācijai.
Daudzi runā, ka mūsus sabiedrība ir smagi slima, citi, ka tā ir nāvējoši sasirgusi. Man šķiet, ka tā jau sen ir pamirusi, tikai mēs to neesam pamanījuši. Mūsu valstī atsevišķi eksistē valdība, atsevišķi - likumi, un atsevišķi - iedzīvotāji. Tādējādi par sabiedrību kā tādu Latvijā vairs nevar runāt. Tā neeksistē.
Manos dzimtajos Kauguros pavisam nesen notika drausmīgs atgadījums: gaišā dienas laikā bērnudārzam uzbruka narkomāns un atspārdīja divas sievietes gados. Pirms tam viņš bija uzpīpējis kaut kādu brīnumcigareti.
Kauguros ir tāds šausminošs noslēpums, par kuru policija "pilnīgi neko nezina". Starp Kauguru centrālo ielu, Raiņa ielu, ir trīs vietas, kur pārdod "spaisu". Pirms pusotra mēneša vienu no tām kāds aizdedzināja, bet no otras būdiņas turpat līdzās atvērās lodziņš. Paldies dievam, ka šoreiz neviens bērns necieta. Bet viss taču varēja būt pavisam citādi.
Bērnudārzā dienas laikā nav neviena vīrieša, tikai sievietes. Tur taču var ielauzties jebkurš! Vai tiešām ir jāiet bojā bērniem, lai kaut kas mainītos?
Es nesabiezinu krāsas un neesmu panikā. Ir lietas, uz kurām vesels cilvēks reaģē vienādi. Tad, ja blakus notiek netaisnība, netīrība, viņš to necieš, viņš to cenšas izlabot. Tieši tas viņu padara par cilvēku. Kā gan var izskaidrot to, ka policija neaizver narkotiku tirdzniecības vietas, ja tas reāli iespaido cilvēku psihi? Varbūt policijai un tās vadībai nav naudas? Toties mums ir! Un nevajag domāt, ka mēs nespētu paši cilvēkus aizsargāt. Mēs viņus paši aizsargāsim, ja policija turpinās neko nedarīt. Tikai rodas jautājums: kādēļ gan mums ir vajadzīga šāda policija? Un kādēļ valdība?, ja tā nedomā par tautas dzīvību?
Kas ir nepieciešams, lai mēs beidzot pamostos un beigtu izvairīties no realitātes? Ne jau šausminoši ir tas, kas notika bērnudārzā, bet tas, ka tam neseko reāla rīcība no valdības puses. Acīmredzot, tas ir tā paša iemesla dēļ, kāpēc iebruka jumts "Maxima" - "nedrīkst traucēt biznesam" (kā teica Krievijas prezidents Medvedevs).
Acīmredzami, ka spaisa tirgotavai ir augstu stāvoši patroni. Pretējā gadījumā točkas vispār neparādītos. Un tagad tās ir lielā skaitā visur - piemēram, Bulduros, Imantā būdiņas atrodas tieši pie pašas dzelzceļa stacijas.
Tā vietā, lai priecātos par kaut kāda veida cīņu pret "spaisu", vajag uzdot sev pāris jautājumu, dārgie draugi. Kāpēc tā vietā, lai vienkārši aizliegtu legālās narkotikas, likumdošanā tiek ieviestas izmaiņas attiecībā uz konkrētāiem ķīmiskiem savienojumiem? Vai tikai tas nav paņēmiens, kā uzturēt legālo narkotiku biznesu?
Kad un kā spaiss kļuva legāls? Manas jaunības laikā, padomju laikā, valsts vadībai rūpēja tauta, narkotikas bija aizliegtas. Izsekot izmaiņām mūsu likumdošanā, kas novedušas pie daļas narkotiku legalizācijas, nav grūti, kā arī noskaidrot, kurš ir likumdošanas izmaiņu autors. Iespējams, var izrādīties, ka tie ir tie paši cilvēki, kas tagad apgalvotu, ka uzsākuši cīņu pret "spaisu".
Un ko tad mūsu deputāti? Pēc incidenta bērnudārzā, vecākiem izdalīja Aleksandra Mirska kompaktidskus un aprakstu par to, kā viņš cīnās par mūsu tiesībām Eiroparlamentā; izdalīja arī viņa muzikālos ierakstus un videoklipus, kuriem, saskaņā ar pievienoto aprakstu, ir "milzīga enerģētika". Laikam jau, kad mūsu bērnus nāks piekaut, Kauguru iedzīvotāji saņems diskus ar lieliskā un brīnišķīgā Aleksandra Tomaševiča zelta hitiem, bet bērnus pasargās viņa enerģētika.
Dārgais pilsoni, Mirski, un citi ļaudis, par kuriem mēs balsojam vēlēšanās! Ne jau jūsu dziesmas mums ir vajadzīgas, ne jau stāsti par politiku, ne jau pareizas runas. Mums ir vajadzīga jūsu rīcība kaut tikai šajā vienā jautājumā. Bērnudārziem ir nepieciešama apsardze, kā arī tautai būtu jāzina, kuri ir tie, kuru dēļ mūsu dzīvē ir ienācis "spaiss".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
